Ilze Pētersone: Ko darīt ar putinistiem un nelojāliem krieviem? 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Uh, cik karstas diskusijas tīmeklī uzšvirkstējušas par nekaunīgo uzbekieti Centrāltirgū, kas ar pircējiem, kā izrādās, nerunā latviski. Ja pārdevēja tiek uzrunāta valsts valodā, viņa savu sakāmo turpina krievu mēlē. Kad gadās uzstājīgāks klients un cenšas piedabūt vismaz uz sasveicināšanos latviski, nosauc to par nacistu un vēl sazin tur kādos no uzbeku valodas aizgūtos vārdos.
Izsauktajam policistam viņa krievu valodā paskaidro, kāpēc piekasīgais pircējs ir nacists, un ka apmeklētāju vidū esot ļoti daudz latviešu, kuri neprot krieviski, tomēr cenšas! Pārdevēja nav iesācēja savā amatā, strādājot šeit gadiem. Video var apskatīt un komentārus izvērtēt Imanta Parādnieka feisbuka vietnē – viņš bija “piekasīgais” pircējs, kas izsauca policiju.
Uh, kāds kariņš izvērties, un uzminiet, kā sadalījusies fronte? Ar nelieliem izņēmumiem – krievu valodas komentāri pret latviešu, kas, protams, nepārsteidz. Krieviskajos tekstos gan parādās līdz šim nebijis jautājums, kādā valodā tad latvieši runāšot ar iebraukušajiem ukraiņiem?
Bēda tāda, ka vaicātāji jau nesaprot, ka nekādi nevar salīdzināt Ukrainas bēgļus, kas Latvijā ieradušies ar mūsu piekrišanu, un padomju okupācijas gados pret mūsu gribu masveidā ieplūdinātos cittautiešus, kas te, gadu desmitiem dzīvodami, tā arī nav vēlējušies iemācīties latviski.
Un tāpat dara daudzi, jo daudzi viņu pēcnācēji, kas, jūtoties kā “atbrīvotāju” nācijas pārstāvji, uzspļauj vietējiem “nacistiem” vai “gansiem” – viss viens. Joprojām maksājam gan par okupācijas laika rusifikācijas, gan neatkarības gadu šļaugano valsts valodas politiku, kā arī ne mazums pašu latviešu mīksto, pielaidīgo raksturu, sak, patrenēšos krieviski vai ar krieviem labāk pa labam.
Man arī ir pieredze ar cittautiešiem, kas šeit dzimuši, auguši, skolojušies, bet latviski nav vīžojuši kārtīgi iemācīties vai nevēlas runāt. Pavisam nesen Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā, kad gribēju iedzert kafiju “Double Coffee” kafejnīcā, gados jauna pārdevēja sasveicinājās uzreiz divās valodās “labdien, zdrastvuiķe”. Uz skaļo un skaidro “labdien” viņa vēlreiz atkārtoja divvalodīgo sveicienu.
Bez ievērības tas nepalika, taču jaunās dāmas acīs saredzēju tikai izbrīnu un neizpratni. Skaidrs, ka kafiju šeit nepasūtīju. Gājis ir visādi, līdz pat draudiem un rupjiem lamuvārdiem no cilvēkiem, kas nebūt nav ne veci, ne senili, lai prastu latviski. Neesmu no bailīgajām, bet sajūta pretīga.
Nesen LTV1 raidījumā “Kas notiek Latvijā?” par krievvalodīgajiem un Krievijas atbalstītājiem Latvijā tieslietu ministrs Jānis Bordāns atsaucās uz ieceļojušo ukraiņu mātēm un vecmātēm, kuras ieteikušas, ko darīt ar putinistiem un valstij nelojāliem krieviem.
“Nerunājiet ar putinistiem – nav jēgas, pārejiet skolās uz latviešu valodu (..), integrējiet cittautiešus, esiet ar pašcieņu, latvieši ar paceltu galvu un krievi pievienosies jums – lielākā daļa, bet tā daļa, kura ir “beigti”, tie ir “beigti” (..), un mainiet informatīvo telpu!”
Ja ministram drošāk ņemt palīgā ukraiņu sievietes, lai notiek, vismaz tagad zinās, kas jādara, turklāt par informatīvās telpas sastāvdaļu viņš nosauca arī stabu pašā Rīgas centrā jeb pieminekli Uzvaras parkā, kura ideoloģija jānomaina atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei. Viedi vārdi, lai seko darbi.
