Ko ar saviem saukļiem cenšas pateikt “Saskaņas centrs”? 0
Valodnieks Jānis Endzelīns bija nelokāms atzinumā, ka par paraugu mums der “nebojāta tautas valoda”, kādu runā vai runājuši tie, kas visnotaļ arī domā latviešu valodā, nevis (kā dažbrīd inteliģences pārstāvji) tur prātā citu valodu vārdus un teicienus, pārceļot tos daļu pa daļai latviski.
Profesora atziņu šajās dienās atcerējos nedaudz citā sakarā. Ciemojoties Rembates pagastā, nejauši ieskatījos apvienības ”Saskaņas centrs” Ķeguma novada domes vēlēšanu programmas biļetenā. Lapiņa nodrukāta divās valodās – no vienas puses krievu teksts, no otras – latviešu. Bet ne jau divvalodības lietošana mani pārsteidza. Kā auns uz jauniem vārtiem raudzījos virsrakstā – NAV TAUTĪBAS VAI VALODAS NOZĪMES! Kas ar šo saukli domāts, ko gribēja vēstīt Ķeguma saskaņieši? Latviešu vārdi sakārtoti pēc slāvu valodas gramatikas un krievu teikuma uzbūves parauga. Latviski būtu jāraksta – valodai un tautībai nav nozīmes! Šajā sakarā atcerējos mūsu dižo valodnieku Jāni Endzelīnu.
Absurdo teicienu – nav svarīgi, kādas tautības esam un kādā valodā runājam, galvenais, lai cilvēks būtu labs, – savulaik izmantoja interfronte. Gluži loģiski, ka šogad tas ir “Saskaņas centra” sauklis.
Atmodas laikā teicām, ka vienīgi vārtrūmes dzērājiem nav svarīga valoda – tie lieliski iztiek ar krievu mēli. Tagad redzam, ka arī interfrontes ideju mantiniekiem valoda ir nebūtiska. Būsim godīgi un precizēsim – saskaņiešu acīs tieši latviešu valodai nav vērtības, jo ne jau ar žestiem savā starpā sazināsies labie cilvēki. Tāpēc pētīju tālāk. Kas ir Ķeguma novada domes deputātu kandidāti – saskaņieši? Vai starp viņiem raugām latviešus, kuri savā domāšanā jau tiktāl pārkrievojušies, ka teikumu – nav tautības vai valodas nozīmes – uztver kā latviski rakstītu? Valdis Kalniņš it kā būtu latvietis, Ilze Stradiņa, Ojārs Meiris un Vilnis Ozoliņš, vismaz pēc uzvārdiem spriežot, arī pieskaitāmi pie valsts pamatnācijas.
Drošības policija brīdina, ka Krievija centīsies palielināt savu ietekmi Baltijas valstīs, it sevišķi Latvijā, izmantojot “maigo varu”. Kā to pazīt? Rupju pakļaušanu, okupāciju un iedzīvotāju deportācijas mēs pazīstam, bet kā izpaužas “maigā vara”? Tās pazīmes pirmajā mirklī nemanāmas.
Ar televīzijas seriāliem, kurus iepērkam par stipri zemāku cenu nekā rietumzemju raidījumus, ar ”nevainīgām” kultūras programmām, kas veicina mūsu kūrortu popularitāti plašajā daudzmiljonu kaimiņzemē, mēs lēnām tiekam radināti pie citas mentalitātes un nemanot krieviskais gars sagrauž mūsu dvēseles.
Kad latviskajā sarunvidē uz palikšanu ieviešas teiciens “priekšnieks ir pie sevis”, neliels solītis jau sperts. Vēl solītis ir uzrakstīt frāzi – “nav tautības vai valodas nozīmes”. Tā solīti pa solītim, līdz mūsu dvēsele vairs neizjūt slāvisko kā svešu, bet pieņem kā savējo. Lūk, tā darbojas “maigā vara”, un nākamais solis būs lauku pasta nodaļā noklausīta latviešu sieviņu saruna: “Latvieši māk tikai zagt, man viņi neko nav devuši. Jānobalso par krieviem, lai viņi nāk un sakārto lietas!”
