Klusuma balsis 0
Pirms kāda ceturtdaļgadsimta vai nedaudz agrāk Latvijā parādījās tādi jēdzieni kā “folks”, “folkmūzika” un “folkmūziķis”, “bards”, “dziesminieks” un “dziedošais dzejnieks”, lai apzīmētu visus tos, “kuru pašsacerētās dziesmas ir individuāls ceļojums” (tā to formulē Austra Pumpure).
Grūti ir novilkt striktas robežas starp apzīmējumiem. Brīžam tikpat nedefinējams ir dziesminieku veikums, kas planē starp striktām žanru un stilu robežām tikpat brīvi, cik šie dziedošie putni savā lidojumā jūtas paši.
Bardiem, dziesminiekiem kā sava ceļa gājējiem ir raksturīga pašsacerēta dzeja, kas ietērpta mūzikā, tāpat arī vokāls priekšnesums ar pavadījumu – parasti ģitāru. Viņu daiļradē pats svarīgākais ir dziesmas saturs un vārds, demokrātiska, neformāla pasnieguma maniere tikpat neformālā vidē un gaisotnē. Nav svarīgi, vai bards ir profesionālis, nav būtiska tehniskā perfekcija – galvenais ir īpašais personības starojums, dziedāšanas un spēles stila individualitāte. Un tad, kad teksts, balss kvalitātes, instrumentālās spēles prasmes un personiskā harisma kļūst vienlīdz spēcīgi, var runāt arī par mākslas piedzimšanu.
Tā neapšaubāmi mājo arī divos stipri līdzīgos albumos. Līdzīgos tāpēc, ka to galvenie varoņi – Kārlis Kazāks un Dinārs Gulbis – savos meklējumos nonākuši uz blakus takām. Taču šie celiņi nebūt nav identiski, jo abiem piemīt balss un pasnieguma manieres spilgta patība, “ne ar ko nesajaucamība”. Turklāt Kārlis Kazāks dziesminieku tradīciju turpina ļoti konsekventi, izmantojot savus paša tekstus, savukārt Dinārs Gulbis atrod “savējos” citu dzejnieku devumā (kā bilst autors pats – meklējot cilvēcību un “dziļumu caur vienkāršību”).
Sevī vērsti, teju meditatīvi ir abi vēstījumi. Kazāka īpatnēji nazālā balss šūpojas skumji klusos upes viļņos, Gulbim – pāraug emocionāli spriegās izpausmēs, kuru izteiksmību pastiprina divējādā pieeja – klusinātajos brīžos balss iebrien līganā zemienē, kamēr kāpinājumos izlaužas tembrāli saspringtā ekspresijā, tā liekot atcerēties Haralda Sīmaņa elektrizēto izpildījuma manieri. Abi, gan Kazāks, gan Gulbis, ir atraduši saviem individuālajiem vēstījumiem telpisku fonu. Pastiprinājumu. Dziesminieku intīmie dueti ar allaž klātesošo tuvāko biedru – akustisko ģitāru – šajos albumos ir ieguvuši plašākas dimensijas, daudzveidīgi iesaistot citu mūziķu balsis, turklāt ne tikai akustiskos, bet arī elektroniskās mūzikas instrumentus. Līdz ar to viņu solo iegūst plašāku skanisko telpu, apjomu, daudzveidīgākas krāsas, kuras ar savām izteiksmes iespējām kuplina domubiedri, līdzīgi jūtošie. Kārļa Kazāka albumā tāda ir Viņa, pareizāk sakot – viņas, vairāku balsu īpašnieces, kuru vidū ir Anete Kozlovska, lietuviešu dziedātāja Milda Andrijauskaite, tāpat arī Liene Dravniece, čelliste Undīne Balode – dziedošas un arī instrumentālo balsu ieskandinātājas (čells, vijole, akordeons). Dinārs Gulbis muzicē kopā ar dziesminiecēm Inesi Sērdieni un Andru Noru Davidoni, bet ģitāru balsis pieder arī Kasparam Zemītim un Kristapam Sudmalim, kas daudzkāršo dziesminieka ģitāras – vientules balsi. Klavieres, čells, akordeons, vijole, kontrabasi, sitaminstrumenti, elektriskās ģitāras ieplūdina skanējumā savas nianses, katrai dziesmai atrodot savu individuālo nokrāsu. Taču kopējā intīmā, dziļi personiskā noskaņa paliek. Tā ir jauno laiku spilgta iezīme – ap dziesminieka priekšnesumu veidot blīvāku un izsmalcinātāku skaņu buķeti, – jo īpaši iezīmīga tāpēc, ka aranžējumos piedalās profesionāli atzīti, spilgti mūziķi.
Abu albumu askētisko vizuālo veidojumu papildina teksti, kas rakstīti dziesminieku rokrakstos – vēl viens akcents, kas vilina domāt par neatkārtojamo, katram cilvēkam vien piemītošo, unikālo balsi. Kaut ko tādu, kas mūsdienās izzūd masu tirāžu un tehniskas perfekcijas burzmā.
