Pajautā bērnam, kā viņam šodien gāja internetā. Zanda Rubene pēta sociālos paradumus internetā 0
Dzīvē ļoti strauji ienākušas skārienjutīgās ierīces. Ģimenēs mainās sociālie paradumi. Bērni savu pieredzi konstruē atšķirīgi no iepriekšējām paaudzēm, tāpēc tik būtisks ir jautājums – kā audzināt digitālo paaudzi. Par to runā pētniece Zanda Rubene, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļas vadītāja.
Ar Zandas Rubenes pieeju pētniecībai vispirms iepazinos tiešsaistes kursā. To iespējams klausīties interneta vidē, pateicoties LU izveidotajai platformai LU Open Minded. Profesores stāstītais pavēra košu priekškaru dažādu paaudžu atšķirībām. Atpazinu sevi tā dēvētajā X paaudzē, kam piederu. Uzzināju daudz aizraujoša par Y jeb millenium paaudzi, aizgrābti klausījos par Z un visjaunāko – A paaudzi jeb digitālajiem zīdaiņiem.
Šajā sarunā vien nedaudz ieskicējam jaunāko pētījumu devumu, lai tik atšķirīgās paaudzes mācītos sadzīvot harmoniskā kopībā.
Jūsu zinātniskā interese jau vairākus gadus saistās ar paaudžu pētījumiem, to skaitā digitālo bērnību.
Precizēšu, ka mana interese nav saistīta ar ierīcēm.
Es pētu to, kādus sociālos paradumus digitālajā kultūrā veido cilvēks, kādus uzvedības modeļus konstruē.
Tā kā pārstāvu izglītības zinātnes jomu, mana mērķauditorija ir bērni un jaunieši. Paaudžu pētījumos gan izzinām arī pieaugušos.
Kā radās aizrautība ar šo tēmu?
Bija gan konkrēts fakts, gan globāla interese. Pirms kādiem pieciem gadiem profesore Tatjana Koķe ielika man rokās žurnālu Time, kas bija veltīts tā dēvētajai millenium paaudzei, tie ir jaunieši, kas dzimuši no 1982. līdz 2000. gadam. Cik ļoti viņu sociālie paradumi atšķiras no tiem, kas bija mūsu bērnībā! Es pavilkos uz šo tēmu. Mani tas ieinteresēja arī kā divu bērnu mammu, tolaik dēliem bija 16 un 19 gadu. Daudz ko jau biju manījusi, vērojot savus bērnus un strādājot ar studentiem, bet vēlējos uzzināt vairāk.
Man bija radies daudz jautājumu. Kāpēc atšķiras vajadzības un sociālie paradumi, un kā mēs katrs, dzīvojot sabiedrībā, veidojam savu ikdienu. Kāpēc bērni un jaunieši vairs nespēj izprast vecākās paaudzes un otrādi. Kāpēc pieaugušie XXI gadsimta otrajā dekādē jūtas tā kā nedaudz apvainojušies, sak, bērni mūs pietiekami neciena, nerespektē un tamlīdzīgi. Es bieži braukāju ar lekcijām, man ir iespēja runāt ar skolotājiem visā Latvijā, un viņi nereti saka pārmetoši: mūsdienu bērniem ir pārāk daudz tiesību.
Pievērsos paaudžu pētījumiem, lai rastu atbildes uz saviem jautājumiem.
Lai sociālā kopiena funkcionētu efektīvi, der saprast dažādu paaudžu vajadzības, paradumus un vērtības. Pētījumi sociālajās zinātnēs aktualizējās XX gadsimta 90. gadu sākumā, un tie vistiešāk bija saistīti ar millenium paaudzes parādīšanos. Paaudžu teoriju radīja divi amerikāņu vēsturnieki Viljams Strauss un Nīls Havs, 1991. gadā iznāca viņu grāmata Generations (“paaudzes” – angļu val.).
Mēs dzīvojam noteiktā sociālā un ekonomiskā kontekstā, turklāt tehnoloģiju ietvarā.
Bērni un jaunieši digitālajā kultūrā jūtas kā zivis ūdenī atšķirībā no mums, iepriekšējās paaudzes. Tas nav ne labāk, ne sliktāk, bet – citādi.
Un plaisa starp paaudzēm veidojas tāpēc, ka mēs savu pieredzi esam konstruējuši radikāli citos apstākļos, atšķirīgos sociālos kontekstos.
Vai tas, kas mainījies, ir saistīts tikai ar digitalizāciju?
Ja iedomājos savu bērnību XX gadsimta 70. gados, ir mainījies ļoti daudz kas. Mēs bijām spiesti daudz vairāk tikt galā paši, bieži tikām atstāti vieni, jo vecāki strādāja. Šobrīd par tādu rīcību vecākus nosūdzētu bāriņtiesai, bet tolaik tā audzināja, un tas bija normāli. Sabiedrība bija centrēta pieaugušajos, tāds bija arī audzināšanas modelis. Pieaugušajam vienmēr ir taisnība, sak, tu nejaucies pa vidu, kad lielie runā. Mūsu bērniem tas vairs nav saprotami, un, ja mēģinām tā aizrādīt, viņi uzreiz pavaicā: kāpēc es nedrīkstu iejaukties sarunā, ja man ir ko teikt?!
Jo pašlaik mēs dzīvojam bērncentrētā sabiedrībā – visa centrā ir bērns un viņa vajadzības.
Gan juridiskie, gan morālie un sociālie, gan kultūras konteksti ietin bērnu kā tādā siltā segā.
Mēs tikām audzināti disciplīnā, tā bija svarīgāka par bērna vajadzībām. Mums lika klausīt, un mēs to neprasot darījām. Esam paaudze, kas ēda nevis tad, kad gribēja, bet tad, kad lika, un to, ko deva. No zīdaiņa vecuma bijām pieraduši – ja raudu, tas neko nemainīs. Ja saku, tas neko nemainīs.
Šobrīd bērns no pirmās dzīves dienas zina, ka pasaule griežas ap viņu. Ja bērns kaut ko grib, uzreiz saka, un visi uzreiz reaģē.
Vai tad tas ir slikti?
Nē. Mūsu bērniem un jauniešiem izveidojas augstāka pašapziņa, viņi izvirza sev lielākus mērķus un droši iet uz tiem. Taču pieaugušie un arī skolotāji bieži vien gaida, ka šie bērni būs tikpat paklausīgi un pazemīgi, kādi bijām mēs. Tas nav iespējams! Līdz ar to veidojas tāda kā konfliktsituācija.
Mūsdienu vecāki atrodas neapskaužamā situācijā tieši digitalizācijas dēļ. Līdz pat 2010. gadam visi speciālisti un padomu grāmatas runāja vien par to, kā bērnam palīdzēt iemācīties būt veiksmīgam tehnoloģiju lietotājam, un tas tika saistīts ar lasīšanas un rakstīšanas prasmi. Tas tāpēc, ka bija podziņu telefoni, un, lai tos iedarbinātu, vajadzēja vismaz pazīt burtus un ciparus.
Bet parādījās skārienjutīgais ekrāns, un visi padomi izrādījās novecojuši. Pašlaik internetu prot lietot bērns, kurš vēl nav pat gadu vecs.
Savā tiešsaistes lekcijā stāstījāt par mazuli pamperos, kurš knapi staigā un neko nerunā, bet zina, ar kādu kustību vajag atbloķēt mammas telefonu, kā ieiet internetā, lai noskatītos multeni.
Tas ir reāls fakts, ar ko saskāros pētījuma laikā, kura darbā piedalījos. 2015. gadā tika aizsākts un pērn pabeigts akadēmisks pētījums par to, kā mazi bērni – no dzimšanas līdz astoņu gadu vecumam – izmanto digitālās tehnoloģijas. To veica Eiropas Komisijas apvienotais pētījumu centrs, darbs notika vienlaikus 21 Eiropas Savienības dalībvalstī, arī Latvijā.
Mēs ļoti ilgi nebijām sapratuši, ka internets ir sociālā realitāte, nevis vienkārši kaut kāds ekrāns. Audzināšanas procesā uz internetu skatījāmies kā uz televīziju, kur ir bērniem domāti raidījumi, viss ieprogrammēts un prognozējams. Bet internets ir sociālā vide!
Iespējams, daudzi vecāki ir apzinīgi audzinātāji reālajā sociālajā pasaulē, taču brīdī, kad bērns piesēžas pie datora, planšetes vai iegrimst viedtālrunī, vecāki ar viņu vairs nenodarbojas, tātad paši sevi izslēdz no audzināšanas. Līdz ar to veidojas tāds kā rudiments, nošķirta ala, kur bērns paliek viens – viens pret ekrānu, viens šajā interneta vidē.
Vecākiem būtu jāiet līdzi viņam tajā alā?
Jā, un tas ir ļoti nopietni. Latvijas likumi paredz, ka bērns līdz septiņu gadu vecumam nedrīkst viens pats atrasties privātajā vai publiskajā telpā, tātad tas attiecas arī uz internetu. Ja atvase sēž internetā un neviena no vecākiem nav viņam blakus, likums ir pārkāpts. Vecāki par šādu pārmetumu ir sašutuši – mūsu bērns taču atrodas mājās, esam ar viņu. Bet internetā bērns klīst viens.
Līdz septiņu gadu vecumam tehnoloģijās jādarbojas kopā ar bērnu. Tas ir līdzīgi kā ar filmām – ja tās nav domātas bērnam līdz 12 gadu vecumam, tātad skatīties nedrīkst.
Saskaņā ar šveiciešu psihologa Žana Piažē attīstības psiholoģijas teoriju bērns līdz 12 gadiem īsti neprot atšķirt realitāti no fikcijas, kas bieži sastopama mākslā. Ja bērns astoņu vai deviņu gadu vecumā noskatās slaveno Titāniku, var gadīties, ka rodas traumatiska pieredze. Bērns nesaprot, ka Leonardo Di Kaprio joprojām ir sveiks un vesels, nevis nogrimis ledainajā dzelmē.
Ja mazais skatās bilžu grāmatu, mēs taču turam viņu klēpī, sarunājamies, stāstām. Tāpat jādara saistībā ar tehnoloģijām.
Jāskaidro mazulim tas, kas redzams ekrānā?
Līdz divu gadu vecumam vispār neko tādu nevajag. Neirobiologi un psihologi iesaka vecākiem nepiedāvāt digitālās tehnoloģijas bērnam līdz divu gadu vecumam, jo nav attīstoša mērķa. Šajā vecumā mazajam ir svarīgi tvert, kustēties, pagaršot, attīstīt visas maņas, arī apgūt spēju nolasīt sejas, sev emocionāli tuvu cilvēku emocijas. Digitālajā vidē tā visa nav.
Ja vecākiem šķiet, ka tomēr kaut ko vajag, lai ņem talkā viedtelefona aplikācijas, kas domātas šim vecumam, tur ir visādi virtuāli zvēriņi, kas izdod skaņas. Bet – drīkst skatīties līdz 15 minūtēm dienā un tikai kopā ar vecākiem.
Bērniem no diviem līdz četriem gadiem ir radīts jau krietni vairāk digitālo aplikāciju. It kā vilinoši. Taču cilvēkam šajā vecumā ir jauni uzdevumi: sava ķermeņa un privātuma telpas iepazīšana, visa izmēģināšana. Tad ir lielās blēņas, sienu apzīmēšana vai suņa krāsošana zaļā krāsā.
Padomājiet, cik gan iemaņu vajag, lai nokrāsotu suni! Jāmāk atvērt krāsu bundžu, atrast rīku, ar ko krāsot, un vēl pierunāt suni sēdēt.
Ja tas izdodas, tātad mazais cilvēks jau prot risināt problēmas.
Nesen četras stundas pavadīju lidmašīnā. Sēdeklī aiz manis aptuveni gadu vecs mazulis skatījās planšetē multenes. Visas četras stundas! Mamma un tētis darbojās katrs savā telefonā.
Pētījumā šo parādību apzīmējam šādi – vecāki lieto tehnoloģijas kā aukli. Šādā brīdī bērns vārda tiešā nozīmē tiek izslēgts. Droši vien vecāki uztraucās, ka tikai mazais netraucē apkārtējos, citādi kliegtu vai spārdītu priekšējo sēdekli, bet tā sēdēja kluss.
Neesmu psihes speciāliste, bet kā pedagoģe varu teikt, ka bērna attīstība notiek vien aktīvā kustībā, darbojoties. Ja šo bērnu izslēdz uz tik daudzām stundām, tiek zaudēts laiks, kurā mazais varētu attīstīties. Mīnus četras stundas no viņa dzīves, ko nekad vairs nedabūs atpakaļ.
Vēl der aizdomāties – kā jums šķiet, cik ilgu laiku mazs bērns spēj koncentrēties kaut kam vienam? Vien 15–20 minūtes. Tik gara ir, piemēram, nodarbība bērnudārzā. To izpētījuši mediķi, neirobiologi un psihologi. Tas attiecas arī uz tehnoloģijām. Taču ekrānā viss ir tik ņirbošs, tik ļoti paņem uzmanību, ka arī pavisam mazs bērns var nosēdēt daudz ilgāk.
Kad mamma lidmašīnā gribēja mazulim noņemt planšeti, bērns sāka raudāt, un viņa bija spiesta to atkal iedot.
Pat ja, piemēram, pusotra gada vecumā bērns jau ir pieradis, ka var dabūt tehnoloģijas un raud, ja tās ņem nost, der zināt, ka šajā vecumā atmiņas nav noturīgas. Paprasīs planšeti dienu vai divas, bet pēc nedēļas jau būs aizmirsis. Kāda studente šo ieteikumu izmēģinājusi savam bērnam, un tieši tā bijis.
Ja bērnam ir 4–6 gadi, ar viņu var sarunāt, izvirzīt noteikumus. Jo kļūst vecāks, jo izdodas grūtāk.
Lekcijā kāda mamma pārmetoši man sacīja: ko jūs te stāstāt, manam dēlam ir deviņi gadi, un viņu nekas cits neinteresē, tikai ekrāni! Bet šajā vecumā vecāki vēl ir autoritāte, tātad viņi paši kaut kādā veidā ir atbalstījuši šāda paraduma izveidi. Tas ir apdraudējums bērna sociālajai rīcībspējai.
Vācijas Tībingenes universitātes profesors Jozefs Helds ir teicis: neviens laimīgs un dzīvespriecīgs bērns vēl nav pazudis internetā.
Ikviens vēlas, lai viņa bērna dzīves ceļš attīstītos pēc iespējas optimāli. Taču nevari gaidīt, ka kāds pateiks priekšā recepti, kā pareizāk audzināt savu bērnu.
Ģimenē katrs skatās savā telefonā vai datorā. Arī omītes. Es, piemēram, esmu omīte. Vai tad teiksim bērnam, ka šī pasaule neeksistē?
Protams, tehnoloģijas izmaina ne tikai bērna paradumus, mums visiem tie ir mainījušies. Manās rokās nonāca vācu mediju eksperta Tomasa Feibela grāmata Jetzt pack doch mal das Handy weg! (“Noliec reiz nost to telefonu!” – vācu val.). Es domāju, ka tā telefona nolikšana attieksies uz bērniem, bet nē – tas jānoliek mums, pieaugušajiem! Čīkstam, ka nav laika lasīt grāmatas, bet varam stundām sēdēt internetā…
Savā ziņā esam pazaudējuši kontroli pār savu ikdienu, un tas viss izpaužas arī bērnu audzināšanā.
Vecākiem tiek likts pie sirds, ka par tehnoloģijām nevajag domāt kategorijās atņemt un nedot. Nevajadzētu veidot dienas režīmu saistībā ar tehnoloģiju iedošanu vai aizliegšanu, tādējādi tās noliekam dzīves centrā. Nevajag mēģināt atņemt datoru vai telefonu vai mazināt šo laiku, bet censties palielināt interesi par reālajā sociālajā pasaulē notiekošo, vairot bērna aktivitātes tajā.
Un vēl – mērķtiecīgi piepildīt laiku, ko pavadām kopā. Kopīgi kaut kur doties, vairot daudzveidīgas aktivitātes ārpus mājas, rādīt bērniem dzīves daudzkrāsainību. Pa ceļam sarunāties, nevis katram sēdēt savā telefonā. Tas jāpaspēj, kamēr vecāki vēl ir autoritāte. Pusaudža gados jau ir ļoti grūti, jo tad autoritātes visbiežāk meklē citur.
Mūsu pētījuma rezultāti tika publicēti 2018. gadā, tie ir angļu valodā, tāpēc es cenšos par tiem stāstīt pēc iespējas plašākai Latvijas publikai. Pētījums iesaka, liek vecākiem pie sirds – sarunājoties ar bērnu, jāveido jauns paradums.
Ierasts, ka lielie vaicā, kā bērnam klājies bērnudārzā vai skolā, ko darījis, ko jaunu iemācījies. Tikpat svarīgi ir pavaicāt: ko tu šodien darīji online vidē, ko uzzināji internetā?
Ja to negrib zināt, vecāki it kā noņem atbildību par to bērna dzīves daļu, kad viņš atrodas interneta vidē. Bet nereti tās ir vairākas stundas dienā.
Jānoķer brīdis, kad bērnu kaut kas interesē, un jācenšas to attīstīt, lai tehnoloģijas kļūtu viņam mazāk nozīmīgas. Iespējams, der atcerēties, ko pats mācēji šajā vecumā.
Bērna intereses jau nevar rasties tukšā vietā, par tām neuzzinās, ja tikai sēdēs ekrānos. Atceros, kā mans dēls savulaik ieraudzīja tenisa raketi, divreiz ar to uzsita pa bumbiņu un pārliecināti teica: gribu spēlēt tenisu! Bet, ja raketi nebūtu paņēmis rokās, visticamāk, nesaprastu, vai šī aktivitāte viņam der.
Kā Eiropas valstu vidū pētījumā izskatās Latvija?
Pētījums parādīja, ka Eiropas valstīs ir triju veidu tendences, kā vecāki izturas, būdami starpnieki starp bērnu un mediju.
Ziemeļvalstīs, Skandināvijā ir pozitīva attieksme pret tehnoloģijām, tās tiek izmantotas ar mērķtiecīgu, attīstošu jēgu ne tikai skolā, bet arī mājās. Tomēr bērni tajās darbojas tikai pieaugušo klātbūtnē. Notiek kursi vecākiem, ir interneta vietnes, kur gūt palīdzību, dažādas atbalstošas aplikācijas.
Savukārt Eiropas dienvidos, piemēram, Francijā, Itālijā un Portugālē, dominē aizliedzošā, aizsargājošā pieeja – vecāki cenšas pēc iespējas mazāk dot bērniem digitālās ierīces.
Trešā pieeja valda pie mums Latvijā, arī Lietuvā, Bulgārijā, Rumānijā un dažās citās valstīs. Šo tendenci pētnieki nodēvējuši par “bālo starpniecību”, jo tā nav ne pozitīva, ne negatīva. Bērnam ir piekļuve tehnoloģijām, viedierīcēm, vecāki ļauj tās izmantot, bet paši šajā procesā neiesaistās.
Bieži vien, stāstot vecākiem par šo tēmu, vaicāju, vai viņu bērni spēlē datorspēles. Jā, viņi apstiprina. Lūdzu, lai nosauc vismaz kādu un izstāsta, kas spēlē notiek. Vecāki par šo lūgumu parasti smejas. Dažreiz auditorijā gan gadās kāds tēvs, kurš to pārzina.
Mūsu vecākiem der attīstīt savu medijpratību, kas gan nenozīmē tikai lūrēšanu telefonā.
Jāinteresējas, kā digitālajā kontekstā audzināt bērnus, jāmeklē palīdzība.
Daudzi jaunie vecāki prot lasīt angliski, lai sameklē internetā attiecīgus materiālus, videosižetus ar ieteikumiem.
Neatnāks taču ne Laimes lācis, ne Džeimss Bonds un nepateiks priekšā, kā izlabot kļūdas, ko paši esam radījuši ar saviem jaunajiem ikdienas paradumiem.
Neatceros, kurā valstī grib skolās ieviest reālās dzīves mācību, jo jaunākās paaudzes zināšanas par īsto dzīvi pamazām izplēn.
Tas tika pieminēts kādā Lielbritānijas pētījumā. Izglītības sistēmai vajadzētu pārorientēties no zināšanām uz kompetencēm, kas šobrīd sāk notikt arī Latvijā.
Ir darbības, ko bērns var apgūt, tikai reāli darot. Skola varētu būt tā vieta, kur iemācīties uzkāpt kokā, aizkurt ugunskuru vai uzbūvēt namiņu mežā.
Leipcigas universitātē līdzās pedagoģijas fakultātei ir ierīkots neliels dārzs, lai pedagoģijas studenti apgūtu, kā mācīt skolēnus dārza darbiem, lai digitalizētie pilsētas bērni uzzinātu, kā aug kartupelis un burkāns. Bet vispirms tas jāmācās pašiem topošajiem skolotājiem.
Jaunībā dzīvoju ārpus Rīgas. No rīta un vakarā man nācās pusstundu braukt ar vilcienu. Kad pārcēlos uz Rīgu, izjutu, kā man pietrūkst šā laika, tajā varēju visu salikt pa plauktiņiem. Tagad, ja gadās braukt ar sabiedrisko transportu, pārsvarā sēžu telefonā. Kādā brīdī attopos, iemetu telefonu somā un skatos pa logu, ļaujot domām brīvi plūst.
Mūsu ikdienā paliek arvien mazāk telpas refleksijai, lai uzzināto analizētu un saprastu. Jo izmantot varam tikai to, par ko reflektējam, tas palīdz informāciju sakārtot jēgpilnā sistēmā. Līdzīgi ir bērnam. Tehnoloģijas gan viņam ļauj uzņemt informāciju, bet tā paliek tādā kā nesaprastā, neapjēgtā līmenī, līdz ar to nekļūst par zināšanām.
