Gunārs Nāgels: Ar 3. jūliju Latvija ir bagātāka par trim piemiņas dienām un vienu atzīmējamo dienu 23
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar 3. jūliju Latvija ir bagātāka par trim atceres/piemiņas dienām un vienu atzīmējamo dienu. Šajā datumā stājās spēkā Saeimas 16. jūnijā steidzamības kārtā pieņemtie grozījumi likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”.
21. novembris ir noteikts kā “2013. gada 21. novembra traģēdijas atceres diena” – pieminot tajā datumā notikušā lielveikala “Maxima” jumta iebrukuma izraisīto 54 cilvēku bojāeju.
Divas atceres/piemiņas dienas ir politiski līdzsvarotas – viena ir pret padomju okupāciju, otra pret nacistiskās Vācijas okupāciju.
Proti, 2. marts tagad būs Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena, pieminot 1945. gada 2. martā Stompaku purvā notikušo lielāko kauju nacionālo partizānu kara vēsturē.
Todien ap 350 nacionālie partizāni sekmīgi aizstāvējās smagā kaujā ar čekas karaspēka skaitlisku pārspēku. Atceres dienā pieminama arī bruņotā pretošanās visā okupācijas laikā.
Toties 17. marts būs Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, pieminot 1944. gada 17. martu, kad vācu okupācijas laikā Latvijas Centrālā padome pabeidza parakstu vākšanu memorandam, kurš pieprasīja Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.
Šajā datumā godināmi visi nacionālās pretošanās kustības dalībnieki.
Pēdējā atzīmējamā diena ir 15. oktobris – Valsts valodas diena, atzīmējot 1998. gada 15. oktobri, kad latviešu valoda tika nostiprināta Satversmē par valsts valodu.
Tātad tagad Latvijā katru gadu ar likumu ir 15 svētku dienas un 32 atceres un atzīmējamas dienas. Būtu interesanta socioloģiska aptauja, kurā noskaidrotu, cik un kuras no tām ir zināmas dažādām iedzīvotāju grupām.
Jāpieņem, ka reālās brīvdienas – 12 svētku dienas – varēs gandrīz visi nosaukt, tāpat kā svētdienā iekrītošās Pirmās Lieldienas. Tad tikai paliek vēl divas svētdienas – Mātes diena un Vasarsvētki.
Atceres un atzīmējamās dienas ir kā īss kurss Latvijas vēsturē un vērtībās.
Pieminam gan sakāves, gan uzvaras; godinām atsevišķus amatus savās dienās: ugunsdzēsējus un glābējus, medicīnas darbiniekus, skolotājus, robežsargus, policistus; izceļam atsevišķas iedzīvotāju grupas un vērtības: sievietes, ģimenes, bērnu aizsardzību, zinību, tēvus, baltu vienību, seniorus.
Sevišķi noteiktās dienas ir mudinājums uz mirkli iziet no ikdienas un padomāt par notikumiem vai vērtībām, kuras ir pamats konkrētās dienas izcelšanai.
Piemēram, ja arī nedaudzie pētnieki visu gadu strādā pie partizānu un pretošanās kustības faktu atklāšanas un dokumentēšanas, tad jaunās atceres dienas kalpos kā atgādinājums un atziņa no valsts, ka pieminētie cilvēki ir veidojuši svarīgu daļu no Latvijas vēstures.
Un jācer, ka tas arī kalpos kā aicinājums pašai valstij pievērst lielāku uzmanību šajās atceres dienās minēto cilvēku likteņiem.
Ir zināms, ka pašā Rīgas centrā – Matīsa kapos – ir tikuši bedrēs iemesti turpat blakus esošajā Centrālcietumā nošautie nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, bet līdz šim nav bijuši nopietni mēģinājumi noskaidrot to precīzo atrašanās vietu. Tagad ir pēdējais laiks to darīt.
