Ko darīt, ja varu neviens negrib atdot. Saruna ar Danu Titavu 24
“Latvijas Avīzē” viesojās E. Repšes vadītās Attīstības partijas valdes loceklis DANS TITAVS. Viņu izjautājām par kārtējām konkrētām lietām, lai noskaidrotu nesen dibinātās partijas praktiskās attieksmes. Redakciju sarunā pārstāvēja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Par ko esat atbildīgs valdē, kādā attīstības nozarē vairāk darbojaties?
D. Titavs: – Valdei ir kolektīva atbildība. Kas mani vairāk interesē – politiskais process un idejas. Ideoloģija, partijas celtniecība.
– Ķersimies pie drēbes aptaustīšanas, lai lasītājs vērtētu, par ko balsot, un jūs pastāstītu partijas nostādnes.
– Pēc statūtiem partijas viedokli pauž priekšsēdētājs. No otras puses ņemot, katrs esam brīvs stāstīt redzējumu.
– Jūs taču esat valdes loceklis, vai tad nu priekšsēdētājs vienīgais zina, ko brīv teikt, ko ne.
– Juridiski tās tiesības ir “Attīstības” priekšsēdētājam, bet, protams, biedru domas, kas publiskotas, tāpat akceptēs, ņems vērā kā partijas viedokli.
– Nujā, tā ir demokrātija! Pirmais jautājums par notiekošo ap KNAB – kā strīdus šķirtu jūsu partija?
– Mans uzskats, ka KNAB tiktāl diskreditējies, ka nav citas iespējas kā šo iestādi strikti reformēt. Operatīvās lietas samežģījušās, no iestādes izskanējuši tik pretrunīgi viedokļi, ka diezin vai KNAB var strādāt tādā pašā garā tālāk.
– Vai nav absurdi, ka neizskaidrojamu iekšēju personisku konfliktu dēļ būtu reorganizējama vesela iestāde?
– Domāju, ka runa nav tikai par divu vadošu personu strīdu. Jau iepriekš iezīmējās informācijas noplūde lietu izstrādes gaitā, un tas met ēnu uz iestādes profesionalitāti. Tādas metodes var iznīcināt cilvēkus, kurus KNAB vienkārši uzskata par sliktiem jau pirms tiesas. Personas aiztur TV kameru priekšā, un tad gadiem ilgi lieta tālāk nevirzās. Tā bija ar “Latvenergo” vadītāju un vēl citiem.
– Vai KNAB tā rīkojas pats no sevis vai tiek no citurienes vadīts?
– Domāju, darbojas paši par sevi, kaut nereti izmanto arī kādas politiskās sviras un vairogus. Taču darbība, kas ir amatpersonu, ne sabiedrības interesēs, nav konstruktīva. Ir zināms, kur valstī ir šaurās vietas iespējamās korupcijas ziņā. Kontrabandas iespējas, piemēram. Uz to būtu jākoncentrējas, jo nav tādas vispārīgas “cīņas pret korupciju”. Kukuļo tur, kur noziedzīgajai videi ir nepieciešams nodrošināties ar uzpirktu amatpersonu atbalstu saviem tumšajiem darījumiem. Tai virzienā jāstrādā, nevis “jāizlaiž tvaiks” ar maskotām izrādēm TV kameru priekšā.
– Jūsu partija stāvokli risinātu radikālāk?
– Jā, iesaistītos cilvēkus droši vien varētu pārvietot uz citām tiesībsargājošām iestādēm, un arī KNAB pats noteikti jāreformē.
– Kā vērtēt valdības raustīgo taktiku elektrības tirgus atvēršanā?
– Šķiet dīvaini – ja kādā jomā veic reformas, tā rezultātā paaugstinās cenas. Kāpēc tas vajadzīgs? Nav saprotama reformas jēga, jo iznākumā patērētājiem jāmaksā vairāk. Iespējams, šai lietai ir “dubultdibens”, par kuru pagaidām izvairās runāt.
– Kā partijā izturaties pret zemes pārdošanas ierobežojumiem ārzemniekiem?
– Lēmumi, ko pašreiz pieņem, lai apgrūtinātu zemes pārdošanu, beigu beigās iesitīs pa kabatu tieši Latvijas zemes īpašniekiem, tiem, kas atguvuši izpostītās saimniecības, aizlaistās zemes, taču vairs nevar vai nevēlas būt aktīvi zemnieki. Pār viņiem kritīs šie apgrūtinājumi. Lauksaimniecības zeme ir resurss, taču kāpēc valstij jānosaka, ko katram darīt ar savu īpašumu? Šīs lietas noregulēs ekonomiskās sviras, un ar aizliegumiem neizslēgs iespēju ārzemniekiem pirkt zemi. Lai kādas sētas līdz šim būvējuši, cilvēki tāpat tikuši tām pāri, un liela daļa zemes jau ir ārzemju īpašnieku rokās. Ekonomiskās problēmas jārisina ar ekonomiskām metodēm.
– Vispār jau pareizi teikts, bet kā skatāties uz nacionālo spēku pūliņiem, lai Latvijas īpašumus neizpārdotu apmaiņā pret svešzemju kapitālu, solot uzturēšanās atļaujas Šengenas zonā?
– Var saprast spēkus, kas piepūlas jautājumos, kuri skar it kā nacionālās intereses. Tomēr pāris gados, kopš tirgo uzturēšanās atļaujas, Latvijas ekonomikā bijis tikai pienesums, un nekādus apdraudējumus no bagātu, pārtikušu un, starp citu, labi izglītotu cilvēku apmešanās uz dzīvi šeit valstij neredzu. Ir noteiktas normas, kas var pirkt zemi un ieguldīt šeit.
– Jums kā uzņēmēju partijas pārstāvim nevaru pārmest, ka esat pret brīvību visu pirkt un pārdot.
– Es teiktu, ka partija drīzāk ir par uzņēmīguma gara atraisīšanu. Visās sfērās, lai cilvēki spētu uzņemties atbildību par savu dzīvi. Tas ir plašāks jautājums, taču uzņēmīgi nav tikai uzņēmēji, bet arī mākslinieki vai skolotāji. Mūsu redzējumā tas būtu, ka cilvēki vairāk par sevi prastu rūpēties, nevis viscaur gaidītu palīdzību no valsts.
– Uzturēšanās atļauju tirdzniecība publiski pauž cēlāku mērķi – lai Latvijā ieplūstu investīcijas, lai ienācēji ieguldītu uzņēmumu attīstībā. Bet neiegulda vis, par gandrīz visiem 100% saņem atļaujas, jo pērk mājas.
– Taisnība. Taču ne viens vien ienācējs, nopircis nekustamo īpašumu, ar laiku “aposta gaisu” – mūsu eiropeisko biznesa vidi un sāk attīstīt biznesu. Viņi atrod iespējas, kur ieguldīt ražošanā, uzņēmumos – šādi piemēri ir.
V. Krustiņš: – Kāds ir jūsu viedoklis par izpildvaras – Ministru prezidenta varas – nostiprināšanu?
– Izveidojusies situācija, kad politiķiem vara vairs īsti nepieder vai tā pastāv kā pašapmāns. Patiesībā valsti pārvalda birokrātija. Ciešā sadarbībā ar eirokrātiju. Eiropā notiek tas pats. Neba politiķi pieņem lēmumus. Esam spiesti pildīt līdz mums novadītās regulas, rekomendācijas, noteikumus – un tā ir anonīma vara, kas kaut ko lēmusi. Ierobežojums ražot mājas kūpinājumus – nezinām, kas ir idejas autors. Kāpēc tas tā pieņemts? Manuprāt, jāatgriežas pie dalībvalstu veto tiesībām kopienas locekļiem svarīgos jautājumos. Ja vienā valstī vēlas ēst kūpinājumus, nedrīkstētu notikt tā, ka Briselē to noliedz. Vai pretējā gadījumā ieviesīs noteikumus, ka visur – no Spānijas līdz Latvijai – ēdīs vienādu safasētu pārtiku?
Līdzīgi var teikt, ka maz varas ir arī Ministru kabinetā, jo tā nodalīta ierēdniecībai. Kad politiskā amatpersona ierodas ministrijā, viss viņam priekšā sazīmēts. Šai aplokā Eiropas fondu dalīšana, šai brīdī budžeta naudas izlietošana trīs gadus uz priekšu un tai iežodziņā pārējie izdevumi. Līdz ar to ministrs kļūst par virsierēdni, kuram jāaizstāv ne vairs partijas programma un politiskās ievirzes, bet kaut kādas shēmas. Tas nav īsti leģitīmi, kad ierēdņi deputātiem stāsta, ko drīkst, ko nedrīkst. Leģitīma ir ievēlētā Saeima, no kuras gribam redzēt politiskās iniciatīvas. Cits jautājums, ka par ministriem nereti kļuvuši pseidoprofesionāļi. Tā ir ierasta prakse, ka politiķiem, ministriem, līdz pat Ministru prezidentam uz jautāto ir gatava atbilde: lēmums vēl nav sagatavots, ierēdņi, juristi vēl skatās, vērtē. Taču vēlētājus interesē politiķa konkrētais vērtējums. Uz to atbildes nav. Tā vien liekas, ka birokrātiem visai sekmīgi izdevies iestāstīt, ka viņiem ir tās valstiskās intereses, kamēr politiķiem – partijiskās. Baidos, ka tādā veidā pārvaldes mašinērija aizstāv sevi, tiesības kontrolēt visas darbības, regulēt, ierobežot. Vajadzētu iet pretējā virzienā – ar mazāk ierobežojumiem, mazāk normatīviem. Es aizstāvētu ideju, ka 12. Saeimā jāizveido konvents, apvienojot politiķus, juristus, zinātniekus, kuri izstrādātu kvalitatīvu Satversmes reformu. Ja pirms 90 gadiem mūsu valsts veidotāji – tēti – spēja uzrakstīt Satversmi, gan mēs – bērni – spēsim to reformēt atbilstoši mūsdienu vajadzībām. Taču tās būs ilgas diskusijas, piedaloties Latvijas intelektuālajam ziedam, ar Saeimas dotu mandātu.
– Kā jūs lemtu par nodomu pāriet uz valsts valodu skolās no 2018. gada?
– Sadomāta problēma! Krievu jaunieši, cik viņus esmu saticis, runā un māk runāt latviski. Pirms 24 gadiem, lai pilnvērtīgi dzīvotu Latvijā, ikvienam vajadzēja zināt krievu valodu. Pašreiz bez tās it kā var iztikt. Strādāt, veidot karjeru iespējams, nezinot krievu valodu. Tas nozīmē, ka latviešu valodai ir dominējošā loma un tai nav nopietna apdraudējuma.
E. Līcītis: – Darba piedāvājumu sludinājumos tikpat kā obligāta prasība ir prast krieviski.
– Bez šaubām, ja darbā pieņem pārdevēju, tad klientu apkalpošanai viņai jāzina arī krievu valoda. Ārzemju kūrortos mēģinās runāt visās valodās, lai tikai ko pārdotu un nopelnītu.
V. Krustiņš: – Kāpēc tad tūlīt rīkot mītiņus, sūdzēties par krievu pašcieņas, skolēnu tiesību aizskārumu, ja nacionālā valstī cenšas vien stiprināt valsts valodas lomu?
– Tas skaidrojams ar krieviski runājošo bailēm, ka viņu bērni pārstās runāt krieviski. Tās arī ir iedomas. Taču politiķiem nav jādomā, kā saasināt nacionālos jautājumus, tracinot sabiedrību. Tas izdevīgi vien abu pušu nacionālajiem politiķiem, un protams – krieviskās partijas šādi mobilizē savu elektorātu, savus vēlētājus.
– Atkal vainīgi nacionālisti, ceļ augšā valodas jautājumu, lai raisītu nesaskaņas?
– Es teiktu ciniskāk – lai cīnītos par deputātu vietām un varas pozīcijām. Ja nav citas ideoloģijas kā tikai nacionālā, šī kārts jāspēlē atkal un atkal. Noliekot vienā valodā runājošos pret otriem, cīņa iedegas sparīgāka, bet konstruktīvas izmaiņas valsts attīstībā tas nenes.
– Vai esat ievērojuši, ka politiskie konkurenti jūsu partiju jau stipri apkaro? Ne tikai “Vienotība” jūs kritizē kā pamestie vecāki, bet citi arī!
– Kaut kā dabiski sanāk, ka spilgtas personības cenšas izskalot no Latvijas politiskās sistēmas. Ja Einars Repše atgriežas pie politikas veidošanas, parāda centienus noteikt dienas kārtību, seko reakcija. Un ar viņu citiem interesantāk cīnīties, jo politiskais spektrs ir kļuvis pelēkāks. Piemēram, Valdis Dombrovskis ir tipisks ierēdnis, Straujumas kundze tāpat no tās vides ir cēlusies, daudzi ministri arī. No tiem, kas pauž politiskas idejas, patlaban varbūt vienīgi Solvita Āboltiņa ir spilgtākā politiķe. Un pret personām, kas uz pelēkā ierēdņu fona izceļas, rodas politiska greizsirdība.
E. Līcītis: – Esat plaši iepazīstinājuši ar partiju un darbojošām personām, taču pēc reklāmām masu vērtējums nav pārāk atzinīgs.
– Tās idejas, kas mums šķiet svarīgas un valsts attīstībai nepieciešamas, masveidā tiešām nav populāras. Sabiedrība vairāk gribētu sagaidīt no valsts nekā uzņemtos gādāt paši par sevi. Tāpēc idejas, kas iekaro masas, ir pabalstu un pensiju palielināšana, valsts garantēta visu grūtdienīšu aprūpe. Tāpēc ir būtiski mūsu nestās uzņēmēja gara idejas paust un aizstāvēt. Ar laiku arī ne tik populāras domas vismaz daļa sabiedrības vērtēs citādi. Bet man liekas, ka arī tagad sabiedrība ir izslāpusi pēc mazākas regulēšanas no valsts puses un uzņēmīgu cilvēku lielākas rīcības brīvības. To mūsu partija sola nodrošināt.
