Kļūt par ķirurgu, kuru pazīst. Intervija ar Mārtiņu Kalēju 1
Students būdams, Mārtiņš Kalējs par ķirurģiju pārlieku augstās domās nebija – uzskatījis to par roku darbu, kur svarīgākā pirkstu veiklība. Tagad, trīsdesmit gadu vecumā, viņš ir sertificēts sirds ķirurgs Stradiņa slimnīcas 21. nodaļā, kur ārstē pacientus ar iegūtām un arī iedzimtām sirdskaitēm.
Savulaik atzīts par Latvijas labāko jauno zinātnieku, šogad maijā Mārtiņš Kalējs saņēma Zinātņu akadēmijas, Latvijas Gāzes un Rīgas Tehniskās universitātes Attīstības fonda balvu par promocijas darbu par sirds vārstuļu bioprotēzēm – to komponentu mehānisko īpašību un struktūru pētījumiem. Augustā viņš bija viens no piecu ārstu komandas, kas Latvijā pirmoreiz veica operāciju, kurā vienlaikus tika izdarīta sirds galvenā asinsvada – aortas – un tās vārstuļa pilnīga nomaiņa, ievietojot protēzi.
– Par ķirurģiju kā ne pārāk smalku darbu izrunājāties jaunības neapdomībā?
– Nē, līdz piektajam, pat sestajam studiju gadam Stradiņa universitātē tā tiešām uzskatīju. Turklāt nekautrējos šo savu ieskatu paust skaļi un ne vienreiz vien!… Arī bijušie kursabiedri šad tad to atgādina.
– Vai tad ķirurģija, īpaši sirds ķirurģija teju katram medicīnas studentam nav kaut kas TĀDS?!…
– Tagad strādājot, esmu lieliski sapratis, ka ķirurga darbs, protams, nav tikai vienkāršs roku darbs vai amatniecība. Lai gan studiju laikā kāda profesore, asinsvadu ķirurģe, mēdza teikt, ka operēt var iemācīt pat mērkaķi. Operēšana nav pats grūtākais.
– Kas tad?
– Slimnieka stāvokļa izvērtēšana, sapratne, kad ir un kad nav jāoperē. Protams, arī veiklas rokas ir vajadzīgas, bet ne tās ir būtiskākās.
Kopš otrā studiju gada vairāk nekā aktīvi nodarbojos ar zinātni un ar ķirurģiju savu nākotni īsti nesaistīju. Darbojos molekulārās bioloģijas laukā, pētīju audzēju šūnu bioloģiju.
Strādāju pie profesores Jekaterinas Ērenpreisas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā – viņas interešu lokā bija audzēju šūnu rezistence pret staru terapiju. Profesores neatlaidība pētniecībā, brīvais, nekādu dogmu neierobežotais domāšanas veids bija fascinējošs.
– Kā nonācāt līdz šādai interesei?
– Par bioloģiju interese radās jau vidusskolā – tas bija mans mīļākais mācību priekšmets. Bet, kad vajadzēja izlemt, kur mācīties tālāk, izšķīros tomēr par medicīnas studijām Stradiņa universitātē. Tur iegūstamā izglītība šķita ar augstāku pievienoto vērtību. No otrā kursa sākot, ļoti aktīvi darbojos pētniecības lauciņā.
– Tomēr pie pētniecības nepalikāt.
– Tam bija daudzi iemesli. Arī zināma vilšanās, ka zinātne komercializējas, ka pētījumu rezultāti dažkārt izrādās falsificēti. Turklāt tolaik par zinātnes turpmāko attīstību Latvijā galīgi nebija skaidrības. Tagad arī tādas attiecībā uz nopietno zinātni joprojām īsti nav, bet 2005. gadā – nepavisam ne.
Tuvojās izvēles laiks, ko darīt tālāk pēc teorētiskajām studijām – vai pievērsties praktiskajai medicīnai vai zinātnei.
Man bija veiksmīgas iestrādes, vairākas labas publikācijas starptautiskos žurnālos, aizsākta sadarbība ar ārzemju kolēģiem, bet sapratu – ja vēlos turpināt karjeru kā zinātnieks, tad Latviju nāktos pamest. Uz cik ilgu laiku, nebija skaidrs, taču vajadzētu to darīt. Tajā brīdī to nevēlējos, arī ģimenes apstākļu dēļ. Izlēmu palikt.
Tad arī sākās drudžaina domāšana, ko iesākt, kas liktos saistošs un tuvs praktiskajā medicīnā, jo līdz tam visas manas intereses bija pētniecībā.
– Izlēmāt sākt no augšas – ar sirds ķirurģiju?
– Prātā pārliekot savus iespaidus un priekšstatus par dažādām klīnikām, kur mācoties tiku bijis, Stradiņa slimnīcas Sirds ķirurģijas centrā viss likās visorganizētāk. Savi divdesmit trīsdesmit procenti par labu šai izvēlei pieder centra vadītājam profesoram Romanam Lācim, kura personība, dziļā inteliģence un stāja bija uz mani atstājusi lielu iespaidu. Tāpat darba organizācija, ko biju centrā redzējis, būdams students, – man tā šķita izcila, daudz sakārtotāka nekā citur.
Tikpat vai vēl būtiskāk mani ietekmējis docents Pēteris Stradiņš – mans rezidentūras un tagad arī doktora darba zinātniskais vadītājs.
– Ja reiz pētījāt audzēju šūnas, vai onkoloģija nelikās tā specialitāte, kur darboties arī praktiskajā medicīnā?
– Klīniskā onkoloģija nekad nav saistījusi. Viens no iemesliem, kāpēc ne – ļoti grūta specialitāte, kurā tik daudz smagi slimu, bieži vien neglābjamu, bezcerīgu pacientu. Varbūt daļēji tās bija bailes, kas atturēja mēģināt iet šajā virzienā.
– Vai tad sirds ķirurģija ir vieglāka?
– Nav. Taču cerību ir vairāk, mirstība mazāka.
– Sirdi vai smadzenes operēt droši vien ir sarežģītāk, nekā salikt vietā lauztus kaulus?
– Tā gan negribētu sacīt. Katrā nozarē ir savas vienkāršās un sarežģītās lietas, arī vispārējā ķirurģijā ir problēmas un operāciju veidi, kas ir pati virsotne.
– Nospriedāt: gribu būt sirds ķirurgs, un tā arī notika? Docents Stradiņš sacīja: labi, nāc – varēsi būt?
– Jā, tā varētu teikt! Tā arī gandrīz bija – dakteris Stradiņš pats tolaik bija jauns zinātnieks, nesen aizstāvējis doktora disertāciju. Viņš vēlējās vairāk attīstīt izpēti sirds ķirurģijā, padarīt šo akcentu centra darbībā vēl aktīvāku.
Man nebija nekādas pieredzes ķirurģijā, vien vasarā dažas nedēļas strādājot Jūras medicīnas centrā, biju kaut ko darījis pats savām rokām.
– Vai tāpēc nebijāt neko nokavējis?
– Domāju, ka ne. Man toties bija cita pieredzes bagāža: četrus gadus ilga gana nopietna darbošanās zinātnē. Biju arī paspējis publicēties, kamēr lielākajai daļai manu studiju biedru nebija nekāda priekšstata, kā sagatavot publikāciju starptautiskam medicīnas žurnālam.
Varbūt tas bija mans handikaps, ko pamanīja mans vēlākais rezidentūras vadītājs dakteris Stradiņš. Viņš deva man zaļo gaismu, ļāva voluntēt sirds ķirurģijā: kā bezalgas brīvprātīgais palīdzēju operāciju zālē, iepazinos ar darbu nodaļā. Laikam jau redzēja, ka rokas man arī nav gluži kleinas, un tā šī iespēja radās.
– Ko voluntieris var darīt tik sarežģītā jomā kā sirds operācija – padot skalpeli operējošajam ķirurgam?
– Nē, instrumenti ir medmāsas ziņā! Ir daudz, ko var darīt. Piemēram, ja tiek šuntēta sirds vainagartērija, ņemot vēnas materiālu no kājas, uz tās paliek gara brūce. Galvenajam ķirurgam un tā asistentam jāpaspēj paveikt daudz ko citu, tāpēc studentam voluntierim, kurš vēl pat nav rezidents, ir iespēja to aizšūt. Tas, kas tagad aizņem piecas minūtes, sākumā prasīja stundu, ja ne vairāk.
– Kad sirdi tā pa īstam operējāt?
– Pirmoreiz patstāvīgi, kā pirmais ķirurgs? Laikam rezidentūras trešā gada pašās beigās vai ceturtā sākumā. Pacientu atceros diezgan labi – jauns puisis ar sirds priekškambara starpsienas iedzimtu defektu. Viņš jau bija sasniedzis pilngadību, tāpēc tika operēts mūsu klīnikā.
– Kāda ir sajūta, pirmoreiz esot galvenajai personai operāciju zālē?
– Milzīga atbildība un liels uztraukums. Atbildības izjūtu daudzkārt pastiprināja tas, ka pacients bija tik jauns. Lai gan operācija viena no vienkāršākajām, kāda sirds ķirurģijā var būt, katrā tomēr ir iespējama kāda komplikācija, kaut kas var noiet griezi. Bet viss izdevās labi.
Drošību rada tas, ka blakus ir rezidentūras vadītājs – gatavs palīdzēt, ja nu kaut kas samisētos.
– Vai pacients var arī nepiekrist, ka viņu operēs jauns ārsts, kurš iepriekš tādu operāciju nav veicis?
– Var, tomēr neatceros šādu situāciju. Pats gan esmu atteicies operēt dažus pacientus. Pašā sākumā, kādas trīs reizes.
– Kāpēc?
– Jo nejutos pilnībā pārliecināts, ka spēšu to izdarīt tik labi, kā nepieciešams. Pieļāvu, ka veicamā operācija varētu būt tehniski pārāk sarežģīta manai tābrīža prasmei un kvalifikācijai. Protams, zināmā mērā tā ir savas nevarēšanas atzīšana. Taču pacienta drošība tomēr ir pirmajā vietā. Ja neesmu pārliecināts par sevi un pastāv citas iespējas, kā palīdzēt, domāju – tas ir pareizs lēmums.
– Cita iespēja ir cits ķirurgs, kurš to uzņemas?
– Reizēm arī kāda cita metode. Jo ir taču daudz tādu pacientu, kuru stāvoklis ir pārāk smags, lai tiktu operēti.
– Kā kolēģi reaģēja, kad izlēmāt neoperēt?
– Neko sliktu neesmu dzirdējis. Gribas domāt, ka respektē tādu lēmumu, izturas saprotoši.
Esam neliela, pietiekami saliedēta komanda – divās sirds ķirurģijas nodaļās desmit sertificēti kardioķirurgi.
– Esat jaunākais šajā komandā?
– Jaunākais sertificētais – nē, vairs ne; tikko vēl viena daktere sertificējās.
– Esat arī viens no jaunajiem ārstiem, kam, pateicoties brāļu Kristapa un Bertrama Zariņu studiju ceļojuma stipendijai, bijusi izdevība stažēties ārvalstu klīnikā.
– Tā bija nozīmīga un ļoti interesanta pieredze. Uz Šveici aizbraucu kā otrā gada rezidents, kaut ko jau pratu. Eiropā ķirurģijā darboties kā stažierim ir daudz produktīvāk, jo var praktiski strādāt operāciju zālē.
– Amerikā tas nav iespējams?
– Ir, taču daudz sarežģītāk; iepriekš no jauna jānokārto turienes prasībām atbilstoši eksāmeni, jāiegūst sertifikācija. Pusgadu ilgai stažiera darbībai tas ir pārāk laikietilpīgs un ķimerīgs pasākums.
Tāpēc izvēlējos doties uz Lozannu – uz universitātes klīniku, ar kuras sirds un asinsvadu ķirurģijas nodaļas vadītāju, vienu no Eiropā respektablākajiem šā profila ārstiem profesoru Ludvigu Karlu fon Segeseru mans rezidentūras vadītājs bija vienojies par šādu apmācību.
– Ko tur darījāt?
– Varēju ne tikai vērot, ko dara ķirurgs, – arī piedalīties operācijās; galvenokārt kā pirmais asistents. Tas ir vairāk, nekā man tolaik būtu ļauts darīt Latvijā. Šī samērā lielā uzticēšanās pārsteidza. Lozannā pusi laika darbojos klīnikā, lielākoties operāciju zālē, un pusi vai pat vairāk – eksperimentālajā laboratorijā. Tur, operējot dzīvniekus, varēju mācīties veikt dažādas iepriekš nepraktizētas ķirurģiskas manipulācijas, piedalīties klīnikas projektos, arī jaunas sirds vārstuļu protēzes izstrādes procesa agrīnajos pētījumos. Tagad šīs protēzes ir sertificētas, sasniegušas tirgu.
Profesora Segesera, pie kura strādāju, kaisle bija dažādu veidu kaniles. Tās ir caurulītes, ko izmanto organisma šķidrumu novadīšanai vai pievadīšanai, mūsu gadījumā – māk-slīgās asinsrites sistēmām. Profesors bija izstrādājis īpaša veida kanili un veica pētījumus ar dzīvniekiem. Man bija iespēja operēt kādus piecdesmit dzīvniekus, lai implantētu un pētītu jaunās kaniles.
Attīstīju arī pats savu nelielu projekti- ņu – par aortas saknes trīsdimensiju modeļa radīšanu, izmantojot modernas tehnoloģijas, sagatavoju vairākas labas publikācijas.
– Kā izpelnījāties tik labvēlīgu un pretimnākošu attieksmi?
– Klīnikas nealgota stažiera statusā tā pusgada laikā tur biju vienīgais. Īstenībā biju tādā privileģētā stāvoklī, jo ļoti labi pārvaldu vācu valodu, bet vājā sarunvalodas līmenī – franču. Vo kantonā, kur atrodas Lozanna, oficiālā ir franču valoda. Tā kā to pratu švaki, strādāt nodaļā, tieši rūpējoties par pacientiem, nevarēju.
Tāpēc man bija ļauts doties uz operāciju zāli, kas ikvienam ķirurģijas rezidentam ir svarīgi un aizraujoši, kamēr vietējie, franču valodu pārvaldošie rezidenti tika ļoti noslogoti nodaļā, aprūpējot slimniekus. Skaidrs, ka viņi bija tā kā dusmīgi vai skaudīgi: viens te atbraucis nez no kurienes un var iet operāciju zālē, mēs – ne!… Tāpēc mūsu attiecības bija tādas vēsas.
– Vai pēc atgriešanās, kad bijāt redzējis, kā sirds ķirurgi strādā Lozannā, nebija vilšanās sajūtas – te jau operācijas nenotiek kā Šveicē?
– Tas var likties pārsteidzoši – bet notiek gan.
Operāciju zālē viss noris tādā pašā līmenī, kā ķirurgi strādā tur. Arī tehnoloģiju ziņā. Cita lieta ir ikdienas apstākļi nodaļā – tur uz diviem trim pacientiem ir viena medicīnas māsa un vēl kāds palīgpersonāla darbinieks, kas aprūpē slimnieku.
– Šovasar bijāt viens no ārstu komandas, kas veica sarežģītu aortas nomaiņas operāciju.
– Tā bija pirmā operācija Latvijā, kad pilnībā tika protezēts aortas vārstulis un aorta, nomainot to ar sintētisku asinsvadu protēzi, sākot no vārstuļa līdz aortas lejupejošajai daļai. Līdz šim bija protezēti atsevišķi aortas posmi.
– Kāpēc aortu nākas protezēt?
– Tās plīsuma dēļ. Visbiežākais iemesls – nekontrolēts paaugstināts asinsspiediens. Parasti aortas sieniņā ir radušās izmaiņas, tā nav vesela – tāda jau neplīst. Plīsuma rašanos veicina arī dažādas iedzimtas patoloģijas.
– Aorta tiešām pārplīst?
– Var notikt arī tā, pilnīgs plīsums jeb ruptūra visbiežāk rodas traumas dēļ, piemēram, autoavārijā ar krūškurvi triecoties pret stūri.
Parasti operējam, ja ir aortas sieniņas atslāņošanās – asins spiediena dēļ plīsis iekšējais slānis, varbūt vēl vidējais, bet ne visa sieniņa, ko veido trīs slāņi. Par to liecina sāpes krūtīs – cilvēks nonāk slimnīcā ar aizdomām par infarktu. Ja plīsums progresē, var tikt traucēta asins piegāde dažādiem iekšējiem orgāniem, arī galvas smadzenēm. Vai pat veidoties pilnīgs plīsums.
Operācijā, kas notika augustā, pacientam ievietojām sintētisku asinsvadu un vienlaikus protezējām arī vārstuli.
– Vai šī ir pati sarežģītākā operācija, kurā esat piedalījies?
– Ja neskaita dažas iedzimtu sirdskaišu korekcijas operācijas, kurās piedalījos kā rezidents Lozannas klīnikā – tā varētu sacīt. Iedzimto sirdskaišu korekcija, manuprāt, tehniski ir sarežģītāka.
– Par ko rakstāt medicīnas doktora darbu?
– Doktorantūrā esmu pabeidzis apmācības sadaļu, kas ilga trīs gadus. Darbs top par sirds vārstuļu bioprotēžu mehānisko īpašību izvērtēšanu.
Mērķis ir noteikt kritērijus, kādiem jāatbilst ideālai sirds vārstuļa bioprotēzei – gan tā karkasam, gan lapiņām – no mehānisko īpašību viedokļa.
– Vai protēžu materiālu izvēle ir tik liela?
– Galvenokārt tiek izmantots liellopu sirds ārējais apvalks perikards. Taču tā apstrādes metodes, kas ietekmē bioprotēzes mehāniskās īpašības, ir dažādas.
Mehānisko īpašību pētījumi pamatā notiek laboratorijas apstākļos, stendā pārbaudot, kas notiek ar vārstuļa lapiņām un karkasu. Šveicē jau veicu līdzīgu izpēti speciālā simulatorā, skatoties, kā vārstulītis kustas, kā tā karkass padodas spiedienam, kāda ir tā elastība, salīdzinot ar dzīvu – cūkas sirds vārstuli. Dažas no jaunajām apstrādes metodēm pārbaudīju pavisam nesen, implantējot materiālu laboratorijas dzīvnieciņiem zemādā – izvērtēju iekaisuma reakciju, to, cik ātri materiāls kalcinējas.
– Kad atrodat laiku pētniecībai?
– Dažas dienas izbrīvēju rīta cēlienus, bet pagrūti jau ir. Vissarežģītāk, ja iesaistīti vēl citi cilvēki, – lasīt, apkopot datus, gatavot publikācijas var uz miega rēķina.
– Varētu taču operēt, arī nenodarbojoties ar pētniecību.
– Varbūt viens stimuls to darīt ir bailes no rutīnas – tikai operēt vien varētu būt pārāk garlaicīgi! Sava loma arī jaunības azartam un godkārei. Sirds ķirurģijā bija laiks, kad tās izcilos pionierus zināja visi – kā, piemēram, profesoru Maiklu Debeki, ko pazina visā pasaulē, arī ārpus šīs specialitātes rāmjiem. Tas laiks zināmā mērā ir pagājis, bet joprojām ir pasaulslaveni ķirurgi, izcilas personības.
Taču atpazīstamība rodas, ne jau tikai labi strādājot savā klīnikā Teksasā vai Londonā, vai Rīgā – var spoži operēt, bet atpazīstamību iegūst, kad par savu operāciju pastāsta pasaulei. Citādi vari būt izcils ķirurgs, par kuru ārpus tavas klīnikas neviens neko nezina.
– Tātad jūs gribētu būt izcils ķirurgs, kuru pazīst ne tikai savā slimnīcā?
– Gribētu gan – lai arī manu vārdu zina!…
Tāpēc spēja sagatavot starptautiska zinātniska žurnāla prasībām atbilstošu publikāciju ir svarīga. Man – ne ļoti labā līmenī – tomēr piemīt šī prasme paust savas domas, novērojumus, atklājumus un izveidot rak- stu. Iemaņas, kā organizēt pētniecisko darbu un sagatavot publicēšanai izpētes materiālu, bija arī viens no vērtīgajiem ieguvumiem, stažējoties Lozannā un mācoties no profesora Segesera. Cenšos tās papildināt un izkopt tālāk.
Domrakstus es jau skolā labi rakstīju!
– Kur to mācījāties?
– Pavisam mazā lauku skolā Mērsragā. Vidusskolas gados mācījos diezgan uzcītīgi, braukāju pa dažādām olimpiādēm – un tā arī savā ziņā ir mazo skolu priekšrocība: iespēja daudz darīt, visur piedalīties. Bijām kādi četri vai pieci, kas devāmies uz olimpiādēm un dažādiem konkursiem. Paldies skolotājiem, kuri ar mums strādāja ar milzīgu atdevi.
Un, beidzot skolu, liku visus eksāmenus, kādus vien varēja – kādos divpadsmit priekšmetos.
– Adrenalīnu vajadzēja?!
– Ja reiz esmu mācījies – jānoliek eksāmens! Tas bija interesanti.
Varbūt matemātiku nepārzinu tik labi, kā varētu, ja būtu pārnācis uz kādu Rīgas skolu, par ko pēc pamatskolas diezgan nopietni tiku domājis.
– Pats vai vecāki par to domāja?
– Es. Vecāki mani vienmēr un visur ir atbalstījuši, par ko esmu viņiem milzīgu pateicību parādā. Viņi nav mediķi – mammīte strādāja par pārdevēju, tēvs ir kapteinis, visu mūžu gājis jūrā. Viņi man ir ļoti daudz devuši.
– Vecāki droši vien ir gandarīti, ka esat kļuvis par sirds ķirurgu.
– Domāju, ka ir, taču viņi izdarījuši nesalīdzināmi vairāk.
Man pietiek, kur tiekties un censties, lai līdzinātos viņiem.
Kaut vai vide, kurā esmu audzis un kas ir viņu veidota – māja, liels skaisti iekopts dārzs – tam atdots ļoti daudz pūļu. Un es tās ļoti novērtēju.
Kad vien ir iespēja, braucam uz Upesgrīvu, palīdzam dārzu uzturēt sakoptu un skaistu.
– Jūs jūra nesaistīja?
– Jūra man patīk, vasarā eju peldēt katru dienu, kad vien varu – ūdens ir viena no manām stihijām, bet profesionālā ziņā – ne.
– Vai arī darbs kādā farmācijas firmā nevilināja?
– Vilinājums tas nebija, bet gandrīz gadu esmu strādājis medicīnas preču firmā, kad beidzu sesto studiju gadu. Biju precējies, piedzima bērniņš un ar līdzekļiem bija kā bija. Ar vecāku palīdzību un atbalstu vien nevēlējos dzīvot – paldies viņiem par to, bet negribējās ar savu ģimeni būt vecākiem uz kakla. Firmā strādāju finansiālu apsvērumu dēļ, biju konsultants molekulārās bioloģijas jautājumos, kas bija mana pirmā stihija. Kad vairāk iesaistījos sirds ķirurģijā, no šī darba atteicos – tas atkrita pats par sevi, jo savienot ar ķirurģiju to nevarēja. Bet tā bija ļoti interesanta pieredze, ļāva iepazīt medicīnu no citas puses.
Mēs ar manu sievu Katrīnu studējām kopā, bijām vienā grupā līdz trešajam kursam. Kad studijās vairāk sākās klīniskās lietas, viņa izlēma, ka tomēr negrib saistīt dzīvi ar medicīnu.
Apprecējāmies, kad viņa aizgāja no medicīnas studijām – tā jau nereti gadās: to, ka tas ir tavs īstais cilvēks, saproti, kad viņš attālinās.
Katrīna izmācījās par sociālantropoloģi, dēls šoruden sāka iet pirmajā klasē.
– No mājas uz slimnīcu, pēc operācijas uz augstskolu vai laboratoriju – šādā ritmā vien jau nevar dzīvot.
– Nedēļas laikā tāds tas lielākoties sanāk. Ja kaut kas jāuzraksta, tam jāmeklē laiks vakarā vai naktī. Cenšos arī nodarboties ar sportu.
– Lai atslēgtu galvu?
– Ne tikai – arī lai trenētu izturību, jo pie operāciju galda nākas būt ilgas stundas. Mugura reizēm iesāpas, tāpēc ir jākustas. Eju uz sporta zāli, trenēju muguras muskulatūru. Skrienu krosu. Šovasar pirmoreiz noskrēju arī pusmaratonu – Jūrmalā. Ne ar spīdošu laiku, bet pieveicu. Brīvdienās mana distance regulāri ir desmit divpa- dsmit kilometri, nu pieliku vēl drusku klāt.
Pēc tam ir laba sajūta. Ka tas prasījis patērēt organisma rezerves, manāms pāris dienas vēlāk.
