Kā noteikt vecumu, piemēram, šķēpa uzgalim, kas ir ģimenes mantojums un nācis no Īrijas? Šķēpus un pīķus kala līdz kādam 18. gs. vidum, vēlāk nebija vajadzības. Spriežot pēc metāla izskata un noslāņošanās, šis uzgalis varētu būt kalts 17. gs. un izmantots medībām, spriež Rūdolfs Brūzis. Spārna formas izlaidumi šķēpa lejas daļā norāda uz to, ka šķēps, iespējams, ticis izmantots mežakuiļu medībām – tādas atzobes esot lietotas, lai šķēpa gals iestrēgtu un varētu efektīvāk nogāzt dzīvnieku. Lapveida uzgaļa forma atgādina klasisko vikingu šķēpu. Stiprināšanas veids – ar divām ausīm (stiprināšanas plāksnēm) – liecina, ka uzgalis nebūs vecāks par 17. gs. To, ka priekšmetu darinājis lauku kalējs, norāda neprecizitātes kalšanā, šķēpa sānu līnijas viļņainums, neprecīzs asmens placinājums uz sāniem. Instruments labi glabāts un maz bojājies, atzīst arheologs. 1
Savukārt, aplūkojot no Īrijas nākušu svečturi, pētnieks min, ka tā izgatavošanas materiāls ir misiņš, kas raksturīgāks jaunākiem izstrādājumiem. Lai arī svečtura forma ar stilizēto pūķi, kas apvijies ap trūcīgi dekorēto kātu, un robustajā pamatnē ar vienkāršām līnijām iegravēto pūķa zīmējumu ir ļoti sena, pēc arheologa domām, priekšmets izgatavots 19. gs. otrajā pusē. Īrijas mazās metāla apstrādes darbnīcas ļoti ilgi saglabāja vecās liešanas formas, kuras ar laiku izdila un palika mazāk reljefas. Uz 19. gs. norāda arī vītne, kas savieno svečturi ar pamatni. Tātad, lai arī pēc dizainā izmantotā zvēra purna svečturis izskatās ļoti vecs (ap 16. gs.), ticamākais, tas ir ne vecāks par 150 gadiem.