Ko dāvāt Latvijai simt gadu svētkos? 2
Vēl pieci gadi, un Latvija svinēs simto dzimšanas dienu. Gadsimts – tā ir nozīmīga robežšķirtne katras valsts dzīvē, apliecinājums saiknei starp laikiem un vēstījums nākotnei.
Atšķirībā no kaimiņiem – Igaunijas un Lietuvas – mums gan šobrīd pietrūkst valstiska skatījuma uz gaidāmo lielo notikumu – starp-resoru koordinācijas centra valsts simtās dzimšanas dienas norišu organizēšanai, kā arī valstiski koordinētas un izstrādātas kultūras programmas koncepcijas lielajam notikumam. Valdība no visām ierosmēm šobrīd viskonkrētāk paudusi atbalstu tikai pasaules hokeja čempionāta rīkošanai Rīgā 2018. gadā. Kaut gan izredzes vājas, vai tiešām tam pieteikuma akceptēšanas gadījumā būtu jākļūst par galveno notikumu, ar ko vēlamies asociēt Latvijas gadsimta jubileju nākamajām paaudzēm?
Protams, nav jau tā, ka neviens šobrīd nedomā par Latvijas gaidāmo nozīmīgo gadskārtu tās garīgajā aspektā – viena no tās patriotiskajām virsotnēm, neapšaubāmi, būs 2018. gada Dziesmu un deju svētki, kam jau sākuši gatavoties tūkstošiem kolektīvu visā Latvijā. Vienīgi – kur dziedās, kur dejos, ja par svētku lielajiem infrastruktūras objektiem netiks nopietni domāts jau šobrīd? Kultūras ministrijas (KM) ģenerēto ideju vidū paredzēti arī plānošanas dokumentā “Radošā Latvija” iekļautie fundamentālie pētījumi kultūras un mākslas vēsturē (“Latvijas mākslas vēsture”, “Latvijas kultūras vēsture”), arī Baltijas valstu kopīga dalība 2018. gadā Londonas grāmatu gadatirgū u. c. Iespējams, Rīga varētu kļūt par pasaules grāmatu galvaspilsētu. Nesen ministre Dace Melbārde nāca klajā ar ierosmi par Mecenātu padomes izveidi Latvijas simt gadu svētkiem, kurā jau gatavību iesaistīties izteikuši Ināra un Boriss Teterevi. Būtiskāko uzsākumu vidū ir Valsts kultūrkapitāla fonda atbal-stītais rakstnieces Gundegas Repšes ierosinātais romānu cikls “Latvija. XX gadsimts”.
Atskatoties 75 gadus senā pagātnē, kad Latvija svinēja savu divdesmito dzimšanas dienu, nevar nepamanīt, ka tās sagatavošanā vistiešākajā veidā jau krietnu laiku pirms svētkiem bija iesaistīta gan centrālā, gan vietējā vara, gan kultūras iestādes, gan daudzie valsts uzņēmumi, kas par godu Latvijas 20. jubilejai cita starpā arī izdeva enciklopēdiskus pārskatus par savu darbību.
Domājot par Latvijas gadsimta jubilejas organizatoriskajiem aspektiem, rodas pamatotas bažas, ka Latvijas simt gadi var palikt Rīgas kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas un Latvijas 2015. gada prezidentūras notikumu ēnā, kad valsts spalvas tiks spodrinātas skaļās runās un bez apstājas tērējot šiem notikumiem paredzēto apjomīgo budžetu. Cits jautājums – cik un kas no tā visa būs paliekošs? Bet varbūt Latvijas politiķu vairākuma nogaidošās attieksmes izskaidrojums ir pavisam parasts? Neviens no viņiem taču nevar paredzēt, vai viņš 2018. gadā vispār būs politiķis.
Kurš vienos un organizēs?
Tajā pašā laikā mūsu kaimiņi jau aktīvi rīkojas. Kā “KZ” informēja “Igaunija 100” birojā, igauņi savas valsts simt gadu jubilejai veltītās programmas sagatavošanai pie valdības izveidotas starpresoru komitejas vadībā ar pilnu sparu ķērušies jau pērn. Savukārt Lietuvā, pēc Lietuvas vēstniecības “KZ” sniegtajām ziņām, parlaments jau 2012. gada 26. aprīlī pieņēma rezolūciju, pēc kuras 2018. gads atzīts par Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 100. gadskārtu. Ar premjera rīkojumu 2012. gada jūlijā Lietuvā izveidota ievērojamā notikuma sagatavošanas darba grupa Valsts kancelejas direktora vadībā.
Gatavojot šo rakstu, “KZ” vaicāja visām galvenajām mūsu valsts politiskajām institūcijām, vai tās būtu gatavas uzņemties vienojošā spēka lomu Latvijas simtgadu jubilejas komitejas izveidē. Valsts prezidents An-dris Bērziņš atbildē norāda, ka “šis jautājums primāri būtu pārrunājams ar valdību, tās vadītāju.” Uzmanības vērts ir viņa teiktais, ka Latvijas simtgadu jubilejas pro-gramma ir “savlaicīgi un pārdomāti jāplāno un jāsagatavo ar mērķi jubilejas gada ietvaros aptvert un iesaistīt visu Latviju. Tā, lai tie būtu svētki tautai un sasniegtu ikvienu”. Īpaši būtiski būtu ieklausīties prezidenta teiktajā, ka “nozīmīgiem notikumiem savlaicīgi jāparedz budžeta finansējums, lai Latvijas simtgade nekļūtu par neparedzētu gadījumu”. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, vaicāta par iespējamību jau drīzumā Latvijas 100 gadu programmas sagatavošanai izveidot pārresoru sadarbības komiteju, kurā ietilptu gan Saeimas, gan Valsts prezidenta kancelejas, gan Valsts kancelejas, gan Kultūras un citu ministriju, gan pašvaldību pārstāvji, atbildēja, ka vispirms vēlētos šo jautājumu pārrunāt ar kultūras ministri Daci Melbārdi. Arī Valsts kancelejas (VK) direktore Elita Dreimane uzskata, ka “Latvijas 100 gadu jubileja būs ļoti atbildīgs pasākums, kam jāsāk gatavoties jau drīzumā”. VK esot gatava izvērtēt koordinējošās lomas uzņemšanos un arī iesaistīties pasākumu kopuma plānošanā un īstenošanā.
Visticamāk, organizatoru, lai arī pēdējā brīdī, gatavojoties Latvijas simt gadu jubilejai, netrūks. Bet – kā ar reāliem darbiem? Cik no tiem kaut vai tikai aizsākuma stadijā varam pamanīt jau šobrīd?
Par vienu procentu tuvāk enciklopēdijai
“Latvijas Avīze” un “Kultūrzīmes” pēdējā laikā ne reizi atgādinājušas par nepieciešamību sagaidīt Latvijas simt gadu jubileju ar tiešām nozīmīgiem sasniegumiem kultūrā. Viens no tiem varētu būt Latvijas Nacionālās enciklopēdijas (LNE) izdošanas atjaunotne, par kuru pēdējo divu trīs gadu gaitā dažādā konkrētības līmenī runāts ne reizi vien un kas kā viens no mērķiem iekļauta arī kultūrpolitikas plānošanas dokumentā 2014. – 2020. gadam “Radošā Latvija”. Šopavasar izskanēja, ka Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) izveidota darba grupa, kas stājusies pie jaunās LNE koncepcijas izstrādes. Cik tālu šobrīd tikts ar šo apjomīgo un Latvijai tik nozīmīgo projektu?
“Pietuvinājušies mērķim esam par vienu procentu, jo Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktors Andris Vilks jau jūt neliela budžeta iespēju, kas varētu dot pamatu redakcijas kodola veidošanai,” sarunā ar “Kultūrzīmēm” uzsvēra LZA prezidents Ojārs Spārītis. Vēl esot tikai atlicis “tāds nieks” kā izveidot īstu un pilnsaturīgu redakciju un finansēt tās darbu. Jāpiebilst, ka pirmo finansējumu LNE projektam darba grupa prasīja KM piešķirt jau 2013. gada budžeta ietvaros, diemžēl tas netika izdarīts.
LNB direktors Andris Vilks šobrīd teic, ka viss atkarīgs no tā, vai 2014. gada budžetā būs atbalsts LNB projekta pieteikumam jaunajām politikas iniciatīvām, kas paredz arī “sēklas naudu” jaunajai LNE. Uz rak- sta nodošanas mirkli situācija ar skaitļiem, lai gan cerīga, vēl nebija līdz galam skaidra, jo jaunās politiskās iniciatīvas vēl tiek saskaņotas pašā ministrijā.
LZA prezidents Ojārs Spārītis gan pārliecināts, ka Nacionālo enciklopēdiju nekādā gadījumā nedrīkst padarīt par politisku mērķi, kas būtu “piesienams” pie Latvijas simt gadu jubilejas. “Enciklopēdija ir nācijas dzīvotspējas un ilgtspējas rādītājs, un to raksta nepārtraukti, nevis atsaucoties uz politisko konjunktūru. Tikai mums ir politiskajā vidē radusies tendence politisku aktivitāti izrādīt kāda mārketējama notikuma fonā. Tādējādi var jau gadīties, ka kāds politiķis jau šuj kleitu vai uzvalku valsts 100 gadu svinībām, lai labi izskatītos ar enciklopēdijas sējumu padusē. Bet jābūt ir otrādi – enciklopēdija tāpat kā tautsaimniecība ir bezgalīgs projekts, kas ir jāattīsta nepārtraukti,” viņš uzskata.
LZA darba grupa, kuras sastāvā ir LNB direktors Andris Vilks, LZA prezidents Ojārs Spārītis, LZA Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš, LZA viceprezidents Tālavs Jundzis, akadēmiķe Ilga Jansone un citi uzskata, ka būtu jāizstrādā un jāpieņem likums par Latvijas Nacionālo enciklopēdiju vai arī attiecīgi Ministru kabineta noteikumi, kas nodrošinātu darbspējīgas un kvalificētas LNE izdevniecības izveidi. Šā izdevuma sagatavošana nenoliedzami ir valstisks pasākums, ko nevar attīstīt uz komerciāliem pamatiem, un tas varētu notikt KM pārraudzībā, Nacionālās enciklopēdijas redakciju iekļaujot LNB struktūrā.
Enciklopēdijas redakcijas sadarbības partneri varētu būt Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Universitāte, citas augstskolas, bibliotēkas un citas institūcijas.
Pēc darba grupas domām, pirmajai Nacionālās enciklopēdijas versijai būtu jābūt digitālai, turklāt ar bezmaksas lietojumu.
“Domāju, ka ir reāla LNE redakcijas izveide un elektroniskās versijas sagatavošana. Lai nonāktu līdz poligrāfiski iespiestam pirmajam sējumam, konceptuāli jāatrisina iespiestas versijas biznesa modelis. Neesmu drošs, ka tas ir (tikai) valsts uzdevums. Vismaz darba grupā vienojāmies, ka par to spriedīsim tad, kad būs konceptuāli izlemts LNE apjoms. Šķiet, ka kolēģiem nelikās pievilcīga ideja par šauru, tikai ar Latviju saistītu informāciju. Tajā pašā laikā nebūtu liela labuma no pilnas padsmitsējumu universālās enciklopēdijas, kurā dominētu citās valstīs izveidoti šķirkļi. Katrā ziņā universālas tematikas šķirkļiem vajadzētu būt atlasītiem un izstrādātiem no Latvijas perspektīvas,” uzskata A. Vilks.
Viens no pirmajiem un būtiskākajiem uzdevumiem darba grupai pašlaik ir sastādīt enciklopēdijas veidošanas metodiskos norādījumus. Tiem par pamatu plāno izmantot izdevniecības “Latvijas enciklopēdija” (bijušās Galvenās enciklopēdiju redakcijas) savulaik izstrādātos. Protams, LNE redakcijas vadīšanai un darba organizācijai būtiski nepieciešama atbildīgā persona. “Šim cilvēkam būtu jānoliek visas “savas vieglās dienas,” prognozē LNB direktors Andris Vilks, konkrētu personu vēl nenosaucot, bet sakot: “Visiem šiem komponentiem veiksmīgi sakrītot, iespējams, ka uz 2018. gadu būtu iespējams sagatavot kādu svinīgu, Latvijas jubilejai veltītu triju četru sējumu enciklopēdijas izdevumu.”
Līdztekus akadēmiskās enciklopēdijas projektam top arī tautas enciklopēdija, tikai digitālā formātā. Šīs ierosmes autore ir Saeimas deputāte Janīna Kursīte (“Vienotība”), kuru Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija sākotnēji bija izvirzījusi kā galveno personu komunikācijai ar KM LNE jautājumā. Ideja ir šāda: aptaujājot maksimāli daudz cilvēku – gan Latvijā dzīvojošos, gan tos, kuri dziļāk iepazinuši Latviju –, lūgt nosaukt līdz desmit Latvijas simbolu, svētumu, vērtību. Datus esot paredzēts vākt piecus gadus, cilvēkiem iesūtot savu stāstu gan tiešsaistē, gan drukātā veidā. J. Kursīte ar domubiedriem īpaši uzsver – valsts finansējums netiks prasīts.
Reāli varianti un ne visai
Saistībā ar Latvijas simt gadu jubileju līdz šim publiskajā retorikā visskaļāk izskanējušas runas par lielajām kultūras celtnēm. Laikam reti kurš nav dzirdējis, ka mūsu valstij nepieciešams (un tā tas arī nenoliedzami ir) Laikmetīgās mākslas muzejs, tāpat – arī moderns stadions uz Latvijas simt gadu Dziesmu un deju svētkiem un akustiskā koncertzāle. Šo plānu aprises te kļūst skaidrākas, te atkal izplūst, bet gala lēmums, kur un ko būvēt, valdības līmenī joprojām nav pieņemts – arī saistībā ar to, ka joprojām ris sarunas ar Eiropas Komisiju (EK), kurās viens no sāpīgākajiem punktiem ir tieši ieguldījumi kultūras objektos. Plāno, ka līgumu starp Latvijas valsti un EK noslēgs decembrī.
Pēc sarunas ar KM darba grupas vadītāju Jāni Dripi var secināt, ka līdz 2018. gadam varam cerēt labākajā gadījumā uz to, ka Rīgā varētu tikt īstenoti divi projekti – akustiskā koncertzāle un Dziesmu un deju svētku stadions, kura izbūve tiks veikta kopā ar vērienīgu Grīziņkalna apkaimes atjaunošanu. Savukārt Rīgas jaunā akustiskā koncertzāle, pēc KM darba grupas šā brīža projektiem, varētu tikt radīta, pārbūvējot jau esošo Kongresu namu – gan veicot būtiskas izmaiņas tehniskajā projektā izcilas akustikas nodrošinājumam. Kopumā prognozē, ka projektu varēšot īstenot līdz 2018. gadam, ja būvniecību pēc tehniskā projekta uzsāktu 2015. gadā. Rīgas pašvaldība esot izteikusi gatavību LMM projekta gadījumā piedalīties ar zemi, bet koncertzāles projektā – arī ar investīcijām dažu miljonu latu apjomā, taču izšķirošs jebkurā gadījumā būšot jautājums par valsts un ERAF naudas piesaisti. Savukārt, spriežot par Laikmetīgās mākslas muzeja atrašanās vietu, vēl nesen aplūkoti vairāki varianti. “Protams, iespēja to būvēt uz bijušajiem Dzelzs tilta balstiem vērtējama kā skaists, bet ne visai reāls variants,” teic J. Dripe. Runājot par LMM, par visreālāko vietu darba grupa joprojām uzskata tagadējo Triangula bastionu. Situāciju apgrūtina apstāklis, ka zeme pieder Rīgas pašvaldībai, bet ēka privātā īpašumā, turklāt īpašniekiem ir parādsaistības ar banku. Tā kā vēl jārīko konkurss un jāiz-strādā apbūves projekts, var iedomāties, ka šis uzsākums līdz 2018. gadam īstenojams vienīgi ļoti izlēmīgas rīcības gadījumā. “Nākamgad jārīko konkurss, pēc tam ātri jānotiek tehniskajai projektēšanai. Es teiktu, ka šobrīd mēs vēl varam to paveikt līdz 2018. gadam,” uzskata J. Dripe. Starp citu, mūsu sarunas dienā viņš dodas apskatīt vēl vienu potenciāli iespējamo LMM vietu – Ganību dambī bijušās tekstilfabrikas “Boļševička” vietā. Tostarp J. Dripe galīgi arī neizslēdz iespēju atgriešanos pie Andrejsalas varianta, kas gan šķiet neticami, ņemot vērā sarežģīto situāciju saistībā ar īpašumattiecību jautājumiem. Būtiski, ka Andrejsala, bijusī tekstilfabrika Ganību dambī un arī Grīziņkalna apkaime atbilst EK redzējumam par pilsētvides revitalizāciju un degradētu teritoriju jaunu attīstību.
Atsevišķs un būtisks, protams, ir arī jautājums par Mežaparka estrādes pārbūvi līdz 2018. gadam, kuras nepieciešamība no dažādām Dziesmu svētku procesā iesaistīto pusēm ne reizi gan racionālos, gan emocionālos argumentos izskanējusi arī tikko pavadītajos svētkos. “Mežaparka estrādi vajag atjaunot līdz 2018. gadam,” īsi pirms aizvadītajiem Dziesmu svētkiem intervijā “Latvijas Avīzei” atzina Rīgas mērs Nils Ušakovs.
Jāņem vērā, ka Rīgas domes rīcībā ir jau 2008. gadā rīkotajā starptautiskajā konkursā par labāko atzītais SIA “Mailītis A.I.I.M.” un SIA “Arhitekta J. Pogas birojs” sadarbībā tapušais Mežaparka Lielās estrādes rekon- strukcijas projekts, par kuru jau iztērēti 700 000 latu. Pie labas gribas šo projektu, kas jau 2009. gadā guvis galīgo saskaņojumu pilsētas būvvaldē, varētu novest līdz tehniskā projekta stadijai un tad sākt darbus. Mežaparka estrādes pārbūves izmaksas šobrīd lēš uz apmēram 20 miljoniem latu.
Pie 2018. gada Dziesmu svētku infrastruktūras projektu virzības “Kultūrzīmes” noteikti vēl atgriezīsies ne reizi vien.
Filmas būs?
Neraugoties uz vēl nesenajiem skaļajiem strīdiem, Latvijā līdz šim kategoriski ir trūcis politiskas gribas izsludināt nacionālā pasūtījuma programmu filmu konkursam Latvijas simt gadu jubilejai. Turklāt arī paši nozares – it sevišķi jaunās paaudzes – profesionāļi pret jebkuru “pasūtījuma” ideju vēl nesen asi iebilda, sakot, ka visa “jezga” ap to un “arhaisko patriotisma jēdzienu” ir “politiķu iniciēts nelāgs pārpratums” (citāts no 18. janvāra diskusijas LKA “Zirgu pastā”). Katrā ziņā šādas pro- grammas neesamība, gadiem ilgusī nozares mērdēšana badā, kā arī problēmas kino nozares pārvaldes formā un sadrumstalotība jau tā ierobežoto līdzekļu piešķiršanā producentiem nav atstājusi citu izvēles iespēju kā vien pa tiešo vērsties pie lēmējiem par valsts budžeta maka tērēšanu, mēģinot viņus pārliecināt par savas idejas nozīmīgumu. Tāpēc ir grūti izprotams atsevišķu nozares vadošo “balsu” sašutums par to, ka šajā lietā atļāvušies teikt savu vārdu politiķi, piešķirot finansējumu vēsturiskajai lielfilmai “Dvēseļu putenis”, kas taps pēc tāda paša nosaukuma Aleksandra Grīna romāna. Ja runa ir par lielajiem vēsturisko filmu projektiem, kuriem būtu jāsasniedz ekrāni līdz simt gadu jubilejai, tad ražošanas procesā šobrīd ir arī Viestura Kairiša lente “Melānijas hronika” (studija “Mistrus Media”) par 1941. gada deportāciju ar kopējo finansējumu 700 tūkstošu latu apjomā. Arī – Dāvja Sīmaņa filma “Pelnu sanatorija” – noslēpumaina drāma par simts gadus seniem notikumiem, kuras budžets ir 292 000 latu. Iespējams, 2018. gadā uz ekrāniem ieraudzīsim Andreja Ēķa (studija “Platforma” ) un Aigara Graubas veidoto vēsturisko spēlfilmu “Leģenda par Nameja gredzenu”, kurai valsts finansējums vēl nav ticis.
Tikmēr Igaunijā kino nacionālā pasūtījuma pro-gramma valsts simtajai jubilejai ar kopējo finansējumu ap 15 miljoniem eiro pēc Igaunijas Filmu institūta un Valsts kancelejas ierosmes tika izsludināta jau pērnā gada nogalē. Pirmā konkursa rezultātā no 164 pieteikumiem nu jau izvēlētas 17 idejas, kuras turpmāk attīstīs kā dažādu žanru filmu scenārijus. Savukārt no tiem izraudzīsies deviņus turpmākai attīstībai, bet septiņas filmas (vai arī vairāk, ja rezultāts būs ļoti labs) piedzīvos pirmizrādes 2017. un 2018. gadā.
Kā informē Nacionālajā kino centrā (NKC), konkurss “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” nākamā gada sākumā varētu beidzot tikt izsludināts arī Latvijā. Pašlaik budžetā šai ierosmei paredzēti 1 244 000 latu, kurus sadalīs pa gadiem. Skaitlis it kā iespaidīgs, tomēr patiesībā puslīdz pietiek tikai vienai kaut cik vērienīgai spēlfilmai. Toties NKC optimistiski plāno konkursa kārtībā piešķirt atbalstu apmēram desmit jaunām dažādu žanru filmām par Latvijas simt gadu tēmu. Konkursa nolikumu veidošot pēc Igaunijas parauga. Būtisks ir jautājums par šā konkursa komisiju, kurā būtu vērts iekļaut ne vien nozares profesionāļus, bet arī citu jomu sabiedrībā cienītus cilvēkus.
“Gatavošanās valsts simtajai jubilejai sākas šobrīd un šeit pat. Tajās aicināts piedalīties ikviens, jo Igaunija pieder mums visiem. Dalīsimies idejās, liksim prātus kopā, lai kopīgi savai tēvzemei sarīkotu grandiozas jubilejas svinības,” var lasīt “Igaunijas 100” biroja aicinājumā sabiedrībai. Latvijā pagaidām nekas daudz no tā visa neliekas aktuāli. Tāpēc šobrīd ir būtiski arī vērsties pie mums pašiem – pie sabiedrības. Varbūt kultūras profesionāļiem būtu vērts tikties forumos ne tikai tad, kad kurpe spiež un nenovērtētības sajūtā gribas paust savu sāpi visai pasaulei, bet arī tāpēc, lai vienotos – ja jau valsts vismaz pagaidām klusē – par to, ko katrs no mums pavisam konkrētā izpausmē varētu dāvināt Latvijai tās jubilejā.
NKC konkursam “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” paredzētais finansējums un tā sadalījums pa gadiem:
2014. gadā Ls 186 000
2015. gadā Ls 500 000
2016. gadā Ls 558 000
Kopā Ls 1 244 000
Līdz 2018. gadam plānoto kultūras infrastruktūras celtņu izmaksas (aptuvenas)
Laikmetīgās mākslas muzejs (izbūvējot Triangula bastonu – Ls 20 milj., būvējot Andrejsalā – Ls 29 milj.)
Akustiskā koncertzāle (pārbūvējot Kongresu namu – līdz Ls 25 milj., uz AB dambja – koncertzāles būvei – Ls 30 milj., AB dambja stiprināšana, infrastruktūra – Ls 15,5 milj.).
Daugavas stadiona pārbūve līdz ar apkārtnes reģenerāciju – Ls 17 milj.
Viedokļi
Ko kultūras cilvēkiem vajadzētu dāvāt Latvijai tās simtajā jubilejā?
Dace Melbārde, kultūras ministre: “Ir ļoti svarīgi vienoties, kā kultūras nozare kopumā gatavosies Latvijas simtgadei. Lai sagatavotu tik liela mēroga notikumus, kādi ir, piemēram, Dziesmu svētki, var būt nepieciešami pat četri pieci gadi, tāpēc jāsāk strādāt nekavējoties. Tam jābūt mērķtiecīgam, sistemātiskam darbam, kura gaitā sadarbībā ar Nacionālo kultūras padomi un nozaru ekspertiem būtu jāsaprot, kādu vēstījumu ar šo simtgades programmu vēlamies nodot sabiedrībai un kā esam iecerējuši aptvert visas kultūras nozares. Jo tas, manuprāt, ir vissvarīgākais – lai visas kultūras jomas nāktu ar savu piedāvājumu. Lietderīga būtu arī sabiedriska diskusija, sevišķi par nacionālo pasūtījumu. Noteikti būtu interesanti iepazīties ar Igaunijas un Lietuvas pieredzi.”
Alberts Bels, rakstnieks: “Uz Latvijas simt gadu jubileju noteikti jāiznāk kaut vai tikai pirmajam Nacionālās enciklopēdijas sējumam, jo bez tās mēs izskatāmies nožēlojami Baltijas telpā. Šī dāvana mūsu valstij ir vajadzīga pilnīgi obligāti, jo tajā jānostiprina mūsu redzējums par savu valsti un nākotni. Nacionālā enciklopēdija ir kā ass, ap ko vērpjas ļoti daudz garīgu un intelektuālu norišu. Otra svarīga lieta ir saistīta ar latviešu oriģinālliteratūras nākotni – līdz Otrajam pasaules karam galvenie tās balstītāji bija izdevēji, kuri publicēja latviešu autoru darbus. Līdz simt gadu jubilejai attiecībā uz oriģinālliteratūru ir jāatceļ pārāk augstais pievienotās vērtības nodoklis, kura ietekmē izdevēji šobrīd ir paralizēti savā atbalstā.”
Džemma Skulme, māksliniece: “Mums vajadzētu Latvijai dāvāt to kultūras vērtību mantojumu, kas mums jau ir, un to, kas joprojām turpina rasties, piemēram, laikmetīgās mākslas procesa gaitā. Visas šīs vērtības kopā ir tas, uz ko varam balstīties. Mūsu galvenais lepnums ir tieši šī kultūras vērtību radīšanas procesa nepārtrauktība. Tur slēpjas tas, ko mums katram nozīmē Latvija – tas, kas mūs padara sevišķus. Uz lielo jubileju nevajag neko radīt īpaši – dzīve pierādījusi, ka pasūtījuma darbi izdodas ne vienmēr.”
Dzintra Geka, režisore: “Veidojot kultūras programmu, vajadzētu centrēties uz jaundarbiem mūzikā, kino, teātrī, vizuālajā mākslā. Uz to, ka šie darbi apliecinās mūsu spēku un varēšanu, mūsu spēju pastāvēt traģiskajos vēstures notikumos, ticību Latvijai. Un ir pamatoti, ka valsts to pasūta. Tas, ka kultūras ļaudis vai kultūras dzīves organizatori šobrīd ieņem nogaidošu pozīciju, ir sekas tam, ka daudzu gadu garumā ir pietrūcis patriotisks uzstādījums. Bija barikāžu piemiņas gads, bija deportāciju gadadienas, nekad šādi konkursi nav bijuši. Vai nav kauns, ka Viestura Kairiša “Melānijas hronikai” nauda jāmeklē Eiropā un pasaulē, valsts varēja iedot vien mazu daļu. Producents Gatis Upmalis vērsās pie politiķiem un panāca, ka “Dvēseļu putenim” būs papildu finansējums. Šis precedents ir sašķēlis kino veidotājus divās nometnēs, bet tomēr ledus ir sakustējies.”
Mārtiņš Brauns, komponists: “Vienīgais, kas saglabās latviskumu, būs kultūra. Valstij noteikti vajadzētu veikt pasūtījumus – ne vien jubilejas sakarā, bet lai radošajiem cilvēkiem būtu no kā dzīvot. Esmu laimīgs, ka mana radošā mūža laikā bijis daudz šādu darbu gan teātrī, gan kino. Šobrīd rakstu astoņas kora dziesmas ar Broņislavas Martuževas vārdiem Radio korim.”
Ārzemēs
Par to, kā savas valsts simt gadu svinībām gatavojas Igaunija, vaicāju “Igaunija 100” biroja pārstāvei Ingai Boudenai:
“Igaunijā šobrīd ir izveidota komiteja Ministru prezidenta vadībā, kurā iesaistīti arī izglītības un zinātnes, kultūras, ārlietu, iekšlietu, aizsardzības ministri un Valsts kancelejas un Valsts prezidenta kancelejas vadītāji. Pie premjera biroja pastāv arī nodibinājums “Igaunija 100”, kura galvenais uzdevums ir koordinēt sadarbību visā, kas attiecas uz jubilejas gada norisēm. Taču, domājot par “Igaunija 100” programmu, mēs necentrējamies tikai uz kultūras norisēm, bet plānojam to veidot plašāku, vēloties iesaistīt dažādas dzīves jomas un iedvesmot arī pašus pilsoņus godināt savu valsti tās jubilejā. Šāds projekts, ir, piemēram, “100 ozoli Igaunijai”, kura gaitā katrā valsts apgabalā stādīsim ozolu birzes. Ir arī citas ar šo programmu saistībā esošas idejas, kas ietver izglītības, vides, tehnoloģiju un citas jomas.”
