Deju lieluzvedums – ieguvumi un riski 7
– Vai deju lieluzvedumu Daugavas stadionā nevar aizstāt ar labāko deju izlases koncertu?
M. Alpa: – Līdz 1998. gadam Deju svētkos Daugavas stadionā veidoja koncertu. Tas bija horeogrāfes Ingrīdas Saulītes ziņā, bet toreizējo Konservatoriju bija beigusi virkne jaunu horeogrāfu, un otro programmu uzaicināja veidot jauno un talantīgo Jāni Ērgli, kurš izveidoja uzvedumu “Solis laikā”. Tas iezīmēja ļoti nopietnas pārmaiņas un jaunu ceļu. 2001. gadā tādas pašas idejas radās Igaunijā un Lietuvā, notika Baltijas valstu konference, kas definēja, ko tad īsti saprotam ar deju lieluzvedumu un kāda ir tā būtība. 2001. gadā pirmoreiz notika konkurss deju lieluzvedumu veidotājiem, un pēc šāda principa mēs patlaban veidojam jau ceturtos Deju svētkus, kas notiks 2018. gadā. Pēc katriem svētkiem deju nozare tos izvērtē un tad arī pieņem lēmumu par nākamajiem.
Z. Mūrniece: – Ļoti daudziem kolektīviem Kurzemes pusē “Māras zeme” šķiet interesanta un saistoša. Dejotājiem ir liela interese ieklausīties māksliniecisko vadītāju idejās, jo viņi vēlas izprast kopsakarības.
– Tieši no jūsu deju apriņķa “KZ” nupat saņēma vēstuli ar pavisam citādu noskaņu. Tautas deju ansamblim “Svīta”, kuram šogad aprit 70 gadi, ir grūtības nokomplektēt vienu pilnvērtīgu jauniešu sastāvu?
– “Svīta” diemžēl ir vienīgais apriņķa kolektīvs, kurš atteicās no kopmēģinājuma ar deju autoru. Manuprāt, nav apgūts repertuārs. Taču tikpat grūti kā “Svītai” dejotājus nokomplektēt ir arī, piemēram, gan Zantes pagastā, gan Viesatās.
Laila Baumane: – Kad sākām mācīties šogad iedotās dejas, teikšu godīgi, bija pilnīgs šoks: man bija žēl, redzot, kā kolektīvi par dažām jau publiskajā vidē apspriestajām dejām burtiski ņirgājas. Kāpēc tā notika? Man, piemēram, arī nebija skaidrs, kāpēc jāizdejo 12. gadsimts, kāpēc jārāda vai visa Latvijas vēsture? Ja es būtu gribējusi būt deju izrādes dalībniece, jau trīs gadu vecumā būtu aizgājusi uz teātra pulciņu, taču es vēlos justies kā dejotāja. Jā, kad lieluzveduma veidotāji, mākslinieciskie vadītāji sāka skaidrot savu ideju, arī mūsu kolektīva vadītājs no semināra ar Jāni Ērgli atgriezās jau ar daudzmaz saprotamu stāstu. Un tomēr radošā komanda nav bijusi uzdevumu augstumos, jo nav gājusi soli pa solim, un beigu beigās tās nelaimīgās, vislielāko vētru sacēlušās divas vai trīs dejas bija tikai “brāķa skrūves”, kas plīstot iedragāja – un labi, ka vēl ne sagrāva – visu koncepcijas “ēku”. Īpaši neizprotama bija Jāņa Ērgļa deja “Dievs, sargi Dzimteni!” Piecdesmit gadus biju likumpaklausīgs dejotājs, bet šīs un vēl dažu citu deju apguves brīdī sapratu, ka jāizšķiras – turpinu klusēt un burkšķēt zem galda vai lieku savu vārdu un uzvārdu zem protesta. Man vēl arvien pienāk vēstules no tiem, kas nav apmierināti ar lieluzveduma saturu. Protams, neveiksmes piemeklē arī visģeniālākos Holivudas režisorus un ne vien mūsu pašu izrāžu iestudētājus. Taču kļūmes ir jāsteidz labot. Un aizskar, ka “Māras zemes” autori nevēlas uzklausīt pieredzējušu deju kolektīvu vadītāju un dejotāju iebildumus un ierosinājumus, kā lietu vērst par labu. Jo atbildība svētkos gulsies uz tiem piecpadsmit tūkstošiem dejotāju, kuri vēl piemaksā, lai nokļūtu laukumā…
J. Ērglis: – Un tomēr atļaušos pasacīt, ka, manuprāt, ne koncepcijā, ne horeogrāfijā kļūmju nav. Iespējams, vaina ir laikā. Tagad domāju: vai esam sākuši skaidrot dejas izrādes ideju par vēlu vai arī par agru? Nevienā seminārā, kur esmu ticies ar deju kolektīvu vadītājiem, neesmu sajutis nesapratni. Dejotājs jau sāk domāt tajā brīdī, kad viņš ir apguvis deju vai arī sper pirmos soļus, tad varam runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Taču es pieļauju, ka varbūt ir deju kolektīvu vadītāji, kuri nav pirms dejas mācīšanas izdarījuši mājas darbu un kaut trīs minūtes veltījuši tam, lai dejotājiem paskaidrotu, kāpēc tajā vai citā vietā būs jāsper, iespējams, ar deju visai maz saistīts solis vai kustības.
– Vai ir paredzēti modelēšanas koncerti?
M. Alpa: – Pēc skatēm maijā vairāku deju kolektīvu sniegumā – varbūt to īsti nevar saukt par modelēšanas koncertu, bet kādu citu formu – skatīsimies, kā lieluzvedums veidojas.
R. Spalva: – Ir būtiski saprast, kas mums ir Dziesmu un Deju svētki un kam tie domāti? Ja atgriežamies pie pirmsākumiem tālajā 1873. gadā, tad svētki bija domāti dalībniekiem. Bet, parādoties lielajiem režisoriem, idejām un koncepcijām, svētki sāk pārvērsties par izrādi skatītājiem. Es personīgi Deju svētkos negribu redzēt šovu. Ja to vēlētos, varu aizbraukt uz Parīzi vai Londonu, pasaule ir vaļā, un tur var redzēt viskrāšņākās izrādes. Deju svētkus negribu redzēt tumsā, kur nevar saskatīt dejotājus un kur var kaut armija soļot, veidojot kustību viļņus gaismu efektos. Es gribu redzēt cilvēku sejas un to īpašo dejas brīdī, kas viņiem sagādā prieku. Tāpēc ir jāņem vērā dejotāju vēlmes, un repertuāru vajadzētu veidot, iekļaujot vismaz četras vai piecas tradicionālās un iemīļotās dejas. Pirms desmit gadiem veicu aptauju starp simt deju kolektīvu vadītājiem un dabūju piecas visvairāk iecienītās dejas. Divu autors bija Uldis Žagata, divu – Harijs Sūna un viena piederēja Jānim Ērglim – tas pats slavenais ” Jūrmalnieks”. Bet tagad svētki sāk zaudēt koncepcijas kontekstā. Parādījusies pretruna starp koncepciju un svētku būtību. Daudzi atzīst, ka tā vai cita ir laba deja, būtu iekļaujama svētkos, bet, lūk, “neiederas” koncepcijā. “Māras zeme” šādā aspektā ir tipiska parādība.
Jānis Daugavietis: – Skatuviskās dejas dzimušas totalitārisma laikmetā, kad noteikti režīmi valdīja kā mūsu zemē, tā citur, un šis stils, būtiski neizmainījies, nonācis līdz mūsdienām. Etnomuzikoloģijas profesors Mārtiņš Boiko ir ļoti asi izteicies, ka ir briesmīgi redzēt cilvēkus ar saviem ķermeņiem veidojam kaut kādus rakstus, zīmes. Vienalga; – jumi, kāškrustu vai zvaigzni. Taču, no otras puses, redzams, ka tautai lieluzvedumi patīk, cilvēki izpērk biļetes. Vienmēr blakus ir arī citi dejas veidi, tautas, etnogrāfiskā deja, tāpēc visi cīniņi nereti ir tikai estētisko uzskatu un gaumju sadursmes. Nekā traģiska te arī neredzu. Taču cita lieta, ka deju nozarei arvien biežāk nāksies taisnoties kaut vai šurp atbraukušajiem ārzemniekiem, kuri var vaicāt: kas tas ir, kas uz laukuma atgādina kaut ko no 30. gadu Vācijas vai Staļina Padomju Savienības fizkultūriešu masu inscenējumiem?
S. Zvejniece: – To sāpīgi redzēt īpaši tādiem cilvēkiem kā man, kas visu mūžu arī skatuvisko deju centušies piemērot latviskajam…
J. Ērglis: – Dejas nozare savā attīstībā nogājusi tik lielu posmu, ka pienācis laiks to veidot uz zinātniskiem pamatiem, veikt pētījumus, vērsties pie augstskolām, lai gatavo pedagogus, kā mūs savā laikā četrus gadus mācīja Konservatorijā.
