“Es negrasos būt nedz aizstāvis, nedz soģis.” Saruna ar grāmatas par disidentu Gunāru Astru autoru Lauri Gundaru 24
Sandra Ratniece, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tikko laists klajā dramaturga, prozaiķa, scenārista Laura Gundara (1958) romāns “Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A” (apgāds “Dienas Grāmata”) – PSRS okupācijas laika disidenta Gunāra Astras (1931–1988) biogrāfijas epizodes, kas mijas ar spilgtu laikmeta atainojumu.
Kā fonu autors izvēlējies atklāt arī savas dzīves epizodes – tās sāpīgās, kas smeldz pašam Laurim Gundaram, un šī smeldze un atklātība kā strāva skar lasītāju un atbruņo, ļauj noticēt un uzticēties tekstam gan tiem, kuri ir padomju laika okupācijas liecinieki, gan arī paaudzei, kas dzimusi jau pēc Trešās atmodas.
Mūsu saruna notiek rakstnieka, strēlnieka un politiķa Jāņa Akuratera muzejā. Nejauša sakritība, bet jāatgādina, ka arī Jāņa Akuratera (1976–1937) mūžs bija veltīts brīvas Latvijas idejai, ejot cauri gan vairāku apcietinājumu, gan trimdas pieredzei.
Kādēļ tapa grāmata par Gunāru Astru?
L. Gundars: Pirms pieciem sešiem gadiem bija iecere veidot izrādi par Gunāru Astru. Nedomāju, ka mēs par šo personību daudz zinām, jo neiedziļināmies pašā cilvēkā. Te es domāju ne tikai biogrāfiju, bet viņa domāšanas veidu kā tādu. Vēlējos teātra izrādē izstāstīt vienu Gunāra Astras dzīves epizodi, proti, 1983. gada tiesas procesu pret viņu.
Izrādi gribējās rādīt reālajā vidē – tagadējā Apgabaltiesā – tur, kur šis tiesas process arī noritēja.
Izrādes iecere diemžēl nepiepildījās, tad parunāju ar kino cilvēkiem, un tagad mums ir kino projekts.
Filmas režisors ir Armands Zvirbulis. Ļoti ceram, ka nākamgad varēsim sākt filmēšanu. Spēlfilma būs par dažām dienām Gunāra Astras dzīvē 1983. gada tiesas procesa laikā. Bet, tā kā filmas uzņemšanas piedzīvojums mēdz būt ilgs, sapratu, ka vēlos šo stāstu izstāstīt ātrāk un arī plašāk. Un tam līdzās – lai, lasot par vienu cilvēku, lasītāju ieinteresētu arī laikmeta fons.
Grāmatā ir ievietoti terminu un notikumu skaidrojumi, kas, manuprāt, ir ļoti nepieciešami, lai īpaši jaunākā paaudze izprastu tekstu.
Jā, tieši domājot par jaunākiem lasītājiem, bija jāpaskaidro. Manas paaudzes ļaudīm teksts būs kā ceļojums laikā – ar interesi paskatīties pagātnē jau izdzīvotajā dzīvē, bet man būtu svarīgi, ja šo grāmatu lasītu cilvēki, kuri šo laiku nav piedzīvojuši. Lai tiesas procesā it kā zināmais Gunāra Astras pēdējais vārds nebūtu tikai kā sausa informācija vien.
Ja mūsdienās lasa šo pēdējā vārda tekstu, tad var šķist – nu nav nekā īpaša, bet, ja uzzinām, kādos apstākļos tas tika teikts un runāts, tas liek aizdomāties.
Šo apstākļu izgaismošana lielā mērā ir grāmatas galvenais uzdevums.
Un labs veids, kā to izdarīt, ir aculiecinieka stāstījums. Kad Astru otrreiz tiesāja, es mācījos LVU Juridiskajā fakultātē, kas atradās pretim tiesas ēkai tieši pāri ielai. Turpat blakus vien esmu bijis. Grāmatā ir stāsts arī par to, kā mēs katrs šo laiku uztvērām, kā pielāgojāmies, vai mēs bijām/nebijām sākuši domāt par dzīvi un tās norisēm.
Gunāra Astras vārds it kā visiem ir labi zināms, taču vienlaikus tik ļoti, ļoti maz par viņu zinām.
Ja, piemēram, mēs aptaujātu Gunāra Astras ielas iedzīvotājus, ko viņi zina par šo personību, diemžēl rezultāts būtu pat šokējošs. Man varētu oponēt – visi jau visu nevar zināt un vai to vispār vajag. Tomēr paliek atklāts galvenais jautājums par ko citu – kur ir mūsu patiesā dzīve, cik mēs esam gatavi reaģēt uz dažādām dzīves situācijām. Vai esam gatavi savus principus nenodot, varbūt tomēr nodot, un kā to izdarīt…
Tie jau nav jautājumi tikai par padomju okupācijas režīma laiku vien, tikpat aktuāli šie jautājumi ir arī šeit un tagad. Mums visiem ir brīži, kad ir jāizdara ļoti būtiskas izvēles. Nevis, piemēram, kādu mašīnu man nopirkt, bet gan – kā būt pašam, kā būt laimīgam par to, ka spēju būt godīgs pats pret sevi. Gunāra Astras dzīve ir ļoti labs iemesls, lai par to visu domātu. Iemesls jautājumiem, apdomai, jo šī grāmata nav biogrāfiska grāmata, pilnīgi noteikti.
Lasot aizdomājos arī par citiem disidentiem. Gunārs Astra jau nebija vienīgais, kurš tika tiesāts par padomju valsts “nodevību” un izsūtīts. Tā kā esi absolvējis Juridisko fakultāti, tev noteikti bija vieglāk izprast un orientēties šajos tiesas arhīvos.
Jā, šis ir grūti atbildams jautājums. Piemēram, vai Lidijas Doroņinas-Lasmanes dzīve būtu sliktāks piemērs? Šis būtībā ir jautājums par mūsu sabiedrību – vai vēlamies tikai atpirkties, ievelkot kārtējo labi padarīta darba ķeksīti, vai tomēr mēs vēlamies kaut ko vairāk… Es patiesi cienu arī pārējos, kuri tika tiesāti un kuriem dzīve nebūt nebija saldāka.
Mans mērķis rakstot bija dot mājienu: “Klau, klau, tev, lasītāj, ir pašam sava galva uz pleciem!”
Cik lielākā vai mazākā mērā pret mums katru attiecas šie ideoloģiskie vai patriotiskie “ķeksīši”. Piemēram, vai Ļeņina piemineklis uz mums attiecas vai ne. Kāds teiks: “Nē, nē, tas uz mani neattiecas – pieminekli novāca, un ir labi!”
Laikmeta liecības nevar ignorēt, tās attiecas uz mums visiem, un kā vēl attiecas! Manuprāt, pieminekļus nevajadzētu ņemt nost – tas ir infantili. Tie jāatstāj, pieliekot klāt informāciju, ko tas nozīmē vēstures perspektīvā, jo tie ir mūsu laikmeta, vēstures un vides liecinieki. Piemēram, diskutē par tā saucamo Uzvaras pieminekli, pieminekli “atbrīvotājiem”.
Esmu viennozīmīgi par to, ka piemineklis jāatstāj. Tie, kuri paģēr, ka piemineklis jālikvidē, acīmredzot nav pie pieminekļa pat piegājuši.
Tikai nonākot šī pieminekļa pakājē, mēs varam realitātē izjust šīs šausmas un nospiedošo sajūtu, kāda varēja rasties, dzīvojot noteiktā laika posmā.
Viennozīmīgi – pie pieminekļa jānovieto komentāri, un ir nepiedodami, ka tas līdz šim nav izdarīts.
Mani emocionāli uzrunāja tava drosme, atklātība, stāstot par savu dzīvi, un, galvenais, atkailināt savu (tobrīd jauna cilvēka) attieksmi, domas un rīcību. Man šķita, ka būtu klāt tavā grēksūdzē…
Nē, grēksūdze tā noteikti nav. Jā, epizodes ir personiskas, bet grāmata vairāk ir apliecinājums tam, ka mēs labprātāk un masveidā klusējam – mana paaudze pilnīgi noteikti, arī par to, kā mēs reaģējām tolaik. Mēs bijām padomju cilvēki. Es piedzimu tādā iekārtā. Mēs pielāgojāmies laikam un apstākļiem, lai laimīgi dzīvotu. Un šis aspekts vēl joprojām ir neizrunāts. Varu to saukt par manas paaudzes gļēvulību, tomēr tā ir labi saprotama: mums šodien paģēr domāt citādi, pareizi. Un atkal pareizi.
Romāna nosaukums ir “Svešam kļūt”. Kādēļ ir šāda romāna atslēgas vārda izvēle?
Dzīvojot sabiedrībā, ir ļoti grūti nerespektēt vispārējus uzskatus. Lielākoties mēs pielāgojamies. Bet, kad mēs nonākam līdz pilnīgai saplūšanai ar sabiedrības viedokli, tad jau vairs neesam mēs paši. Savukārt, ja tu gribi dzīvot savu dzīvi ar saviem principiem un ideāliem, kuri visbiežāk un jebkurā sabiedrībā nav tādi paši kā visai sabiedrībai kopumā, tad tev ir jāmēģina kļūt svešam starp līdzcilvēkiem.
Šis process ir ārkārtīgi sarežģīts, nejēdzīgs, jo tu zini, kādam sabiedrības ieskatos tev nāktos būt, bet vienlaikus uzdod jautājumu – kādēļ to darīt.
Gunāra Astras gadījumā kā uz delnas redzams, ka no citādības tu neiegūsti itin neko, varbūt tikai kādas nosacītības, kuras varam nosaukt par iekšējo labsajūtu, pašcieņu.
Tas ir to vērts? Nav? Cik svarīgas ir netaustāmās lietas? Šī grāmata, ceru, liks par šīm izvēlēm padomāt. Mana pieredze ir noteikti pretēja Astram – es neesmu centies svešs kļūt, arī vēl daudzi “normāli” padomju cilvēki ne. Man šķiet, ka šī grāmata ir vairāk jautājumu, nevis atbilžu grāmata. Vēlos rosināt katram grāmatas lasītājam padomāt par sevi.
Grāmatā personības un laikmeta dokumentālais atainojums mijas ar situāciju vīzijām (lai gan tajās arī ir dokumentāli fakti), kas stilistiski atšķiras no pamatteksta, ko esi veidojis kā scenārija fragmentus.
Sākotnēji jau zināju, ka biogrāfisku grāmatu nevēlos rakstīt, jo uzskatu, ka objektīvi kādu aprakstīt ir neiespējami, es tādu lomu neuzņemos. Otrkārt – materiālu, kam es varēju uzticēties, nebija gandrīz nemaz, jo paradoksālā kārtā jāuzticas fiksētiem materiāliem, kas pēc būtības ir nepatiesi.
Te gan ir viens noteikums – ir jāsaprot un jāprot saskatīt starp rindām, ko tiesu lietas slēpj, un tikai tā var piekļūt tuvāk patiesībai.
Laikabiedru atmiņas par Gunāru arī ir ārkārtīgi pretrunīgas. Es negrasos būt nedz aizstāvis, nedz soģis. Romānā lietots dramaturģijas princips – karali nospēlē galms, līdz ar to grāmatā ir diezgan daudz šo galma cilvēku, tostarp es un mana dzīves pieredze.
Galms lieliski izceļ centrālo personu, līdz ar to mēs varam sajust, kāds bija Gunārs Astra, ko viņš domāja un kādā laikā dzīvoja. Tāpēc arī teksta forma veidota kā stāsta, lugas un scenārija sajaukums. Mēs kopā varam fantazēt ainas, kuras nekad nav bijušas, bet varēja notikt; šeit arī īstu notikumu apraksti, bet tie fiksēti pavisam citādi, nekā esam par tiem domājuši iepriekš.
Kad rakstīji romānu par Astru, tev paralēli tapa arī citas grāmatas. Kā visu iespēj? Kāds ir Laura Gundara šī brīža radošais process?
Man nekad nav bijis kāda noteikta darba laika – esmu pats sev darba devējs: pieradis paralēli strādāt ļoti dažādas lietas. Tagad man ir iespēja pamēģināt, ko agrāk nebiju uzdrošinājies darīt – rakstīšana ir vilinājusi jau ilgi. Šobrīd no teātra esmu pagājis mazliet nostāk.
Izdevniecībā “Liels un mazs” iesniegts jau ceturtais stāsts par vectētiņu Vali un mazmeitu Spindzeli, bet pirmais “Sveiks, Vali!” septembrī skanēs Radioteātrī. Šeit, starp citu, vectēvs Valis ir Varis Brasla ar savu neatkārtojamo un atpazīstamo balss tembru.
Kārlis Auzāns uzvedumam ir uzrakstījis īpašu dziesmu. Šobrīd gan neatklāšu, kādēļ tā ir īpaša. Vēl top neparasts projekts pusaudžiem, kura inspirācijas avots ir “YouTube”, proti, kā top videostāsti. Izdevniecībai “Aminori” iepatikās mana ideja – kopā ar jauno mākslinieci Mariannu Lapiņu veidojam grāmatu – scenāriju, kas papildināts ar komentāriem, zīmējumiem, skicēm, kadrējumiem.
