Jā, tā bija manipulācija, kad viņš centās iegūt manu uzticēšanos, mani mierinot, kad kādu dienu ieraudzīja, ka viena raudu skolas gaitenī. Nē, paklausīgas skolnieces pienākums nebija viņam sekot, kad viņš kārtējo reizi mani aicināja atstāt matemātikas vai franču valodas stundu, lai dotos uz “mēģinājumu”. Nē, tā nebija mana vaina, ka es nezināju, pie kā vērsties vai kā protestēt. Pēc gadiem ilgas dzīvošanas noliegumā dažas lietas ir grūti aptveramas, bet, kad sāku runāt par izmantošanu, mana sapratne attīstījās – reizēm strauji, reizēm sāpīgi un lēnām. 5
Drīz pēc tam sāku to atklāt tuvākajiem cilvēkiem. Un katru reizi man nācās cīnīties ar kaunu un bailēm, kas bija likušas klusēt tik ilgus gadus. Klusēšana bija mierinājums, bet tikai tāpēc, ka biju nez no kurienes guvusi pārliecību: citi uzskatīs, ka tā bija mana vaina un esmu līdzdalībniece, jo esmu muļķīgi ļāvusi ar sevi manipulēt. Biju pārliecināta, ka cilvēki mani uztvers tikai kā vardarbības upuri, un tas kļūs par manu galveno atpazīstamības iezīmi sabiedrības acīs.
Stāties pretī šī emocijām un nepatiesajiem pieņēmumiem bija smagi, un es reizēm biju tuvu sabrukumam: draudēja “uzdot” nervi, emocionālās uztveres iespējas, galu galā visa līdzšinējā dzīve. Reizēm sen apraktās emocijas mani tā pārņēma, ka ar grūtībām spēju atgūties. Kļuvu depresīva, mani mocīja panikas lēkmes un bezmiegs. Kopumā kādu laiku cīnījos ar ārkārtīgi sagrozītu skatu uz pasauli un savu vietu tajā.
Bet pamazām man izdevās atbrīvoties no kļūdainajiem pieņēmumiem. Lai gan joprojām jūtu notikušā stigmu un kaunu, es arī saprotu, ka tie ir neīsti spoki. Tie neizzūd tāpēc, ka bijuši daļa no manis pārāk ilgus gadus, bet tie ir nepatiesi un kļūst arvien blāvāki.
Kamēr strādāju ar savas pieredzes apzināšanos, ievadīju “Google” meklētājā sava mocītāja vārdu. Uzzināju, ka viņš joprojām strādā skolā un tātad joprojām var izmantot un manipulēt ar bērniem. Mani pārņēma negaidīta varas apziņa, jaukta ar atbildības sajūtu un šausmām. Aptvēru, ka varu apstādināt vīrieti, kurš nodarījis pāri man un varēja to pašu izdarīt arī ar citiem.
Bet mani atturēja doma par to, ko prasītu aktīva rīcība. Gribēju vērsties policijā, bet baidījos iedarbināt visas sviras ar vienu vienīgu tālruņa zvanu, un tad es vairs neko nekontrolētu, kas nozīmētu atkal jaunas sāpes un triecienus. Mēģināju runāt ar bērnu aizsardzības ierēdņiem, bet viņi juridiski neko iesākt nevarēja. Ja es gribēju rīkoties, policijā vērsties vajadzēja pašai.
Iegrimu sastingumā. Nedēļām ilgi pārdomāju smago lēmumu pielikt punktu klusēšanai jaunā līmenī.
