Ko cer apvienot Igors Vatoļins? 5
Cīņa par krievu izvēles organizēšanu – kamēr Vatoļins popularizē dibināmo biedrību eiropeiski domājošu krievu saliedēšanai, viņam “nozog” iecerēto nosaukumu.
Ola vēl nav izdēta, bet sabiedrība par to jau zina. Tā notiek gadījumos, kad topošu nevalstisku organizāciju dibinātāji steidz vēstīt par saviem nodomiem plašsaziņas līdzekļiem, jo nākotnē vēlas sasniegt politiskus mērķus. Taču reti gadās situācijas, kādā nokļuvis bijušais “Čas” žurnālists Igors Vatoļins: kamēr viņš publiski klāstīja par ieceri dibināt biedrību eiropeiski domājošu Latvijas krievu apvienošanai, tikmēr citas personas 9. maijā piereģistrēja biedrību “Eiropas krievu kustība”. Tieši tādu nosaukumu organizācijai bija iecerējis Vatoļins.
Uzticēšanās Ždanokai bijusi aplamība
Tagad I. Vatoļins gudro savai kustībai citu nosaukumu un sola drīz nākt klajā ar tās mērķu un uzdevumu izklāstu jeb “manifestu”. Pamatojumu, kāpēc dibina biedrību, viņš ir klāstījis vairākkārt – ka Putina Krievijas agresija Ukrainā tieši skārusi arī Latvijas iedzīvotājus, “it īpaši tos, kuriem krievu valoda ir dzimtā un notiekošais Krievijā – ne tikai ziņas no ārzemēm”. Portālā “Delfi” I. Vatoļins izteicies: “Līdz šim varēja vienkārši mīlēt gan Latviju, gan Krieviju – lojāli, ar daļu kritikas un rūgšanas attiekties pret Latvijas un Krievijas valdībām, sūdzēties par nepietiekamo ekonomisko attīstību un humanitārajiem sakariem un censties to mainīt, bet tagad viss – prijehaļi (esam atbraukuši).” Viņam nepieņemami esot tas, ka Latvijas krievu vārdā uzstājas dažas organizācijas, paužot, ka Putinam bija, ir un būs taisnība. Tāpēc vajadzīga eiropeiska Latvijas krievu organizācija, kura pateiktu “nē” Putinam.
Kustības izveidošana mobilizētu tos krievus, kuri ir pilnībā lojāli Latvijas valstij, uzskata vēstures doktore Ilga Kreituse aptaujā “Latvijas Vēstnesī”. Turpat savas pārdomas pauž rakstniece Marina Kosteņecka, kuru mulsina fakts, ka ideju par eiropeiski domājošu krievu apvienošanu pauž Igors Vatoļins – žurnālists, kurš ilgstoši darbojies prokrieviskos izdevumos: “Latviju patiesi mīlošie krievi, kas potenciāli varētu iestāties šajā kustībā, droši vien to nedarīs, kamēr tur priekšā būs Vatoļins, jo viņam neuzticēsies.” Vēl viņa domā, ka “liela daļa pārējo, kas atbalsta eiropeiskās vērtības un ir pret Putina režīma politiku, par to drīzāk spriež un spriedīs savās virtuvēs, taču nedarīs to atklāti, iestājoties biedrībā, apliecinot to ar savu parakstu”.
Kad I. Vatoļinam jautāju par domubiedriem, viņš nosauca trīs cilvēkus, toskait pazīstamo tēlnieku Gļebu Panteļejevu, kurš solījis atbalstīt, taču biedrībā nestāšoties.
Krieviem tagad nākas izdarīt izvēli, spriež I. Vatoļins. Kad 2003. un 2004. gadā notika tā sauktā krievu skolu aizstāvības štāba protesti pret skolu reformu, viņš pats bija dedzīgāko štābistu pirmajās rindās – vadīja mītiņu Esplanādē, kā arī cīņā pret reformu pieteica badastreiku un rakstīja pretrakstus. I. Vatoļins ir beidzis Rīgas 40. vidusskolu un pats tajā strādājis kādu laiku par pedagogu. Tagad I. Vatoļins saka: joprojām uzskatu, ka valstij jādod skolām lielākas tiesības izvēlēties, kādā valodā mācīt. Toreiz esot uzticējies “PCTVL” politiķu Buzajeva un Ždanokas pieredzei un uzskatiem, bet pēc tam sapratis, ka viņu cīņā pret skolu reformu galvenais bijusi nostalģija pēc PSRS.
Vēstures skatījums
I. Vatoļins ir studējis vēsturi Latvijas Universitātē no 1984. līdz 1988. gadam. Pazīstamais vēsturnieks Leo Dribins 2005. gadā rakstā “Sašķeltā vēsture” I. Vatoļinu ieskaitīja “krievu nacionālās idejas nesēju Latvijā” pulkā blakus Viktoram Guščinam, Nikolajam Kabanovam, Oļegam Puhļakam, Vjačeslavam Altuhovam. Tomēr viņa vēstures skatījums ir īpatnējs. To viņš paudis, piemēram, publiskā diskusijā Eiropas Parlamenta Informācijas biroja un Eiropas kustības Latvijā rīkotajā konferencē, kuru 2010. gada 25. augustā apraksta toreizējā “LA” žurnāliste Ināra Mūrniece: “Vatoļins uzsvēra, ka, pēc viņa domām, aizvadīto 20 gadu laikā Latvijā izveidota “oficiāla vēsturnieku pieeja”, kuras mērķis – attaisnot šodienas Latvijas nepilsoņu “situāciju”, to, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda un ka nav ieviests nulles pilsonības variants. Vatoļins iesaka Latvijas sabiedrību “samierināt”, ieviešot skatījumu, ka Pirmais pasaules karš un Otrais pasaules karš it kā bijuši viena vienota kara divi cēlieni. Proti, Pirmā pasaules kara sākumā neatkarīgas Latvijas valsts vēl nebija un Otrā pasaules kara beigās – vairs nebija. Turklāt Otrais pasaules karš Latvijā, kā apgalvoja I. Vatoļins, bijis “pilsoņu karš”, jo latvieši, lūk, karojuši frontes pretējās pusēs! Pēc viņa domām, Latvijā vērojams “mitoloģiski poētisku viedokļu karš” par to, kas Latvijas vēsturē īsti notika, un, ja to noformulētu, būtu iespējama sabiedrības daļu samierināšanās.”
Nevēloties būt ”Putina ierocis”
I. Vatoļins ir naturalizējies Latvijas pilsonis. Par nepilsoņu jautājumu man viņš pauž: “Sākumā nepilsoņu institūts politiskā ziņā bija diskriminējošs. Bet pēc tam tur parādījās iespēja ceļot uz Austrumiem un uz Rietumiem. Tagad šim statusam savā ziņā ir savas priekšrocības, kādu nav nedz Latvijas, nedz Krievijas pilsoņiem.” Viņš spriež, ka ir diezgan daudzi nepilsoņi, kuri jūtas ar savu statusu absolūti apmierināti un kaut kādā ziņā pārāki, demonstrējot attieksmi: “Mūs izslēdza no politiskā procesa; nu tad s… ar to jūsu politiku, mēs spļaujam tai virsū, jūtamies abižoti, bet pārāki!”
Sarunā I. Vatoļins atkārto, ka tagad, pēc Krimas notikumiem, “gan masu nepilsonības institūts, gan pārējie tā saucamie krievu jautājumi, proti, situācija ar minoritāšu skolām, valodas statuss un varbūt vēstures izpratnes konfrontācija, vairs nav pasaules uzskata un varbūt cilvēktiesību jautājumi, bet tie ir jau Latvijas nacionālās drošības jautājumi.” Viņš pamato – kad Putins savā Krimas runā izsludinājis ierobežotas suverenitātes doktrīnu bijušajās PSRS teritorijās, tas nozīmē, ka Krievijai esot daļa gar jebkuru bijušo padomju republiku un ierocis ir “tautieši” jeb krievvalodīgie. I. Vatoļins nevēloties būt Putina ierocis.
Par šiem uzskatiem I. Vatoļins jau ir dabūjis “pērienu” no kādreizējiem domubiedriem, ar ko kopā strādājis Apvienotajā krievu kopienu kongresā, – ticis nosaukts par “Latvijas ohrankas” interesēs strādājošu un par “labo krievu”, kam šo aprindu izpratnē ir nievīgs saturs.
Bet 9. maijā piereģistrētajai biedrībai ar nosaukumu “Eiropas krievu kustība” kā amatpersonas uzrādīti “Nepilsoņu kongresa” ideologi Aleksandrs Gapoņenko un Jeļena Bačinska. Šī rīcība uztverama kā taktiska kājas aizlikšana priekšā un atgādne, ka par krievu prātiem gaidāma cīņa.
