Knuts Skujenieks: Uz pārdzīvoto laiku skatos mierīgi 0
“Principā grāmatas veidotāja ir Inta Čaklā, mēs – tikai personāži. Abi to lasījām ar lielu interesi. Tas nozīmē, ka pārdzīvotais neatviļņojas atpakaļ, jo dzīvojam tomēr citā laikā. Personīgi es to lasu kā skumju romānu – gandrīz vai par svešiem cilvēkiem,” saka Knuts Skujenieks.
Jādzīvo ar to, kas ir
Lasot vēstules, tieši tas pārsteidz visvairāk: šķistu, ka tajās būtu jāizpaužas vismaz rūgtumam pret nepieciešamību septiņus gadus pavadīt nebrīvē, šķirtam no dzimtenes un sievas, ar ko apprecējies tikai pirms gada. Tomēr pašā pirmajā vēstulē uzrakstījis: “Jānorūdās līdz tādai pakāpei, lai vēlāk, turpmākajā dzīvē, nebūtu jānēsā sirdī apvainojuma niknums un rūgtums. Jāiemācās cilvēkus mīlēt vēl daudz vairāk nekā līdz šim. Tas nav viegli, īpaši patlaban, Tu pati to saproti. Tā nav lēnprātība kristīgā garā, tā nav visupiedošana. No šādas aktīvi humānistiskas attieksmes ir atkarīga mana turpmākā pastāvēšana,” Knuts Skujenieks pie šādas attieksmes turas arī tālāk. Jā, tiek rakstīti lūgumi pārskatīt spriedumu, atsevišķās vēstulēs atrodami mājieni gan uz cerībām, ka izsūtījums varētu beigties agrāk – amnestijas, Rakstnieku savienības petīciju vai sprieduma pārskatīšanas dēļ – tomēr, kad cerības atkal un atkal zūd, nav arī jūtams pārmērīgs rūgtums. Sarūgtinājums iezogas vien tajos gadījumos, kad izrādījies – novērsies kāds no cilvēkiem, kuri agrāk, normālajā dzīvē, uzskatīti par paziņām, pat tuviem draugiem.
“Uz pārdzīvoto laiku skatos mierīgi, un tajā nav nekā falša. Dzīve rūda cilvēkus, un stoicisms izstrādājās diezgan ātri, jo nevar jau ļauties, lai tevi salauž. Vienmēr cenšos cilvēkiem atgādināt, lai nedzīvo ar pagātni, jo tajā neko nevar mainīt. Vajag dzīvot ar to, kas ir, un drusciņ domāt par to, kas var būt. Man jau rokas sāp, karot ārā sēru karogus.
Nav normāli, ka ir tik daudz sēru dienu, tas pat kaitē valsts prestižam. Jo tas, kurš pret sevi izraisa līdzjūtību, nekad nedabūs cieņu,” tagad domā dzejnieks.
Otra vēstuļu iezīme ir nemitīgais atgādinājums par šķietami sīkajām ikdienas varonībām, kas nepieciešamas, lai iznestu cauri garajam atšķirtības periodam relatīvi nesenas attiecības. Knuts un Inta Skujenieki bija precējušies tikai gadu, kad dzejnieku apcietināja. Vīra prombūtnes laikā Inta, neraugoties uz hronisku naudas trūkumu, ceļ Salaspilī “krokodilu ligzdu” (vēstulēs abi viens otru uzrunā tieši tā, rūpīgi vairoties no sentimenta), no abām pusēm ceļo trausli mājieni par iespējamu un nepieciešamu “krokodilu parka” paplašināšanu nākotnē un abpusēji uzstājīgi atgādinājumi, ka jātaupa veselība, jo abiem īstā dzīve ar darbu, piedzīvojumiem, ceļojumiem un pēcnācēju audzināšanu vēl tikai priekšā.
Dzīves un mākslas skola
Taču, iespējams, vispārsteidzošākā vēstuļu iezīme ir plašā literārā panorāma, kas ne tuvu neaprobežojas ar Latviju vien. Uz Mordoviju un atpakaļ ceļo žurnāli un grāmatas visdažādākajās valodās un ar visdažādāko tematisko ievirzi, jo dzejai noder pilnīgi viss – fizika, molekulārā bioloģija, ģenētika. Pamatā ir kaismīga interese par pasaules literatūrā notiekošo, turklāt abpusēji dzīva un neviltota. Jo vai gan citādi trešajā prombūtnes gadā vēstulē varētu jautāt: “Starp citu, kādēļ Tev nepatika monogrāfija par Lorku? Mani ļoti interesētu Tavas domas. Man viņa patika – tādēļ ka biju gaidījis sliktāku.”
Tagad Knuts Skujenieks uzskata, ka, pārskatot izsūtījuma bilanci, plusu sanāk vairāk nekā mīnusu.
“Izkristalizējās un norūdījās raksturs, mans poētiskais skatījums uz pasauli. Dabiski, sabeigta veselība – tas ir mīnuss. Tomēr, kopumā ņemot, mūs nepieveica, jo nometnē turējāmies kopā un padomju varai nebija ko likt pretī. Turklāt bija labi redzams padomju varas absurds, piemēram, reiz nometnē parādījās plakāti “Pieprasām brīvību Spānijas un Grieķijas politieslodzītajiem!”.”
Vēstulēs var uzzināt, ka Knuts nometnē nodarbināts gan galdniecībā, gan pako un transportē televizoru futrāļus, strādā par apkopēju un dara citus darbus, lai tikai mazāk apgrūtinātu Intu un reizēm varētu viņu pārsteigt ar negaidītiem naudas sūtījumiem. Taču pāri visam dzejnieks negausīgi apgūst valodas, atdzejo, raksta dzeju un pārspriež jaunākos iznākušos latviešu dzejnieku krājumus un rakstnieku darbus, vēl 1965. gada vēstulēs atzīmējot lēno literārā procesa norisi – lielākā daļa jauniznākušo grāmatu redzēta vai nu vēl manuskriptā, vai pat pielikta roka rediģējot. Tiek lēsts, kā abu trūcīgos ienākumus saplānot, lai pasūtinātu literāros žurnālus, Inta vēstulēs regulāri saņem norādes, kādām grāmatām pieteikties pasūtināmās literatūras grāmatnīcā, vēstulēs uz mājām ceļo sīkā rokrakstā aprakstītas plānas lapiņas ar dzejoļiem, kurus Inta – paralēli maizes darbam, topošajai doktora disertācijai un nebeidzamajai mājas celtniecībai – pedantiski pārraksta uz rakstāmmašīnas. Viņa arī darbojas kā pastniece, kad Knuta vēstulēs ieliktas Mārim Čaklajam, Vizmai Belševicai, Imantam Auziņam, audžumātei, brālim un citiem adresētas lapiņas.
Grāmatā ievietotas tikai vēstules, Intas Čaklās ievads un beigās – komentāri, kas paskaidro abiem rakstītājiem zināmas, bet lasītājam nesaprotamas detaļas. “Uzskatu, ka grāmata ir ļoti labi komponēta, jo publicēta tikai aptuveni ceturtā daļa vēstuļu, bet lasās ļoti vienlaidus. Šādu memuāru īstais autors ir tas, kurš viņus apstrādā,” atzīst Knuts Skujenieks.
