Tad kādā 2013. gada novembra dienā (togad biju juridiskās augstskolas pirmajā kursā), ieskatījos studentu žurnāla jaunākajā izdevumā. Nedēļu pirms tam bija nodrukāts kāds tā sauktais joks par izvarošanu. Tas izraisīja asas debates, un fakultātes feministu grupa bija apkopojusi un publicējusi manu vienaudžu atmiņas par seksuālu izmantošanu. 5
Raksts bija pārpilns sāpīgu un personisku atzīšanos. Jutos satriekta. Te savas izjūtas atklāja citādi priecīgās, sekmīgās kursa biedrenes, ar kurām es katru dienu atrados vienās un tajās pat auditorijās. Kaut kas noklikšķēja. Pirmo reizi mani pārņēma dusmas par notikušo ar mani un tik daudziem citiem. Biju iepazinusi skumjas, kaunu un apjukumu. Bet, uzzinot, ka citi neklusē par piedzīvotu seksuālo vardarbību, jutos gatava sākt rīkoties.
Nākamais solis pārsteidza mani pašu. Es piezvanīju policijai. Ziņoju, ka bijušais skolotājs mani izmantojis mēnešiem ilgi – kaut arī tas noticis pirms tik daudziem gadiem. Beidzot biju pietiekami dusmīga, un beidzot jutu pietiekamu atbalstu, pateicoties anonīmajām atklāsmēm studentu žurnālā, lai runātu par dzīves lielāko sāpi.
Atklāta runāšana par seksuālu izmantošanu un vardarbību kauna zīmi piešķir tiem, kuriem tā pienākas – izmantotājiem. Tā atver
pieņemšanas un dialoga iespējas sabiedrībā, tādējādi ļaujot arī citiem nākt atklātībā. Tā palīdz demistificēt bieži šausminošās un mulsinošās atmiņas. Tomēr upuri klusē pārāk bieži, un klusums ir vieta, kur sākumā mīt lielākā vardarbības upuru daļa. Bet klusums tas ir tikai ārēji. Tomēr daži tā arī paliek ierastajā paslēptuvē vai sāk runāt tikai desmitiem gadu vēlāk, turklāt ne jau ar policiju.
Lēmums iet krimināltiesisko ceļu ir nopietns un katrā gadījumā ārkārtīgi personisks. Man paveicās – pateicoties stabiliem pierādījumiem, saprotošam advokātam, lieliskam policijas izmeklētājam un bērnības draugiem ar jutīgu intuīciju un labu atmiņu, mana lieta ritēja salīdzinoši vieglā versijā.
Kopš pārstāju klusēt, esmu spējusi iekļaut pieredzēto savā pašvērtējumā, nevis to definējot, bet apzinoties, kā tas mani ietekmējis.
Atzīšana padarījusi mani spēcīgāku, un es vairs nebaidos no domām, kas virmo apziņas tālākajos nostūros. Es sevi izprotu labāk.
Vissvarīgākais – jūtos daudz ciešāk saistīta ar apkārtējiem cilvēkiem. Esmu laimīgāka, mierīgāka un brīvāka.
Tāpēc tagad laužu pēdējo klusēšanas ledu, godinot vienaudžus, kuri rada spēku toreiz atklāt savu pieredzi studentu žurnālam. Ceru, ka mans stāsts palīdzēs veicināt atbalstu seksuālās vardarbības upuriem. Tāpat to daru to klusētāju tūkstošu vārdā, kuri joprojām glabā traģiskos noslēpumus.
