Ko aizliedz Korāns un ko atļauj Cilvēktiesību tiesa 3
Neparasti, jocīgi, bailīgi, nepatīkami – tā nesen “LA” Grāmata svētku diskusijas dalībnieki raksturoja izjūtas, kādas rastos, ja viņi Latvijā Vidzemes pilsētu ielās sastaptu sievieti seju aizsedzošā tērpā – burkā vai nikābā – tērptu. Tieslietu ministrijā (TM) top likumprojekts “Seju aizsedzoša apģērba nēsāšanas ierobežojumu likums”, kas drīz tikšot nosūtīts valsts sekretāru sanāksmei. “Apzināmies, ka likumprojekts būtu cilvēktiesības ierobežojums, bet, ja tiek ievērots samērīguma princips, ierobežojumi ir pieļaujami,” aprīlī notikušā konferencē pamatoja TM pārstāve Jekaterina Macuka.
Jāslēpj savi jaukumi
Atceros, Turcijā gids tūristiem stāstīja, ka austrumnieku kultūrā paradums sievietei nēsāt virsdrānas, kas apsedz galvu, kaklu, rokas, kājas un arī seju, esot radies tāpēc, ka viņai jāslēpj savas rotas no svešiniekiem, lai laupītāji tās neiekārotu. Arī galvenā islāma reliģiskā teksta “Korāna” 24. sūrā (skat. izdevumu “Domas un atklāsmes, Korāns” Ulža Bērziņa tulkojumā) ir liegums islāmticīgajām rādīt svešiem savas rotas (norādīts, ka “rotas” var tulkot un saprast arī kā “savus jaukumus”). Tās var rādīt tik saviem ģimenes locekļiem: “Un saki ticīgajām,/ lai staigā nodurtu skatienu/ un glabā savu klēpi,/ un nerāda savas rotas, tik to, kas pats redzams,/ un aizklāj ar lakatu savu azoti,/ un nerāda savas rotas citiem.” Seko uzskaitījums, kam tad drīkst rādīt: tik saviem vīriem, tēviem, vīrutēviem, dēliem, brāļiem, brāļu vai māsu dēliem, savām kalponēm utt., toskait, “vīriešu kārtas kalpiem, kam nevajagās, vai bērniem, kas vēl nezina sievu kailuma.”
Tāpēc, piemēram, no Eiropas uz Ēģipti aizbraukušiem tūristiem ir pārsteigums, pirmo reizi ieraugot sievieti, kura pilnībā apģērbta iet jūrā peldēties (pareizāk, iegremdēties ūdenī), un baseinā peldošu pusaudzi, kam mugurā ir īpašs peldkostīms – pieguļošas pusgarās bikses un garpiedurkņu blūze. To zinot, izbrīnu nerada nesen medijos aprakstītā Zviedrijas imigrācijas dienesta darbinieces rīcība, parādoties patvēruma meklētājiem peldkostīmā un skaidrojot, ka Zviedrijā, ja sieviete vēlas iet peldēties, viņa ģērbjas šādi, un, ja kādam tas šķiet nepieņemami, tad nevajag braukt meklēt patvērumu Zviedrijā, bet izvēlēties citu valsti.
Liegts strādāt šūšanas cehā
Tomēr, ko iesākt, ja dažādu kultūru un reliģiju noteikumu vadītas rīcības dēļ veidojas konflikti skolā vai darbavietā? Tad nonāk līdz iesniegumiem ombudiem vai pat lemšanai Eiropas Cilvēktiesību tiesā. To, kādas lietas izspriestas Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) vai ar kādām saskārušies citu valstu ombudi saistībā ar reliģisko simbolu un apģērbu nēsāšanu un to ierobežošanu publiskās vietās, pētījusi Latvijas Tiesībsarga biroja juriste Laura Lapiņa. Ir gan precedents Nīderlandē, ka skolas sporta stundā musulmaņu meitenei tiek atļauts piedalīties īpaši pielāgotā hidžābā, gan pretēji – aizliegums sievietei tradicionālajā musulmaņu tērpā strādāt šūšanas cehā Austrijā.
L. Lapiņa stāsta, ka aizliegumi publiskās vietās nēsāt galvassegas, kas aizsedz seju, ir Francijā un Beļģijā. Kad 2014. gadā ECT izskatīja lietu “S.A.S. pret Franciju”, tiesa ierobežojumu attaisnoja, atsaucoties uz to, ka Francijas sabiedrībā ir pieņemts redzēt citu cilvēku sejas un ka tā ir būtiska daļa no šīs valsts sabiedriskās kultūras.
Rīgā diezgan bieži tradicionālajā musulmaņu sievietes tērpā redzama studente, latviešu sieviete, kas pārgājusi islāmticībā. Viņa studē medicīnu. Kas notiks tad, kad viņa būs sertificēta mediķe un pacients būs neizpratnē, ka neredz ārstes seju, vai pat atteiksies iet pie viņas uz konsultāciju?
Juriste skaidro – ja paredzēts, ja konkrētie darba pienākumi ir tādi, ka tur nepieciešams konkrēts apģērbs, tad darbavietas var noteikt ierobežojumus: “Austrijā līdztiesības iestāde – tā ir mūsu Tiesībsargam līdzīga iestāde – skatīja lietu, kurā sieviete sūdzējās, ka, viņasprāt, šūšanas darbnīca viņai nepamatoti liegusi darba vietā nēsāt musulmaņu tradicionālo tērpu. Iestāde prasīja uzņēmumam šā aizlieguma pamatojumu un saņēma atbildi, ka iepriekš bijuši negadījumi. Darba vietā ir daudz tehnoloģisko iekārtu, kurās kaut kas var aizķerties, tikt ierauts mašīnā utt. Industriālā drošība bija pietiekams pamats aizliegumam.” Arī ārstniecības iestāde var noteikt savus aizliegumus vai ierobežojumus. Tā, piemēram, zobārstniecības studentiem praksē ir noteikums nēsāt īspiedurkņu apģērbu.
Bet konfliktsituācija Nīderlandes skolā, kura sākumā liedza skolniecei piedalīties sporta stundā hidžābā, tika atrisināta meitenei par labu. Jo viņa iesniegusi pētījumu, kurā analizēts, ka šajā hidžābā nav lielāku risku aizķerties un savainoties nekā parastā sporta tērpā.
Krusts stjuartei
Laura Lapiņa piemin arī lietu, kurā skatīta lidsabiedrības “British Airways” darbinieces sūdzība. Stjuarte, vēloties paust, ka ir pārliecināta kristiete, nēsāja virs savas darba formas ķēdītē krustu. Darba devējs to atzinis par pārāk lielu, līdz ar to neatbilstīgu firmas noteiktajām prasībām. Tāpēc stjuartei bija jāizvēlas – pārtraukt to valkāt vai tikt sodītai. Viņa iesniedza tiesā prasību par savu cilvēktiesību pārkāpumu. Anglijas tiesa pārkāpumu nekonstatēja. Taču ECT norādīja uz to, ka lidsabiedrība iepriekš pieļāvusi dažām personām formā iekļaut musulmaņu un sikhu galvassegas un ka firma nespēj pamatot, kāpēc tās drīkstēja nēsāt, bet krustu kā reliģiskās piederības simbolu neatļāva. Stjuarte panāca, ka drīkst nēsāt šo krustu, un pierādīja, ka valsts nav pietiekami aizstāvējusi viņas tiesības reliģijas brīvības izpausmē.
Eiropas Savienības tiesas izskatīšanā ir lieta “Ašbita pret Beļģiju”. Prasītāja ir sieviete, kura strādājusi par sekretāri privātuzņēmumā, un kādubrīd izlēmusi, ka darba vietā vēlas nēsāt nikābu. Tad darba devējs izdevis noteikumus, ka darba vietā kā neitrālā vidē ir jāievēro striktas prasības apģērba valkāšanā un jebkādu reliģisko simbolu nēsāšana nav pieļaujama. “Šī lieta vēl līdz galam nav izskatīta, bet jautājums ir, vai situācijā, ja darba vietā aizliedz nēsāt jebkādus politiskas, filosofiskas, reliģiskas pārliecības ārējās zīmes, šis aizliegums uzskatāms par diskrimināciju vai ne,” stāsta L. Lapiņa. Līdzīga lieta ir “Benjuī pret Franciju”. Prasītājas darba vieta bija datoruzņēmums, kurā viens no klientiem bija sūdzējies, ka viņu apkalpo darbiniece musulmaņu tērpā un viņš nejūtas ērti, runājot ar personu, kam aizsegta seja. Uzņēmums darbiniecei bija lūdzis konkrēto klientu apkalpot ar atsegtu seju. Tiesai jāskata, vai šie klientu iebildumi ir pamats darba vietai aizliegt nēsāt seju aizsedzošo tērpu.
“Kūku izcepsim, bet…”
Lietā “Ladele pret Londonu” secināts, ka, darba pienākumus veicot, nav aizsargājama darbinieka reliģiskā pārliecība, jo ir noteiktas profesijas, kurās strādājot darbā jābūt reliģiski neitrālam. Juriste stāsta, ka šī lieta bija par to, ka valsts ierēdnis atteicās veikt viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju, jo tā ir pretrunā viņa reliģiskajai pārliecībai. ECT tiesas spriedums bija: šī profesija prasa, ka jāreģistrē visi pāri.
Savdabīgs stāsts ir par konditorejas firmu Ziemeļīrijā. Klients vēlējās pasūtīt kūku, kuras dekorējumā bija jābūt viendzimuma pāra precības reklamējošam uzrakstam “Support Gay Marriage”. Konditoreja teica: kūku izcepsim, bet bez šāda uzraksta un dekoratīvā attēla. Ziemeļīrijā tiesa lēma, ka nedrīkst atteikt klientiem pakalpojumu, pamatojot to ar savu reliģisko pārliecību.
Diezgan neizprotami šķiet, ka Francijā kāds aptiekārs atteicies pārdot prezervatīvus, pamatojot ar reliģisko pārliecību, jo, ja jau aptiekā vispār šī prece ir, kāpēc nepārdot! Juriste komentē, ka ārstiem gan ir tiesības atteikties veikt abortus, bet tas jau ir cita līmeņa jautājums.
Un Latvijā?
L. Lapiņa atceras, ka viens no Latvijas Mūzikas akadēmijas studentiem lūdzis pārcelt eksāmenu no sestdienas uz citu dienu savas reliģiskās pārliecības dēļ. Tiesībsarga birojs norādījis, ka nav absolūtu tiesību prasīt rīkot eksāmenu citās dienās, bet ieteikts, ka izglītības iestādei tomēr jābūt pretimnākošai. Ja ir iespējams nodrošināt eksāmenu citā dienā, neradot kādu būtisku apgrūtinājumu visiem iesaistītajiem, tad vēlams to darīt.
Ne reizi vien cilāts jautājums par pareizticīgo Ziemassvētkiem, kas ir citā laikā nekā luterāņiem un katoļiem. “Valstij nav pienākums pielāgot brīvdienas visu vēlmēm,” akcentē juriste, piebilstot, ka vairākumā darbavietu pareizticīgie tad izmanto daļu atvaļinājuma, un tas arī ir ieteicamais risinājums.
