Izvērtēti Latvijas skolēnu un jauniešu literāro darbu konkursā “Aicinājums” iesniegtie darbi 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Žūrija ir izvērtējusi Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas “Literārā akadēmija” Latvijas skolēnu un jauniešu literāro darbu konkursā “Aicinājums” (sasaukums Nr. 44) iesniegtos prozas darbus.
Šogad konkurss “Aicinājums” noritēja pandēmijas laikā, taču īpaši bija sasparojušies prozas rakstītāji, un teksti tika iesūtīti tik labi, ka žūrijai tos izvērtēt nebūt nebija viegls uzdevums.
Šoreiz “Kultūrzīmēs” publicējam prozas fragmentus no otrās grupas (16 līdz 19 gadi) laureātu darbiem. Jāpiebilst, ka žūrija nolēma 3. vietu piešķirt diviem jaunajiem autoriem.
“Aicinājuma” 2. grupas laureātu dzejas darbus varējāt lasīt 29. jūlija “Kultūrzīmēs”. Konkursa atbalstītāji ir grāmatu apgādi “Dienas Grāmata”, “Jānis Roze”, “Latvijas Mediji” un “Latvijas Avīzes” pielikums “Kultūrzīmes”, “Liels un mazs”, “Mansards”, “Neputns”, “Pētergailis”, “Kontinents”, “Zvaigzne ABC”, kā arī LRS mēnešraksts “Konteksts”.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam prozas fragmentus no otrās grupas (16 līdz 19 gadi) laureātu darbiem
ALISE BOGDANOVA
(17 gadi, Rīgas Valsts 2. ģimnāzija, 1. vieta)
Fiška
Rīgas centra šķērsielu bruģa spraugas pildīja dienas spiediena vate. Klabēja spici kurpju papēži, to īpašnieces džintonika ietekmē smējās, smējās tā, ka rīstījās un klepoja.
Bez noteiktas dzīvesvietas esošais brīvdomātājs Toms ar gangrēnu labās kājas ikrā un suni no Tērbatas ielas vilkās uz operas soliņu, lēnām tukšodams 14 grādu skrūvi. 21. autobuss, Imanta–Jugla, mājās jau aizvadījis lielāko daļu draudzīgāko dzērāju, tomēr netālu no “McDonalds” vēl stāvēja 5 džentlmeņi vidējos gados, “Adidas” treniņbiksēs un smēķēja.
Bija notikusi svinīga saulespuķu “Fishka” paciņas atplēšana, un nu jau darbība norisinājās uz Vecrīgas košļeņu paklāja.
Nedaudz tālāk, Kalēju ielā 7, tieši pretī tetovēšanas studijai, piektā stāva loga rāmī stāvēja Nadežda Stepanovna Tjulpanova. Parasti gan viņu sauca par Nadju, Nadjku, reizēm par Dinu. Dzīvoklis bija nedaudz noskrandis, savus labās rokas tumši sarkanos trijstūrī vīlētos nagus sieviete atbalstīja pret saplaisājušu baltu palodzi.
Bezgaumīgi krāsotie pleķainie sarkanie mati ar ielaistām sirmām saknēm bija savērpti blāvi rozā matu ruļļos. Īsti gan nebija saprotams, kādēļ Nadežda tā nopūlējās, savā miesnieces amatā uz galvas viņai vienmēr bija tīkliņš. Mugurā korpulentajai dāmai bija lazurītzils halāts, kājās čībiņas ar sintētisko polsteri. Kreisajā rokā Nadja turēja cigareti, smagās, ar alfabētu neierobežojamās krūtis gūlās uz vecās palodzes.
“Nu, Andrjuha, davai, velcies mājās. Sper vien savus dubļainos zābakus, kur pagadās. Gulies gultā kā cūka nemazgājies, davai. Tikai pamēģini,” labās rokas nagi neirotiski klabēja.
“Es ar tevi fiksi tikšu galā. Tiklīdz kā bļe ieraudzīšu tevi uz ielas, tā goda vārds pļunu tev uz galvas žūpa jobanais tvaju maķ..”
Tā viņa tur stāvēja jau pāris stundas, vērojot gandrīz pilnībā tukšu ielu. Skats bija ļoti šaurs – tieši pretī dzīvokļmāja, nebija tāles, kurā skatiens varētu aizklīst. Iepriekš fonā klabēja raidījums “6 kadri”, taču tagad televizors bija mēms. Skaņas atrada savu ceļu no Vecrīgas klubiem.
Nadja apdzēsa cigareti, tomēr tumšā migla viņas acīs tikai sāka vērpties. Nadežda bija vienkārša, tomēr labsirdīga sieviete. Parasti veikalā, ja pircējs pārāk nepatika, viņa vienkārši klusēdama nosvēra prasīto, ja nevēlamais viesis bija jauks un enerģisks, sieviete viegli uzsmaidīja.
Visvairāk viņai riebās fifas, sievietes, kurām redzami līdzekļu netrūka. Tādas, kuras uzvedās kā stervozas priekšnieces un Nadeždu Stepanovnu uztvēra par neko vairāk kā mēbeli.
Viņas nereti demonstratīvi lika Nadjai atgriezt vairākus gaļas gabalus, lai “pārbaudītu gaļas kvalitāti”, tomēr beigu beigās tas bija tikai statusa jautājums. Pēc tam gaļas gabali bija jātin plēvē, lai tie neapkalstu, bet tāpat svaigums vairs nebija pirmklasīgais. (..)
* * *
DĀVIDS RUBENS
(18 gadi, Rudzātu vidusskola, 2. vieta)
Iedzimtā sterva
“Svarīgas bēres?” Čaukstes balss nepatīkami rezonēja šaurās bioloģijas klases sienās. Arņa seja saviebās netīkamā grimasē, paužot neizpratni un nosodījumu par sadzirdēto stulbību. Protams, Arnis nebija muļķis, lai nesaprastu, ka skolotāji ir tādi paši cilvēki kā visi, bet šādai autisma pakāpei viņš nebija gatavs.
Tā jau ir, bēres taču iedalās nozīmīguma skalā, ir parastās bēres, viena x bēres, divu x bēres utt. Tikko izdzirdot jautājumu, Arnis bija domājis, ka varētu atbildēt ar kādu sulīgu, nepatīkamu piezīmi, kas iesistu Čaukstes patmīlībai kā nepatīkama, slapja pļauka, bet ārā iznāca vien pieklusināts attaisnojums par to, ka bēres jau ir bēres neatkarīgi ne no kā.
“Bēres ir bēres, bet projekts ir projekts!” Čaukstei vienmēr piederēja pēdējais vārds, būdama skolas direktore un pieradusi runāt ar zināmu varas mandātu rokās, viņa visiem vēlējās ierādīt īsto vietu.
Arnis neatbildēja, nebija jēgas, savu viņš tāpat bija pateicis, pārējais būtu tikai tukša muldēšana. Uz projektu viņš nebrauks, jo jādodas uz bērēm, bet par trūkstošo vietu skolēnu apmācību laikā lai domā pati, kaut kam taču savas smadzenes ir jāizmanto.
Šobrīd Arni vairāk nomocīja pārdomas, vai Čaukste tāda bijusi visu laiku vai tikai pēdējos gadus, kad šī egoistiskā sieviete ieguvusi direktores vietu. Tas savukārt lika aizdomāties, vai par stervām paliek, kad tiek pie varas, vai arī stervām vienkārši ir iedzimta spēja virzīties augšup pa karjeras kāpnēm.
Durvis aizcirtās, melnā sotņa savu bija panākusi, no tiem, kas brauks, paraksti savākti, bet Arņa attaisnojums ar nicīgu smīnu izmests miskastē. Vispār jau projektam nebija ne vainas, bet Arnim negribējās laist māti uz bērēm vienu, tēvs bija tālajā reisā, un tas nozīmēja, ka viņš bija vienīgais atlikušais mātes pavadonis. (..)
* * *
MIKS ŠICS
(17 gadi, RTU Inženierzinātņu vidusskola, 3. vieta)
Pastaiga
Klusums. Nebeidzams klusums. Klusums ievilka mani atvarā. Tas pielavījās man pavisam tuvu, pieskārās un lika iegrimt zemē. Nekad nebiju uzskatījis zemi par sevišķi stabilu. Es tai biju varējis pieskarties un pa to staigāt, bet reizēm, sperot soli, šķita, ka iela, pa kuru staigāju, nemaz neeksistē.
Pelēcīgais, nodilušais asfalts likās kā kāda izveidota ilūzija. Reizēm bija sajūta, ka kuru katru brīdi tas varētu izgaist. Tomēr cietie, mašīnu atdauzītie ceļi vismaz man sniedza nedaudz lielāku drošības sajūtu nekā dziļie, nemierīgie upes ūdeņi. Bet, kā jau viss šajā pasaulē, arī šķietamais balsts, kas atradās zem manām kājām, vienā acumirklī pazuda.
Spēru soli uz priekšu, bet tam nebija kur piezemēties. Rievainās ceļu strēmeles, apsalušie zāles pleķīši un pat netīrās veikala grīdas pēkšņi uzskatīja manu ķermeni par savu sastāvdaļu. Mans ķermenis, sākot ar kāju pirkstu galiem, slīdēja lejup. To apņēma zemes ciešās skavas. Zem manis atradās bezdibenis, bet mans skats bija vērsts augšup.
Naksnīgā pilsētas dzīve turpinājās bez manis. Katru brīdi es no tās attālinājos un pietuvojos tumšajai ezera dzelmei. Augstceltnes, parki, laternas un skatlogu gaismas kļuva aizvien tālākas. Jo dziļāk es grimu, jo grūtāk kļuva noturēt elpu. Sāku nožēlot, ka agrāk nebiju iemācījies peldēt. Domu pilnais ūdens radīja spiedienu manā galvā, cenšoties to pārplēst pušu.
Laikam ritot un manam ķermenim grimstot aizvien dziļāk, spiediens pamazām kļuva neciešams. Radās sajūta, ka kuru katru brīdi varētu notikt sprādziens. Es nezināju, ko tas skartu, kas notiktu pēc tam vai arī to, ko vispār simbolizē šis sprādziens. Vienīgais, par ko biju pārliecināts, bija tas, ka šo eksploziju piedzīvot nevēlējos. (..)
* * *
PATRĪCIJA PREISA
(17 gadi, Rīgas Valsts 2. ģimnāzija, 3. vieta)
Sapnis
“Mēs dzīvojam pasaulē, kurā bēres ir svarīgākas par mirušo, kāzas svarīgākas par mīlestību un izskats svarīgāks par saturu. Mēs dzīvojam iepakojumu kultūrā, kura neieredz saturu…”
Eduards Galeano
Līdz Daugavpilij vēl 100 km. Dibens jau sāpēja no 2,5 stundu ilgas sēdēšanas, un arī dziesmas austiņās sāka izklausīties vienādi neizteiksmīgas. Izslēdzu telefonu un iestūmu somā.
arbūt palasīt līdzi paņemto “Dekameronu”? Tur lasāmā pietiktu arī pusgadam. Nē, labāk nevajag, no lasīšanas autobusā var palikt slikti. Cik labi, ka bija vēsa un drēgna jūnija diena! Mani karstums nekad tā īpaši neuztrauca, bet četras stundas smakt autobusā arī nebūtu nekāda bauda. Patiesībā, tā kā bija ieslēgts kondicionieris, kļuva pat nedaudz vēsi.
Segas vietā ap pleciem rūpīgi sakārtoju ādas jaku. Atlaidos krēslā ērtāk un vēros pa logu. Koks. Vēl viens. Rinda ar skujkokiem. O, pļava! Plaša un līdzena, sulīgi zaļa, bet ziedu maz. Tad atkal koki, koki, koki… Šofera radio tradicionāli skanēja šlāgeri, un tas pastiprināja vasarīgo noskaņu, kas piemīt šādiem ģimenes izbraucieniem.
“Cik vēl jābrauc?”
“Vismaz stundu. Tev atkal vajag čurāt? Mēs jau varam palūgt, lai piestāj,” mamma nedaudz bažīgi palūkojās.
“Nē, nē, es tāpat.”
Pievēru acis. Koncentrējos uz šalkojošo skaņu, ko radīja autobusa ripošana pa šoseju. Drīz vien īsti nesapratu – esmu nomodā vai arī jau sapņoju. Iemigšana ir diezgan patīkama un apdullinoša sajūta.
Pēkšņi atcerējos dīvaino auto. Tas bija melns un iegarens, piederēja kaut kādai apbedīšanas firmai un bija pievērsis manu uzmanību, braucot Rīgas ielās dienu iepriekš. Un tad…
*
“Par publisku dzīves, dzīvības un tātad arī dabas un Visuma likumu nievāšanu un zaimošanu sodīt ar nāvi, sadedzinot uz sārta!” Ar nāvi. Uz sārta. 16 gados. Līdz galam nespēju noticēt.
Tikko noklausījusies spriedumu, es pavisam viena sēdēju telpā, kur nebija logu, tikai sinepju dzeltens apgaismojums, un ārdījos. Vēders čokurā un grūtības elpot. Jā, es vairākkārt biju smējusies par to, cik dzīve grūta un kā es gribu prom, kā viss vienalga (vai tā nebija sava veida šantāža?), taču nebiju gaidījusi, ka pienāks reize, kad to patiesi atņems.
Vien šovakar sajutu, ka man tomēr ir kas tāds, ko vēl negribu atdot. Bet cik tad zemu, viņuprāt, jālokās dabas priekšā? Vai tiešām cilvēkam visu laiku jāstaigā ar lūdzošu seju un ierautiem pleciem, nepārtraukti smaidot un pasakoties par to vien, ka viņš dzīvs, dziļi iekšā baidoties no likteņa sitieniem, ja tā nedarīs?
Biju gaidījusi bargu sodu tam, ko viņi sauca par ķecerībām, un nejutos pārsteigta, tomēr nespēju sagremot dzirdēto un tā galīgumu.
“Es taču nekad un nekur vairs neaiziešu, neko vairs neizdarīšu (tik daudz ko neesmu paveikusi!),” domas klaigāja, “man taču ir tikai 16!” (..)
