2010. gada beigās “airBaltic” ir finansiāli ļoti smagā situācijā, gads noslēdzas ar lieliem zaudējumiem, kompānijai trūkst naudas. Vladimirs Antonovs, caur kura “Latvijas Krājbanku” iepriekš finansēts “airBaltic”, vēlas izmantot grūto situāciju un kļūt par līdzīpašnieku, bet sarunas atklāj, ka Šlesers (tobrīd opozīcijas deputāts Saeimā) izmisīgi cenšas nepieļaut biznesa atdošanu. Decembrī Šlesers lūdz padomu “Mono grupas” vadītājam Mihailam Uļmanam, kā izturēt Antonova spiedienu. Uļmans skaidro, ka normālas bankas tādu darījumu vispār nefinansētu un pārkreditēties iespējams tikai, “ja Andris pa saviem kanāliem pierunās vai dos kaut kādas savas garantijas”. 9
2011. gada februāra sākumā Šleseram bijusi nopietna saruna ar Lembergu, kurā “airBaltic” bijis centrālais jautājums. Viņš izvērsti skaidro, kā no 2004. gada ir strādājis ar šo tēmu: atvilcis “Ryanair” uz Latviju, tad “airBaltic” bijuši zaudējumi, un viņš radījis apstākļus, lai varētu nopirkt SAS daļas – piesaistīts Antonovs, Andris esot palīdzējis. “Tagad tas ir, kā saka, mans projekts, kuru es esmu virzījis. Man liekas gana veiksmīgi, un Fliks tomēr arī veiksmīgi to visu izpildīja,” stāsta Šlesers. Attīstības iespējas šim biznesam esot ārprātīgas, taču tagad vēl nepieciešama nauda. Šlesers piedāvājis Lembergam uztaisīt struktūru Luksemburgā pēc pilnīga konsensa formāta, kur Antonovam jāsaņem ceturtā daļa un “mums” jāpatur trīs ceturtdaļas. “Doma ir tāda – uztaisīt bloku, kurā ir četri vienādi pārstāvji – viens, divi, trīs un, kā saka, galvenais menedžeris. Ļoti godīgi,” piedāvā Šlesers. Saucot daļu procentus, Šlesers soli pa solim izklāsta versiju, kurā tiktu pārņemti arī valstij piederošie 52% “airBaltic” akciju, sadalot tos četrās vienādās daļās un tad apvienojot ar BAS akcijām, no kurām pusi jau kontrolē Antonovs. Lembergs piekrīt, “bet kā pie tā nonākt? Jo tas ir jāpērk, tur jau nevar tā par skaistām acīm.” Šlesers skaidro, ka “kopīgiem spēkiem ir jāatrod, lai tā cena ir zemāka, bet tik, cik vajadzēs naudu, mēs sakārtosim”.
Lembergs piekritis, taču uzsvēris, ka vēlas kaut ko maksāt. “Lai tu mani saprastu: viss tas ir labi, bet man vienā jaukā brīdī atkal kāds atnāks un teiks – a kā tu te nokļuvi? Kā tu te nokļuvi kaut kādā kompānijā X?”, teicis Lembergs, “man viņam vajag pretī – rekur, redzi, es samaksāju tik un tik. Var teikt – daudz, maz un tā. A savādāk teiks – vot, bļ*ģ, viņš tur izkārtoja šito te, un viņam iedeva pret kukuli. Na*uj, man tas neder! Tie nevar būt 5 lati, bet tie nevar būt 10 miljoni.” Turklāt visu vēloties darīt oficiāli, ar pārskaitījumu, argumentē Lembergs: “Tas nav Rīgas Centrālais terminālis, kas na*uj neinteresē īpaši nevienu, i to kāds var paskatīties. (.. ) A šitas te, kas lidinās pa gaisu, kur visas terorisma kontroles un tā tālāk…” Abi vienojušies meklēt risinājumu un pārrunājuši, kas varētu veikt “airBaltic” novērtējumu.
