Ko bērnam vajag, kad viņš sasitas? Psihiatra atbilde pārsteidz 0
Daba ielikusi mūsos lielas iespējas attīstīties. Un pat ja bioloģiski ir kāds traucējums, stiprinot divus pārējos ietekmējošos faktorus – psiholoģisko un sociālo, – daudzko bērna psihoemocionālajā attīstībā var novērst vai uzlabot, iedrošina bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs Ģimenes psiholoģijas centra “Līna” rīkotajā konferencē “Labi vecāki šodien”.
Viņš vairākkārt min piemērus, kā tieši mēs, vecāki, varam ietekmēt atvašu likteni.
Jā, ir ģenētiski noteiktas lietas, bet tas ir tikai viens no aspektiem!
“Intelekts par 70% ir noteikts ģenētiski, bet tas nenozīmē, ka bērns piedzimst gudrs vai mazāk gudrs – tas, kas iedzimst, ir intelekta robežas, kurā viņa intelekts spēj svārstīties. Kāds tieši būs intelekts viņa dzīves laikā, noteiks vide,”skaidro psihiatrs.
Tāpat svarīgi rīkoties atbilstoši bērna tā brīža vajadzībām, jo dažādas smadzeņu daļas attīstās atšķirīgos posmos un katrai ir savs kritiskais attīstības posms. Piemēram, ja pie psihiatra atved piecgadīgu bērnu, kurš nerunā un tikai tad atklājas, ka viņš ļoti slikti dzird vai nedzird, kohleārais implants situāciju neatrisinās, nopietnas runas grūtības būs vienalga, jo būs jau nokavēts brīdis, kad dzirdes un runas centri bija jāattīsta.
Savukārt planšetes vai datora lietošana līdz 3-3,5 gadu vecumam ir vecumam ļoti neatbilstoša, jo šajā dzīves posmā attīstās smadzeņu pieres daiva, bet šīs nodarbes to neattīsta, atzīmē Ņikita Bezborodovs.
Taču vecāki var arī pārsteigties ar kādu prasmju mācīšanu – divgadīgam bērnam, piemēram, nav jāmācās lasīt, viņam šajā vecumā ir citi uzdevumi.
Vislabākais – katrs smadzeņu daļas attīstības iespējas izmantot tam atbilstošā vecumā. Tiesa, mūsdienu zinātne atklājusi, ka nervu šūnas tomēr atjaunojas pieaugušā vecumā (tas notiek smadzeņu dziļākajās daļās), tomēr ik dienu mēs zaudējam lielu skaitu nervu šūnu un smadzenes vairs nav tik plastiskas – lielākās attīstības iespējas ir bērnībā un jaunībā. Protams, piemēram, valodas var mācīties arī sirmā vecumā, taču apguve aizņems krietni vairāk laika nekā bērnībā vai jaunos gados.
Bērns iemācās neuztvert emocionālo vardarbību
Bērna smadzenes ir ļoti plastiskas, ļoti pielāgojas videi, kurā dzīvo. “Piemēram, ja bērns pastāvīgi dzīvo emocionālas vardarbības atmosfērā, viņam ir traucēta baltās vielas integritāte, kas saista verbālos un saprašanas centrus – jo vieglāk šādos apstākļos ir nedzirdēt un nesaprast,” smadzeņu “rīcību” skaidro bērnu psihiatrs.
Saturēt bērna trauksmi
Psihiatrs runāja arī par piesaistes nozīmi. Piesaiste ir bioloģiski noteikts mehānisms visiem zīdītājiem, zīdītāji piedzimst neaizsargāti, jo īpaši cilvēki.
Droša piesaiste nozīmē, ka cilvēks ir spējīgs veidot tuvas attiecības, satuvināties un justies droši, attālinoties. Piesaite var būt arī izvairīgi nedroša vai trauksmaini nedroša. Piemēram, bērns īsti nereaģē, ja māte viņu uz laiku atstāj un neizrāda prieku, kad viņa atgriežas. Piesaistei var būt variācijas.
Pirmais dzīves gads ir embrionālā perioda turpinājums, jo cilvēks ir atkarīgs no primārā aprūpētāja (mūsu kultūrā parasti tā ir mamma), ar kuru veidojas emocionālā piesaiste. Normāla ir situācija: ja bērnam ir kāda vajadzība, viņš kaut kādā veidā to signalizē un mamma šo vajadzību apmierina. Līdz ar to veidojas drošas attiecības jeb droša piesaiste. Līdz trīs gadu vecumam veidojas šīs piesaistes attiecības.
“Bērns ir atkarīgs no aprūpētāja emociju regulēšanas,” uzsver psihiatrs, minot piemēru: “Divarpus gadus vecs bērns nokrīt, sasitas, raud, pieskrien pie mammas… Kas ir galvenais šajā brīdī mammai? Saturēt bērna trauksmi. Saglabāt mieru, jo bērnam ir distress – trauksme. Mamma var samīļot, varbūt papūst sāpošo vietu un novērst uzmanību u.t.ml.
Ja mamma pati krīt panikā, bērns paliek ar savu trauksmi.
Viņš neapzināti saņem vēstījumu – kad man ir trauksme, mamma emocionāli nav pieejama, viņa nevar pieņemt manas emocijas. Šādi var veidoties nedrošās piesaistes variācijas, tas ir viens no veidiem, kā nodot iekšējo nedrošību,” skaidro psihiatrs.
Jebkurš vecāks bērnu emocionāli ievaino
Psihiatrs kliedē vecāku ilūzijas, ka viņi nekad neievainos bērnu. “Neviens nevar būt ideāls vecāks.
Jebkurā gadījumā katrs vecāks kaut kādā veidā kādā brīdī emocionāli ievainos bērnu, un tas ir normāli.
Jo mēs nevaram būt ideāli vecāki, tas nav iespējams. Mēs varam būt pietiekami labi vecāki,” atzīmē Ņikita Bezborodovs.
Viņš arī norāda, ka pārlieka bērna sargāšana, “siltumnīcas efekts”, neļauj bērnam veidot aizsardzības sistēmas un viņš dzīvē nespēs tikt galā ar izaicinājumiem. “Stress ir svarīgs, bet svarīgas arī drošas un aizsargājošas attiecības,” viņš rezumē.
Vai var apgūt drošu piesaisti pieaugušā vecumā
Vai tad, ja bērnībā iemācīta iekšēja nedrošība attiecībās jeb nedrošs piesaistes stils, to var “pārmācīt” pieaugušā vecumā? “Zinātniski pierādīts, ja iepriekš bijis cits piesaistes veids, drošā piesaiste pieaugušā vecumā var veidoties, ja cilvēks piecus gadus ir stabilās, funkcionālās attiecībās vai arī trīs gadus intensīvā psihoterapijā (vismaz reizi nedēļā),” stāsta psihiatrs, atklājot, ka arī savu mazo pacientu vecākiem bieži iesaka sākt ar sevi – pieaugušajiem apmeklēt psihoterapeitu. Jo caur viņiem ir vieglāk labot ģimenes sistēmu.
