Klusie varoņi, kas viņi bija: lielākā pretpadomju pagrīdes organizācija “Tēvijas sargi” 16
Ko darīt “X” stundā, kad mūsu brīvību apdraud sveša vara? Laisties lapās vai tomēr pretoties, pat par spīti Valsts prezidenta aicinājumam palikt savā vietā? Latvijas pirmās padomju okupācijas laikā atradās simtiem drosminieku, kas nesekoja vadoņa paraugam, taču šodien daudzi no viņiem ir kā klusie varoņi, kuru vārdi un darbi iegūluši aizmirstībā. “Mājas Viesis” paver vienu no lappusēm par skaitā lielāko pretpadomju pagrīdes organizāciju “Tēvijas sargi” un tās dalībniekiem.
Cilvēki pazūd
“Vecāki meklē dēlu Leonardu Briedi,” 1941. gadā parādījās sludinājums laikrakstā “Tēvija”. Līdzīgus tekstus par pazudušiem tuviniekiem, kopš Latviju bija okupējusi Padomju Savienība, varēja lasīt arvien biežāk. Šodien zinām, ka cilvēkus savāca čeka, pati asiņainākā padomju varas iestāde, no kuras tolaik tikai retajam izdevās atgriezties dzīvam. Nu šāda nelaime bija piemeklējusi arī Rīgas būvvaldes arhitekta un inženiera Aleksandra Brieža ģimeni, kurā auga divi dēli. Pirmdzimtais Leonards pēc Rīgas I ģimnāzijas beigšanas 1936. gadā izvēlējās militāru karjeru. Līdz 1940. gadam viņš bija uzdienējies līdz leitnanta pakāpei, pēc okupācijas karaspēka ienākšanas kā vada komandieris tika pārskaitīts uz 613. artilērijas pulku. Jaunākais Romualds aizgāja tēva pēdās un 1940. gadā uzsāka inženiera studijas Vācijā, Dancigā.
Lai kā tēvs un audžumāte Marija centās kaut ko uzzināt par dēlu, no 1941. gada maija par viņu vairs nebija nekādu ziņu. Leonards bija pazudis bez pēdām. Briežu ģimenē sprieda, ka viņš kā virsnieks nošauts Centrālcietumā vai likvidēts savā dienesta vietā. Neviens pat nenojauta, ka puisis iesaistījies pretpadomju pagrīdes organizācijas “Tēvijas sargi” grupā, kuru no militārpersonām, galvenokārt saviem 613. artilērijas pulka paziņām, noorganizēja jaunākais leitnants Laimonis Sala.
Aleksandrs Briedis aizgāja mūžībā, tā arī neuzzinājis sava vecākā dēla likteni, arī jaunākajam brālim Romualdam, kas pēkšņi mira 61 gada vecumā, tas neizdevās. Dzimtas kokā pie atzara ar Leonarda Brieža vārdu dzīvesgājuma pēdējā diena tika pierakstīta tikai pirms dažiem gadiem. Ģimene beidzot uzzināja, kas bija noticis.
Par tēvabrāli atsāka interesēties Romualda jaunākais dēls Ivars. Uzzinājis, ka vēsturnieks Jānis Viļums ir izpētījis organizāciju “Tēvijas sargi”, kurā darbojušies arī Latvijas virsnieki, un par viņa tuvinieku atrodas materiāli Latvijas Valsts arhīvā. Saņēmies un devies uz arhīvu, lasījis lietu, redzējis ar Leonarda roku rakstītos paskaidrojumus. “To nevar izstāstīt, kādas sajūtas pārņem, tāds smagums…” Pēc tam gājis vēl, nokopējis dokumentus – lēmumu par tēvabrāļa apcietināšanu 1941. gada 1. maijā un spriedumu par nāvessodu. Par ko padomju vara viņu apsūdzēja? Spriedumā lasāmas vien dažas rindiņas, ka Briedis ir “Tēvijas sargu” biedrs, izpildījis grupas sakarnieka funkcijas, vācis slepenas ziņas par sarkanās armijas daļu novietojumu un apbruņojumu – šim mērķim pie viņa glabājušies dažu Rīgas rajonu fotoplāni. Turklāt pie viņa atrasts ievērojams skaits patronu kontrrevolucionāriem mērķiem.
Ar to pietika, lai tā paša gada 27. novembrī Astrahaņas cietumā, neilgi pirms 23. dzimšanas dienas Leonardu Briedi nošautu.
Akmens vēsturnieku dārziņā
Tie bija padomju propagandas meli, ka okupācijas varu 1940. – 1941. gadā Latvija uzņēma bez pretošanās. Vēsturnieks Jānis Viļums norāda, ka pirmie pretpadomju darbību jau tūlīt vasarā sāka skolēni, rudenī viņiem sekoja vairākas pieaugušo grupas un organizācijas, no kurām skaitliski lielākās bija jau pieminētie “Tēvijas sargi” (“TS”), “Latvijas Nacionālais leģions”, “Jaunlatvieši”, “Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai” un “Latviešu Tautas apvienība”.
Akmens Latvijas vēsturnieku dārziņā, ka pretpadomju pagrīdes darbība pirmās padomju okupācijas laikā nav kļuvusi par plašu izpētes objektu. To atzīst arī J. Viļums. Padomju pseidovēsturnieki, tādi kā Jānis Dzintars un Vincents Karaļuns, pārstāvēja oficiālo varas viedokli, kam ar patiesu un objektīvu vēstures notikumu atainojumu maz kopīga. “TS” viņi pasludināja par vācu izlūkdienesta organizētu, bet pašus dalībniekus par Vācijas vai hitleriešu “piekto kolonnu”, kas tikai šķēla sabiedrību un traucēja sociālisma celtniecībai.
Ar skaidru vēstījumu nevarēja palīdzēt trimdas vēsturnieki, jo viņiem nebija pieejami arhīvu materiāli. 1997. gadā vēsturnieks Tālivaldis Vilciņš nelielā izdevumā “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā” bija apkopojis dokumentālas liecības par skolēnu darbību pirmās okupācijas laikā. Jāņa Viļuma kā Daugavpils Universitātes Vēstures fakultātes studenta pirmā publikācija par pretošanos pirmajai padomju okupācijai parādījās 2002. gadā, 2005. gadā sekoja plašāks pētījums par pretpadomju pagrīdes organizāciju “Tēvijas sargi”.
Vēsturnieks atzīst, ka pretdarbība okupācijas varai ir nozīmīgs temats ne tikai zinātniski, bet arī sabiedriski politiski, jo pierāda, ka PSRS inscenētā “sociālistiskā revolūcija” Latvijā un “brīvprātīgā” pievienošanās Padomju Savienībai, kuru vēl arvien mēdz piesaukt Kremļa propagandisti, nebija ne brīvprātīga, ne tautas atbalstīta. “Tur ir vēl ko darīt,” viņš piebilst, jo pašam izdevies sīkāk izpētīt tikai divu organzāciju darbību.