Mums jācenšas vairāk 23
Armijas rindās var nonākt arī nejaušības dēļ – tā 1991. gadā notika ar Ingunu Bubuci, kurai pa militārās karjeras kāpnēm izdevies uzkāpt gandrīz līdz pašai augstākajai platformai. No vairāk nekā 700 sievietēm, kas patlaban dien Latvijas armijas rindās, viņa ir visaugstākajā – pulkvežleitnanta pakāpē.
Draugi no civilo ļaužu aprindām nepārstājot brīnīties, kā Inguna, kas desmit gadus bija aizrāvusies ar teātra spēlēšanu Rīgas Pionieru pils tautas teātrī, savukārt Rīgas 1. vidusskolā (tagad Rīgas Valsts 1. ģimnāzija. – I. P.) un Latvijas Universitātes studijās par savu favorītu izvēlējās fiziku un matemātiku, galu galā nonāca līdz bruņoto spēku štābam.
– Tā tam bija jābūt, – viņa nosaka, lieki neprātojot par likteņa līkločiem, taču novērtējot tā sniegto iespēju piedalīties atjaunotās valsts militāro struktūru veidošanā no pašiem pamatiem. Desmit gadus nostrādājusi Zemessardzes komandiera birojā, lielāko daļu – par vadītāju, uzaicināta līdzīgā amatā pie bruņoto spēku komandiera, pēc tam “aizrotējusi” līdz Personāla vadības pārvaldes priekšnieces amatam. Viņas astoņu cilvēku komanda nodarbojas ar personāla datu uzskaites un analīzes programmatūru, izstrādā dažādus personālvadības instrumentus u. c. Darbs kā jebkurā birojā un tomēr – zem armijas karoga ar formastērpu mugurā. Inguna atzīst, ka sievišķība mundierī nepazūd. Nereti noder viena no sieviešu pasaules efektīvajām stratēģijām – laipna saruna un lūgums, kas arī militārajā jomā palīdz panākt vajadzīgo rezultātu labāk nekā tikai strikta varas pozīcija.
Katra jauna dienesta pakāpe prasa noteiktu dienesta laiku jeb izdienu un attiecīgu izglītības kursa apgūšanu. Apmācību laiks Ingunai saistās arī ar pamatīgu spriedzi, jo viņai kā sievietei esot jācenšas pusotras reizes vairāk, lai justos līdzvērtīga absolūtajā vīriešu pārsvarā.
– Tā ir subjektīvi emocionāla, taču arī ļoti motivējoša sajūta, kas galu galā rada sacensību, – piebilst pulkvežleitnante, atziņu ilustrējot ar piemēru no savām studijām Baltijas Aizsardzības koledžā Tartu.
– Kad 54 studentu kursam, kur biju vienīgā sieviete, paziņoja, ka par uzdevumu loģisko analīzi piešķirts tikai viens augstākais novērtējums A un to esmu saņēmusi es, auditorija noelsās. Tā veidojas sacensības gars, kas stimulē vīriešus censties būt labākiem.
Šādas reakcijas dēļ vien esot vērts armijā noturēt kādu procentu sieviešu, pajoko Inguna. Izglītošanās laiks parasti esot saistīts ar garāku prombūtni no ģimenes, taču Ingunas vīram nekas īpaši nav jāskaidro, jo arī viņš ir armijas cilvēks, nonācis līdz pulkvežleitnanta pakāpei un vēl biežāk nekā sieva dodas uz ārvalstīm mācībās vai komandējumos. Kad paskaitījuši, cik tad tā pa īstam dzīvojuši kopā, sanākusi puse no laulības laika.
– Viss ir labi – viens otram nepaspējam apnikt, – piebilst Inguna. Militāro garu ģimenes dzīvē droši vien vairāk izjūtot bērni, kad vecāki stingrāk uzstāj, lai uzdotie darbi un pienākumi tiktu izpildīti laikā. Tā tas notiek armijā – ja noteikts datums un pulkstenis, līdz kuram kaut kas jādabū gatavs, tad militārās organizācijas kultūra prasa mērķtiecīgu un precīzu darbu izpildi, pat ja šķiet, ka tas nav iespējams. Šī prasība ir vienlīdz saistoša neatkarīgi no dzimuma.
Vai armijā var runāt par sieviešu un vīriešu vienlīdzību? Inguna to apšauba, jo esam taču fizioloģiski atšķirīgi. Drīzāk viņa to sauktu par līdzvērtību, kad viens otru veiksmīgi papildinām un savstarpēji motivējam.
