Guna Roze: Kā sāksies 21. gadsimta 21. gada pandēmijas laika stāsti? 1
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rudens kā rudens. Arī tāpēc, ka festivāls “Prozas lasījumi” atkal uzrunā autorus. Aicina piedalīties konkursā ar šim laikam atbilstošu ierobežojumu – Pandēmijas laika stāsti. Skārienjutību atmodinošajam rudens drēgnumam īstā rakstāmviela.
“Cilvēces atmiņa zina spožus piemērus, kad epidēmiju un pandēmiju laikā top mākslas darbi, kas nākamajiem laikmetiem saglabā to radītāju domas, centienus un pārliecību,” autorus motivē festivāla organizatori.
Tomēr stāsti, kas risinās reālajā laikā, ir tik jutīgi, ka grūti reflektēt šeit un tagad.
Arī tāpēc, ka autoram tas nozīmē nesaudzību gan pret šī laika antivaroņiem, gan pašam pret sevi. Bet rakstnieki taču ir mazohisti, tāpēc skaidrs, ka viņi plēsīs – uzšķērdīs laiku un sevi. Bet citādi – rudens kā rudens.
“Cilvēces atmiņa zina spožus piemērus…” Zina gan. Prātā vispirms nāk mēris. Tas, ko pasaule tomēr pārdzīvoja, un tas “Mēris” – pāri laikam stāvošais romāns, ko pirms gandrīz astoņdesmit gadiem uzrakstīja Albērs Kamī. “Mēris” kļuva ne vien par bestselleru pirmo bezdelīgu, bet arī par pieminekli šausmām, dzīves jēgas un absurda cilpām. 21. gadsimta pandēmijas laikā Kamī rakstītais atkal kļuvis aktuāls.
Mediji visā pasaulē analizē romānā aprakstīto, salīdzinot ar šobrīd notiekošo, un sakritības ir neticami pravietiskas.
Kāds Latvijas blogeris raksta: “Tūkstoši cilvēku iespundēti šaurā telpā ar mēri, kurš katram no tiem elpo pakausī – jo dienas, jo skaļāk.” Kamī uz mēra fona krāšņi attēlo indivīdu atšķirīgās dzīves uztveres un izvēles, kam seko rīcības. Starp indivīdu un sabiedrību tik brutāli zūd robežas, ka kļūst baisi.
“Mēris” sākas zīmīgi – galvenais varonis, ārsts Bernārs Rjē, iziet no sava kabineta un paklūp pret beigtu žurku. Un, lai gan romāns noslēdzas cerīgi; epidēmija ir beigusies un iedzīvotāji līksmo, tomēr ārsts zina, ka “mēra bacilis nekad nemirst, nekad nepazūd, ka tas var gadu desmitiem ilgi snaust mēbelēs un veļā, ka tas pacietīgi gaida istabās, pagrabos, ceļasomās, mutautiņos un vecos papīros, un varbūt pienāks diena, kad, par nelaimi un mācību cilvēkiem, mēris atkal pamodinās savas žurkas un sūtīs tās mirt kādā laimīgā pilsētā”. Tas nu ir noticis.
Savās piezīmēs par romānu Albērs Kamī izsakās: “Mērim ir arī savas labās puses, tas atver ļaudīm acis un liek domāt…” Franču filozofu papildina latvju blogeris, “Mēra” lasītājs:
“Skaistie darbi ir tik vērtīgi vienīgi tāpēc, ka tie ir reti, un daudz biežāk cilvēku rīcību nosaka ļaunprātība un vienaldzība.”
Kā sāksies 21. gadsimta 21. gada pandēmijas laika stāsti? Kas būs žurka, pret ko paklups galvenie varoņi? Kāds bacilis izrādīsies modies sabiedrībā? Gribētos, lai konkursa ietvaros nevis “top mākslas darbi, kas nākamajiem laikmetiem saglabā to radītāju domas, centienus un pārliecību”, bet lai pār autoru centieniem dominē tieši laikmets.
Lai mūsdienu stāsti atklāj, par ko sēro indivīdi un pūlis, kas “C” laikā dzīvo jau pusotru gadu.
Varbūt par to, ka nobruka ilgi plānota ballīte vai ceļojums uz ierasto dienvidu pludmali? Varbūt par ģimenēm, kurām piespiedu kopā būšana izrādījās nāvējoša? Un kādas detaļas šajā literatūrā izrādīsies laiku raksturojošas? Varbūt ar zilām maskām nosēta zeme? Fakts, ka indivīds nedrīkstēja pirkt grāmatas, bet šņabi gan?
Vai rakstīsim tikai par likumnepaklausību vai arī par traumām un pazemojumiem? Par izrēķināšanos ar tautu, kāda nav piedzīvota kopš padomju laikiem?
Vai autori nebaidīsies atzīt, ka cilvēks sāk bīties no cilvēka, ar kuru vēl vakar bija gatavs doties izlūkos?
Vai uzdrošināsies atklāt, ka vairs neatšķiram sevi pūlī un pūli sevī? Ka meklējam agresiju citos, bet neatpazīstam sevī? Nedzirdam, ko runājam, nekontrolējam, ko uzrakstām un publiskojam.
Vai uzšķērdīsim to bacili vai to žurku, kas nenormālību liek pieņemt par normu, un vai pieminēsim, ka laikā, kad ir tik daudz likumu, kas nogalina cilvēcību, nav neviena, kas aizliegtu naida runu? Vai pandēmijas laika stāsti būs pietiekami drosmīgi, lai pateiktu, ka iecietība un cilvēcība ir minoritāte? Diemžēl. Bet tāds ir mēris.
