“Latvijā atgrieztos kaut rīt!” Ko ārzemju latvieši valstij vēl 4.maija svētkos? 14
Māris Žeivots, dzīvo un strādā Norvēģijā, Bergenā, jau astoņus gadus: “Novēlu labi barot Latvijas armiju, lai nebūtu jābaro Krievijas armija. Atceros 4. maiju pirms 25 gadiem, jo visi tad sekojām TV tiešraidei un, lai arī īsti neapzinājos notiekošā nozīmīgumu, bijām satraukti par iespējamo rezultātu. Neatkarību tagad varam atkal zaudēt, ja pratīsim tikai gānīt valdību, bet klusēsim, ja ir kas sakāms. Sekoju Latvijas norisēm televīzijā, internetā, sarunās ar mājiniekiem, regulāri skatos mūsu hokejistu spēles. Valsts svētkus nesvinēju arī Latvijā, bet tas nemazina manu mīlestību pret Latviju un manu patriotismu. Es Latvijā atgrieztos kaut rīt, bet neredzu tur sev vietu…”
Olita Purmale, dzīvo un strādā Austrijā jau trešo gadu: “Latvija ir ļoti skaista zeme, un neviens labprāt nebrauc prom, bet diemžēl realitāte ir tāda, ka vecāka gadagājuma cilvēki nav vajadzīgi savā zemē un ir spiesti meklēt darbu svešumā. Neviens to nezina, ar kādu sāpi sirdī mēs braucam prom un gaidām to dienu, lai varētu atgriezties. Tāpēc novēlu, lai valdība vairāk darītu un mazāk runātu, lai sāk attīstīties ražošana, sāk maksāt cienīgas algas un paskatās, kā svešumā tiek novērtēts mūsu cilvēku darbs. Es ceru, ka mūsu mazā Latvija ir ar lielu nākotni un mūsu bērniem un mazbērniem nevajadzēs to pamest. 4. maiju pirms 25 gadiem atceros ļoti labi – bija lepnums, ka beidzot esam brīvi, un visi cerējam uz labāku nākotni. Pa šiem gadiem ir mainījusies ne tikai Latvija, bet visa pasaule. Ir savi plusi un mīnusi, bet jāskatās un jādzīvo tālāk, jo atpakaļceļa nav. Visi Latvijas svētki tiek svinēti arī ārzemēs. Uz Latviju velk un pat ļoti. Vakaros mēdzam sapņot, kā iekāpjam mašīnā un dodamies ceļā. Tajā brīdī nav laimīgāku cilvēku par mums, jo Latvijā ir mūsu mājas, mūsu bērni un mazbērni, visa mūsu dzīve. Neviens to nesapratīs, kas nav bijis mēnešiem šķirts no savējiem.”
Madara Bērziņa, dzīvo Kanāriju salās, Tenerifē, vienu mēnesi: “Novēlu, lai Latvijas augšgalā būtu stipri un godīgi cilvēki, kam tiešām rūp visa mūsu latviešu tauta, un lai šie uzņēmīgie cilvēki veidotu Latvijā tādus apstākļus, kas tautai neliktu izklīst plašajā pasaulē. Mana dzīve ar ārzemēm ir saistīta jau aptuveni četrus gadus, bet pašreiz dzīvoju Kanāriju salās. Man ir liels prieks par Latvijas pilsētām, jo pēdējos gados tās ir ļoti attīstījušās. Mana dzimtā pilsēta ir Balvi, pēdējos gados šī pilsēta ir tā izaugusi, ka reizēm, kad esmu atbraukusi no ārzemēm, to grūti pazīt. Arī esot tālienē, sekoju līdzi Latvijas norisēm, gandrīz katru dienu sazinos ar savu ģimeni Latvijā. Nevaru teikt, ka mani nevelk uz Latviju – ja būs lemts, atgriezīšos, ja ne – Latvija vienmēr būs manā sirdī.”
Maija Liebscher (Brice), dzīvo un strādā Vācijā, Berlīnē, jau 23 gadus: “Vēlu mūsu valstij turpināt 4. maijā sākto atjaunošanās ceļu, lai tā ieņemtu savu vietu Eiropas valstu vidū kā plaukstoša latvju zeme! Šo 25 gadu laikā Latvija ir attīstījusies gan vizuāli, gan demokrātiski, un arī mainījusies ir cilvēku domāšana. Katru dienu pirmās ziņas vienmēr tiek lasītas par Latviju, un man liekas, ka labāk būtu presē mazāk slavēt kādus valdības nopelnus, bet vairāk tieši cilvēkus, sabiedrību, jo tie ir visu tās pārstāvju nopelni.”
Lauma Survilo, studē apģērbu dizainu Itālijā, Milānā, septiņus mēnešus: “Novēlu Latvijai un tautai apzināties kopā būšanas spēku un ar degsmi un enerģiju cīnīties par pozitīvām idejām. Mūsu valsts kopš neatkarības ir augusi un stiprinājusi pašapziņu, mums ir tik daudz talantīgu un spēcīgu cilvēku! Lai arī dzīvoju ārzemēs pavisam nesen, bija prieks piedalīties 18. novembra atzīmēšanā ar aptuveni 25 – 30 Milānas latviešiem. Kafejnīcā izkārām arī valsts karogu. Latvijas valsts vārdu vienmēr ņemšu līdzi. Esmu latviete!”
