Ko arhibīskaps Vanags teica Saeimā par baznīcas likumu? Pilns uzrunas teksts 5
2018.gada 19.jūnijā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija skatīja Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas likuma grozījumus. Arhibīskapa Jāņa Vanaga uzruna Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai:
“Par LELB likuma grozījumiem ir diskutēts nu jau vairākās Saeimas Cilvēktiesību komisijas un darba grupas sēdēs. Runājot ar frakcijām sēžu starplaikos, dzirdēju deputātus sakām – grozījumus varētu virzīt ātri un viegli, ja tiem necīnītos pretī. Par apbēdinājumu un lielu vilšanos pretinieki mūsu baznīcai ir radušies no latviešu luterāņu baznīcas ārpus Latvijas. Atkal “fronte tēva pagalmā”, par ko ir ļoti žēl.
Deputātiem būs jāizlemj vai virzīt grozījumus uz 1. lasījumu vai izmest pāri bortam. Tas nav viegls lēmums, jo mediju troksnis un diasporas latviešu organizācijas izdara uz Saeimu jūtamu spiedienu. Tiek stāstīts daudz emocionālu nepatiesību. Iespējams, ka mīļā miera dēļ gribētos jautājumu nolikt malā. Tomēr šie grozījumi mūsu baznīcai ir vajadzīgi, daļa no tiem ir vajadzīgi neatliekami, piemēram, lai varētu pabeigt apvienošanos ar vācu luterāņiem un atjaunot LELB vācu nodaļu, kā bija pirms kara. Ja grozījumus vienkārši noraidīs vai atliks malā, tas nekādu mieru nenesīs – pirmkārt, jau starp abām latviešu luteriskajām baznīcām. Ja ar LELBāL gādību grozījumi tiks norakti, sarunas par tuvināšanos abu baznīcu starpā būs jāatzīst par bezmērķīgām.
Darba grupas sanāksmēs ārpus Latvijas baznīca ir dažādi runājusi pretī grozījumiem, bet nav skaidri pateikusi, kas tajos ir tik slikts. Prāvests Kārlis Žols atzina, ka šis ir LELB likums, pret kuru ārpus Latvijas baznīca nevar iebilst. Taču nepieņemama esot ierosinātā preambula. Būtu svarīgi noskaidrot – kas tieši tajā ir tik slikts un ko ārpus Latvijas baznīca cenšas panākt?
Izlasot ar svaigu aci, var atzīt, ka dažviet preambula ir uzrakstīta neveiklā valodā, un starp pirmo un otro lasījumu vajadzētu rediģēt. Taču saturiski tā pasaka tikai vienu – Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca jeb LELB ir nepārtraukti darbojusies Latvijā kopš pirmskara laikiem, tā darbojās arī okupācijas laikā, neskatoties uz to, ka daļa garīdznieku un ticīgo kara beigās bija spiesti aizbraukt no Latvijas, un tā joprojām darbojas, kaut gan daudzi ticīgie un mācītāji arī pēc neatkarības atgūšanas ir atstājuši Latviju. Tas pat nebūtu jāpierāda, jo visiem ir zināms, ka luterāņu baznīca, kaut arī vajāta un apspiesta, tomēr turpināja darboties okupācijas laikā un ir saglabājusi daudzos luterāņu dievnamus dzimtenē. To ir atzinusi arī Tieslietu ministrija un Augstākās tiesas civillietu palāta. Spriedumā par Valtaiķu baznīcas piederību, pamatojuma daļā ir teikts:
“Prasītājs (LELB) ir tā pati reliģiskā organizācija “Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca”, kas 1940 gadā bijusi reģistrēta Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijā, savu darbību nav pārtraukusi un 1991. gada 25. februārī, reģistrējot savu Satversmi, ir atjaunojusi juridiskās personas statusu kā “Latvijas evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Konsistorija”. LELB gan līdz 1940 gadam ir bijis, gan tagad ir evaņģēliski luteriskās konfesijas reliģiskais centrs Latvijā.”
Regulāri tiek stāstīts, ka grozījumu mērķis ir panākt, lai Saeima nosaka LELB par vienīgo luteriskās baznīcas tiesību pārmantotāju. Patiesībā preambulā ir teikts kaut kas cits: “Latvijas Republika ir atzinusi un ar šo likumu apstiprina Baznīcas darbības nepārtrauktību Latvijā un, ka tā ir vienīgā tiesību pārmantotāja tai Baznīcai, kas darbojās Latvijā līdz 1940. gadam.” Saeimai nekas nav jānosaka, bet tikai jāapstiprina tas, kas jau ir noteikts dažādos tiesību aktos. Taču mīļā miera labad mēs esam ar mieru atteikties no vārda “vienīgā” – un tad šie grozījumi patiešām vairs neskar LELBāL nekādā veidā. Mums nav iebildumu, ka LELBāL vajadzībām tiek veidots atsevišķs likums ar vai bez preambulas.
Dzīvosim Dieva gādībā, vienam otru netraucējot.
Ar kādu mērķi LELBāL iebilst pret preambulu? Tas līdzšinējās sanāksmēs nav bijis skaidri pateikts. Ievērosim, ka LELBāL iebilst pat tad, ja tiek svītrots vārds “vienīgā”. Tātad tā iebilst, ka mūsu baznīca vispār ir pirmskara baznīcas tiesību pārmantotāja. Acīmredzot tas ir svarīgs elements nodomā reģistrēties Latvijā kā alternatīvai luterāņu baznīcai. Pat pēc Satversmes tiesas sprieduma tam ir vajadzīgas 10 draudzes, bet šobrīd ir tikai piecas vai trīs. Kur ņemt trūkstošās? LEBāL argumentācijas līnija ir šāda:
Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu ir likvidējis padomju režīms.
LELB nav vis LELB, bet LPSR baznīca, ko ir nodibinājis padomju režīms.
LPSR baznīca nav Latvijas baznīca;
LPSR baznīca nav Latvijas baznīcas tiesību pārmantotāja.
Citāts no LELBāL pārstāvja rakstītā: “1991. gada 25. februārī pretēji Latvijas Republikas Satversmei LPSR baznīca kā komunistiskā, totalitārā režīma veidojumam ar savu satversmi tomēr izdevās iereģistrēties atjaunotajā Latvijas Republikā jau kā Latvijas evaņģēliski luteriskajai Baznīcai ar savu pārvaldes institūciju Konsistoriju, iegūstot arī juridiskās personas statusu. Tādējādi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) reliģiskā organizācija šķietami tiesiski leģitimizēja un turpināja savu antikonstitucionālo darbību neatkarīgajā Latvijas Republikā.” Nav taisnība, ka LELBāL mūs sauktu par LPSR baznīcu tikai vēsturiskā nozīmē nevis mūsdienās. Citētie izteikumi ir rakstīti mūsdienās un attiecināti uz mūsdienām.
Lemjot, vai virzīt grozījumus uz pirmo lasījumu, deputātiem jāizšķiras tikai par galveno – vai Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca tiešām tika likvidēta un pašlaik Latvijā nelikumīgi darbojas LPSR baznīca, vai tā tomēr izdzīvoja okupācijas apstākļos, izturēja apspiestības laikus, un 27 gadus ir kalpojusi Latvijas sabiedrībai atjaunotajā republikā. Pārējie ir tehniskas dabas jautājumi. Stādieties priekšā baznīcu, kurai pieder desmiti un pat simti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju – varbūt arī jūs vai jūsu vecāki un tuvinieki, baznīcu, kurā gan okupācijas, gan neatkarības gados ir kristīti bērni, iesvētīti jaunieši, salaulāti jauni pāri un pēdējā gaitā izvadīti mirušie – arī Leonīds Vīgners, Imants Kokars, Imants Ziedonis un “Maxima” glābēji. Stādieties priekšā baznīcu, ar kuru kopā ik gadu 18. novembrī ir svinēta neatkarības atgūšana. Vai deputāti šai baznīcai un visiem tai piederošajiem vēlas pateikt – jūs esat viltvārži un okupantu veidojums?
Ir saprotams, ka partijas pirms vēlēšanām nevēlas pazaudēt diasporas latviešu balsis. Ir arī saprotams, kādēļ Pasaules brīvo latviešu apvienība, Daugavas Vanagi un Amerikas latviešu apvienība ir ieņēmuši Latvijas luterāņiem naidīgu pozīciju. Šīm organizācijām rūp ārzemju latviešu intereses, kuras tās aizstāv ar jebkuriem līdzekļiem. Kurš iestāsies par Latvijas luterticīgajiem latviešiem? Vai mums būtu jāaizbrauc no Latvijas, lai mūsu balsis kļūtu mūsu tautas priekšstāvjiem interesantas?”
