Vai vēlēšanās atspoguļo skaidru, galīgu vajadzību? 0
Piemēram, lielākā daļa cilvēku vēlas daudz naudas. Un uzreiz rodas jautājums: cik daudz ir “daudz”? Un ko jūs darīsiet ar šo naudu, līmēsiet uz sienām vai noglabāsiet seifā, un vakaros pārskaitīsiet, ja jau nauda ir tā vēlēšanās? “Es nopirkšu dzīvokli!” Tad kāpēc uzreiz nevēlēties dzīvokli?
Kāds vīrietis jau sen vairs nemīl sievu, trīs gadus tiekas ar citu sievieti. Viņš vēlas atstāt savu trīsistabu dzīvokli sievai, lai, pēc viņa vārdiem, “nebūtu pilnīgs lops”. Pārcelties pie jaunās simpātijas viņš nevar, jo “nav nekāds žigolo”. Tātad viņam vajag daudz naudas, lai aizietu no sievas pie mīļotās. Tiklīdz viņš skaļi izsaka šo frāzi, kļūst skaidrs tās maldīgums.
Šāda ideja par summu, kas vīrietim – vidējā līmeņa menedžerim, ir neaizsniedzama, ir tas, ko psiholoģijā sauc par “kompromisa veidojumu” – to, kas ļauj neizdarīt izvēli: izvairīties no ļoti
nepatīkamas sarunas ar sievu, jaunām sadzīves problēmām, pārbaudes, vai ideālā mīļākā būs tikpat ideāla sieva utt. Ja aizvācam šo Himeru, paliek vēlme dzīvot kopā ar draudzeni un nemānīt to, kuru vairs nemīli. Un tad – tas pats algoritms kā ar desu – viņš pieņem lēmumu, izstāsta sievai visu, kā ir (tā, un tas nav mazsvarīgi, dodot arī viņai iespēju satikt citu vīrieti, kurš viņu mīlēs pa īstam), savāc mantas un iet pie mīļotās. Un tālāk viņi var dzīvot gan viņas dzīvoklī, gan īrēt, gan ņemt kredītu dzīvokļa iegādei utt.
Tas pats notiek ar vēlmēm zaudēt svaru, apprecēties, ieņemt augstu amatu – tās nav vēlmes, tie ir paņēmieni, metodes, kā dabūt kāroto, turklāt ne vienmēr konstruktīvākie un vieglākie.
Tāpēc, pirms izteikt Jaungada vēlēšanos, pajautājiet sev, vai tā ir galīga. Varbūt tas nav mērķis, bet līdzeklis?
