Māris Antonevičs: Ko darīt ar “krievu pasaules” simbolu? 12
Braucot uz Siguldu, ir vērts uz brīdi apstāties Inčukalna novadā, kur tikai dažus desmitus metru no lielās šosejas atrodas vieta, kas senos laikos bija pazīstama kā Hincenberga muiža (starp citu, tieši no tās arī cēlies Inčukalna nosaukums).
No muižas gan palicis tikai vecais parks, kur pēc Otrā pasaules kara tika izveidoti padomju karavīru brāļu kapi, bet 1985. gadā tur uzstādīts piemineklis, kura centrālais tēls tāpat kā daudzos līdzīgos tā laika objektos (ieskaitot Rīgas tā saucamo “uzvaras” pieminekli) ir sieviete, kas simbolizē “Māti dzimteni”.
Šis piemineklis tomēr stipri atšķiras no citiem līdzīgiem, jo tam izdevies atbrīvoties no nomācošās totalitārās ideoloģijas, un pats interesantākais, ka te savu roku pielicis ne tik daudz cilvēks, cik daba. Piemineklis pārvērties par postamentu iespaidīgai stārķu ligzdai. Katru gadu te rosās lielo balto stārķu ģimene.
Atliek vien izteikt nožēlu, ka līdzīgas pārvērtības nav notikušas arī citur Latvijā, bet Rīgā bēdīgi slavenais Pārdaugavas piemineklis nevis zaudējis vai mazinājis savu ideoloģisko nozīmi, bet tieši pretēji – kļuvis par “krievu pasaules” epicentru. Noskaņas, kas tur ierasti valda, liek to uztvert nevis kā vietu, kur pieminēt karā kritušos tuviniekus, bet kā Latvijas okupācijas simbolu. Tāpēc nav brīnums, ka sabiedrībā briest nemiers un protests – kārtējo reizi savākti un Saeimā iesniegti paraksti par pieminekļa demontāžu.
Protams, ka labākais risinājums būtu, ja piemineklis būtu novākts jau sen, taču ir diezgan bezcerīgi to gaidīt no politiskās elites. Katrā ziņā ne tās pašreizējā sastāvā. Šajā jautājumā dominē noskaņa, ka “slikts miers” jebkurā gadījumā ir labāks par jebkāda veida konfliktu. Bet pieminekļa novākšana bez konflikta nevarētu notikt. To apliecina arī Igaunijas “bronzas kareivja” piemērs, uz kuru var paskatīties no divām pusēm.
No vienas – valdošajai varai (te jāpiebilst, ka iniciatīvu uzņēmās ne nacionālisti, bet reformisti, kas Latvijas analoģijā būtu “Vienotība”) pietika drosmes un izlēmības pieminekli pārvietot, no otras puses, tracis bija liels – gan protesti, gan dažādas Krievijas riebeklības (kiberuzbrukumi, sankcijas). Skaidrs, ka vieglāk šādus jautājumus risināt etniski viendabīgā sabiedrībā, piemēram, Polijā vai Lietuvā.
Tāpēc Latvijā ticamāks scenārijs ir dažādi pagaidu risinājumi, ar kuriem mēģinātu noņemt “uzvaras” piemineklim tā ideoloģisko slodzi. Piemēram, aizstājot uzrakstus par “Rīgas atbrīvotājiem” ar neitrālākiem, arī nomainot gada skaitļus “1941–1945” ar vēsturiskai patiesībai atbilstošiem “1939–1945” vai vēl drosmīgāk – norādot uz Latvijas okupāciju, ko īstenoja tie paši “atbrīvotāji”. Acīmredzot pie tādiem soļiem pieskaitāms arī nupat Saeimā iesniegtais Nacionālās apvienības priekšlikums, kas paredz aizliegt PSRS armijas formu izmantošanu publiskos pasākumos. Visbiežāk tas notiek tieši 9. maijā Pārdaugavā.
Tomēr negaidīti šajā diskusijā ir parādījies vēl viens aspekts, par kuru iepriekš neviens tā īsti nebija aizdomājies. Uz to intervijā Latvijas Radio norādīja Rīgas Pieminekļu aģentūras vadītājs Guntis Gailītis – piemineklis šobrīd ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī un tā uzturēšanai jau tuvākajā laikā vajadzēšot 135 000 eiro. Un jautājums “Vai mums būtu jānojauc šis piemineklis?” pārtop jautājumā “Vai mums būtu jāuztur šis piemineklis?”.
Politiķiem, kas nevēlas par to īpaši runāt, vienmēr ir ērti atsaukties uz līgumu ar Krieviju.
Runa ir par dokumentu “Krievijas Federācijas Valdības un Latvijas Republikas Valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”, kuras 13. pantā “Memoriālo būvju un masu apbedījuma vietu uzturēšana” teikts: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.”
Par apbedījumiem viss skaidrs, taču viss pārējais ir diezgan staipāmi. Jo “sakopšana” un “labiekārtošana” nebūt nenozīmē, ka pieminekļi mūžīgi jāuztur tieši tādā veidolā, kā tie radīti (jo īpaši tāpēc, ka piemineklis jau kopš tā radīšanas nav atbildis arhitekta iecerei). Piemēram, pazūd “krievu pasaules” ideoloģijai tik svarīgie “atbrīvotāji” ar automātiem rokās un arī briesmīgais obelisks, bet paliek “Māte dzimtene”, kurai tāpat kā Inčukalnā rokās iekārtojas stārķi.
