Pagrīde – patriota pienākums 16
“TS” pamati tika likti 1940. gada rudenī, organizācijas veidotājs bija Latvijas universitātes Juridiskās fakultātes students Vladimirs Kļaviņš. Kā nacionāli noskaņotam cilvēkam viņam nebija pieņemama valsts okupācija, tāpēc puisis sāka meklēt domubiedrus, kuri būtu gatavi pretdarboties svešajai varai. “Nekā nedarīt un mierīgi turpināt savas studijas universitātē – to nemaz neatļāva mans raksturs. Gandrīz jāsaka, ka darboties pagrīdē uzskatīju par savu pienākumu.” Lai gan viņš tika aicināts piedalīties jau izveidotā organizācijā “Jaunlatvieši”, tomēr izlēma veidot savu grupu un meklēt sakarus ar kādu lielāku pagrīdnieku veidojumu. Bez pieredzes un zināšanām, bet ar lielu apņēmību un apziņu, ka pasākums ir bīstams. “Bet kā izveidot pašam savu grupu, jo atrast tādus cilvēkus, kas gribētu visu veidot no paša sākuma, pielikt daudz pūļu un riska lietai, kuras rezultāts drīzāk noved cietumā vai nāvē, ir gandrīz neiespējami.” Kļaviņš izšķīrās par gudru taktiku – sarunās ar cilvēkiem par darbību pagrīdē radīt iespaidu, ka runā kādas lielas un spēcīgas nelegālas organizācijas vārdā. Tāds bija sākums organizācijai, kuras biedru skaits pēc dažādām aplēsēm nepilna gada laikā sasniedza no dažiem simtiem līdz pat tūkstotim.
Pirmie, kuriem bija uzticēts aicinājums, atsaucās viņa draugi un paziņas, lielākoties gados jauni, izglītoti, inteliģenti cilvēki. Mērķis bija skaidrs – cīņa pret okupācijas varu un Latvijas valsts neatkarības atjaunošana. Ceļi, kā to sasniegt, bija vairāki, taču galvenokārt ar militāriem, nevis politiskiem līdzekļiem. Lielas cerības viņi lika uz iespējamo karu starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju, pieļaujot varbūtību, ka atkārtosies līdzīga starptautiskā situācijai tai, kāda bija, dibinot Latvijas valsti. “TS” dalībnieki cerēja, ka Vācijas uzvaras gadījumā Latvijai tiktu piešķirta zināma suverenitāte. Cīnītāju plānos ietilpa arī padomju režīma gāšana ar pašu organizētu bruņotu sacelšanos. Pēc sava rakstura jaunā organizācija veidojās nacionālistiska, simpatizējot nacionālsociālisma ideoloģijai – uz šādiem principiem veidotu, ar devīzi “Par Latviju, nacionālu, daiļu un varenu!”, tā iztēlojās arī atjaunoto valsti. “TS” nebija pa prātam arī līdzšinējās politiskās varas – ne Saeima, ne ulmaņlaiki. “Mēs gribējām redzēt Latviju kā neatkarīgu valsti, būt par Vācijas koloniju – mūs tas neapmierināja,” uzsvēra organizācijas vadītājs V. Kļaviņš.
Taupa spēkus izšķirošam brīdim
Jaunus dalībniekus piesaistīja paši “TS” centra locekļi, izmantojot savu personīgo pazīšanos. Atbalstītāju un grupu skaits pieauga. Kā liecināja viens no organizācijas līderiem, bijušais Latvijas Telegrāfa aģentūras (LETA) redaktors un žurnālists Juris Cālītis, kuram bija uzticēta aģitācijas nodaļas vadība, V. Kļaviņš katru dienu ticies ar aptuveni 30 biedriem. Jaunas grupas nodibināja Latvijas Valsts universitātē un Rīgas Valsts tehnikumā, arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. 1941. gada sākumā par vienu no visaktīvākajām Valmieras apriņķī kļuva 15 vīru vienība Limbažu pilsētā, kur vadību uzņēmās vietējās pienotavas direktors, bijušais aizsargs Antons Meldrājs ar palīgiem bijušo aizsargu un policistu Artūru Praudiņu un Albertu Bērziņu. Meldrājs izveidoja vēl astoņas grupas tuvākajos pagastos – Pociemā, Vitrupē, Puikulē, kur katrā iestājās 10 – 15 dalībnieki. Dobeles pilsētā un pagastā “TS” pievienojās 40 vīru. Grupā ietilpa arī Dobeles vidusskolēnu grupa, kuru organizēja 11. klases audzēknis Arvīds Langenfelds. LVU studenta V. Kļaviņa dibinātās organizācijas darbība pletās plašumā, aptverot visus Latvijas kultūrvēsturiskos novadus.
Viens no tās uzdevumiem bija informēt Latvijas iedzīvotājus par “TS” esamību un uzturēt pārliecību, ka valstī ir cilvēki, kam pa spēkam cīnīties par neatkarības atgūšanu. Savukārt pieaugot biedru skaitam arī ar atšķirīgiem politiskiem uzskatiem, bija jāatrod veids, kā mazināt pretrunas. Risinājums nāca ar ideju par nelegālu preses izdevumu ar nosaukumu “Ziņotājs”, kas vienlaikus bija arī riskants solis nonākt čekas uzmanības lokā.
Organizācijas biedres, Rīgas muitas mašīnrakstītājas Elvīras Ābolas dzīvoklī Matīsa ielā 52b/33 tika ierīkota tipogrāfija, kurā līdz 1941. gada martam tapa seši izdevumi. Tirāža svārstījās no 30 līdz 80 eksemplāriem, lappušu skaits – no divām līdz trim A4 formāta lapām. Šodien skaits nešķiet iespaidīgs, taču jāpatur prātā, ka tekstus drukāja uz rakstāmmašīnas un pavairoja ar rotaprintu. “Ziņotājs” centās celt tautas pašapziņu, parādot neatkarīgās Latvijas pārākumu pār PSRS tautsaimniecībā, izglītībā, kultūrā, aicināja uz vienotību, jo uzskatīja, ka tikai tā iespējams izturēt svešās varas slogu. Izdevums ieteica, kā rīkoties okupācijas apstākļos: “Latvieti! Savaldies un neļauj sevi izaicināt. Nekādas pārsteidzības – to tikai mūsu draugi gaida. Apmeklē cītīgi visus referātus un politiskos seminārus – mācies, skaties un spried pats! Salīdzini solījumus ar to, ko patiesībā dod.” “TS” aicināja iedzīvotājus nogaidīt, nevis aktīvi, nevajadzīgi paust savu viedokli par okupācijas varu, kā arī taupīt spēkus izšķirošam brīdim.
