Ko budžetam klāt pielēma Saeima? 3
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Necaurredzami, pretlikumīgi, nekrietni un nepareizi – šādi kritiski apzīmējumi veltīti šogad atjaunotajai deputātu kvotu sistēmai, kuras ietvaros deputāti budžeta apstiprināšanas gaitā piešķir finansējumu dažādiem projektiem ārpus parastās budžeta veidošanas kārtības – proti, tās, kurās finansējums tiek vispirms izdiskutēts ministrijās, valdībā, Saeimas budžeta komisijā. Izanalizējot apstiprinātos priekšlikumus, aina gan gluži tik traģiska neliekas.
Pirms pieciem gadiem – sliktais piemērs
Neadekvāti lielu preses un sabiedrības uzmanību šogad izpelnījusies 0,015% jeb 1,9 miljonu eiro no valsts budžeta izdevumiem sadalīšana t. s. deputātu kvotās. Daļēji tā ir pamatota ar valdošās koalīcijas pārstāvju savulaik pašu pausto kritisko attieksmi pret šo sistēmu.
Piemēram, pašreizējais Saeimas Budžeta un nodokļu komisijas vadītājs no Latvijas Reģionu apvienības Mārtiņš Bondars pirms pieciem gadiem, būdams opozīcijas deputāts, to dēvēja par “legālu korupciju visaugstākajā valsts līmenī” un “šauru grupu balsu pirkšanu”, bet “A/Par” frakcijas vadītājs Juris Pūce 2016. gadā izteicās, ka deputātu kvotas esot nekavējoties jālikvidē un paziņoja, ka “process ir ne tikai necaurspīdīgs, bet, ļoti iespējams, nereti arī negodīgs”.
Arī Valsts kontrole (VK) 2018. gada janvārī revīzijas ziņojumā secināja, ka kvotas esot sliktas budžeta plānošanas un vadības piemērs.
Naudas dalīšana budžetā pēc valdošo partiju ieskatiem uzplaukumu piedzīvoja Tautas partijas laikos, jo tā bija reģionos sakņota partija, līdzīgi kā Zaļo un zemnieku savienība. Taču tieši ZZS šai naudas dalīšanai pielika punktu, kurš tagad izrādās tikai komats, aizstājot šo sistēmu ar speciālām programmām ministriju budžetos. Jāsecina, ka vai nu šī speciālo programmu sistēma nefunkcionē, vai arī gaidāmās vēlēšanas liek atgriezties pie deputātu kvotām, kas ļauj partijām un deputātiem pirms vēlēšanām izcelt savu ieguldījumu. Deputātu kvotas savu augstāko punktu piedzīvoja tieši Māra Kučinska (ZZS) valdības laikā, kad 2017. gada budžetā pēc partiju un deputātu ieskatiem tika sadalīti 28 miljoni eiro. Pēc šīs rezonanses valdība pieņēma lēmumu deputātu kvotu dalīšanu izbeigt, un vairākus gadus bez šīm kvotām iztika.
Tagad situācija apgriezusies par 180o – agrākie kritizētāji kvotu sistēmu aizstāv un apgalvo, ka tās vairs nav deputātu kvotas. Agrākā prakse esot bijusi tāda, ka deputātiem tikusi piedāvāta katram noteikta naudas summa, aptuveni 20 000 eiro, bet tagad tā esot sekošana partijas prioritātēm, un šos priekšlikumus partijas parakstījuši visu koalīcijas partiju pārstāvji – stāsta Bondars un Pūce.
Tehniski viņiem arī ir taisnība – atsevišķu deputātu priekšlikumu vairs nav, tos iesniegušas deputātu grupas, kurās gandrīz visos gadījumos ir pārstāvētas visas valdošās koalīcijas partijas. Taču “Latvijas Avīzes” politikas apskatniece Ināra Egle apgalvo, ka atšifrēt katras partijas intereses šajos priekšlikumos neesot grūti – to varot secināt pēc tā, kas ir pirmais parakstījis ierosinājumu (viņu arī uzrādījām tabulā zemāk). Aprēķini liecinot, ka katrai partijai kvotās tikuši apmēram 400 tūkstoši eiro.
Nav sliktu nodomu, ir aplama kārtība
Ja izvērtē deputātu kvotās atbalstītos priekšlikumus, tad īsti kritizējamu priekšlikumu tajos ir maz – tas vien ļauj diezgan skeptiski vērtēt apgalvojumus par kvotu “pretlikumīgo” un “nekrietno” dabu. Kvotu veidā atbalstītie priekšlikumi galvenokārt būtu iedalāmi sešās grupās – pirmkārt, atbalsts ar vēsturi, patriotisma audzināšanu un valsts aizsardzības sistēmu saistītiem pasākumiem.
Te varētu pieminēt arī finansējumu Lestenes Brāļu kapu muzeja projektam – 20 000 eiro. Būtu vērts minēt, ka leģionāru piemiņas vieta Lestenē lielā mērā vispār ir izveidota, tikai pateicoties deputātu kvotām. Jautājums, kuru varētu pamatoti uzdot – kādēļ tam visam neatrodas vieta Aizsardzības, Tieslietu un Izglītības un zinātnes ministrijas budžetos.
Otra izteikta tendence ir līdzekļu piešķiršana veselības aprūpes un sociālā atbalsta pasākumiem – te būtu minams atbalsts onkoloģisko pacientu atbalsta biedrībai “Dzīvības koks”, sieviešu atbalsta centram “Marta”. Jau atkal varētu jautāt, kāpēc vairums šo priekšlikumu nav iekļauti Veselības ministrijas budžetā.
Trešā tendence ir atbalsts pieminekļiem, muzejiem un baznīcu remontiem. Šajā grupā ļoti raksturīgs ir stāsts par gleznotāja Vilhelma Purvīša mājas-muzeja izveidi. Purvīša dzimtās mājas “Vecjauži” Taurupes pagastā deviņdesmito gadu beigās mantinieki pārdeva muzeju speciālistei Margrietai Lestrādenai no Nīderlandes. Naudu šim projektam atrast izdevies tikai ar deputātu kvotu palīdzību. Apmēram 15 gadus ilgušie mēģinājumi panākt finansējumu no Valsts kultūrkapitāla fonda beigušies ar fiasko, neskatoties uz to, ka savulaik projekts saņēmis Kultūras mantojuma Gada balvu.
Ceturtkārt, deputāti uzskatījuši par svarīgu atbalstīt vairākas izglītības iestādes un pasākumus – atbalsts ticis projektam “Gada skolotājs”, “Višķu” materiāltehniskajai bāzei un bērnu rotaļu laukumam Rīgas katoļu ģimnāzijā.
Piektkārt, var tikai apsveikt, ka ar finansējumu atbalstīta tehnoloģiju konference “TechChill”, nodibinājums “TechHub Riga” un biedrībai “Latvijas Biznesa Eņģeļu Tīkls” – šīs aktivitātes ar laiku dēs “zelta olas” Latvijas ekonomikai. Un atkal – būtu daudz loģiskāk, ja tas būtu iekļauts Ekonomikas ministrijas budžetā.
Visbeidzot, sestkārt, runa ir par dažādiem atbalstītiem pašvaldību infrastruktūras projektiem – rotaļlaukumam Bauskā, auto stāvlaukuma veidošanai pie Viļānu kapsētas, veloceliņa izbūvei Līvānos. Šī sadaļa tiešām būtu vērtējama viskritiskāk, jo nav skaidrs, kāpēc šiem pasākumiem nav atradusies vieta pašvaldību budžetā un kādēļ tos nav atbalstījusi VARAM.
Taču kopumā – saceltā brēka ap deputātu kvotām šķiet pārspīlēta. Sistēma nav ideāla un to var pilnveidot, bet rezultāti neļauj to dēvēt to par “nekrietnu”.
