“Klusībā sāku vainot sevi…” Kur pazūd vīrieši, kad attiecības sāk kļūt nopietnas?
0
Pagājušajā nedēļā sākam jaunu rakstu sēriju par attiecību problēmām, izaicinājumiem un būtību. “Man vēl nav 30 gadi, esmu viena, bez bērniem, vēlos nopietnas attiecības, bet…” Tā sākas šī stāsta pirmās rindas – stāsta, kas nav tikai par kādu vienu konkrētu sievieti. Tas ir par daudzām. Par tām, kuras sabiedrība bieži noliek zem lupas, gaidot, ka līdz noteiktam vecumam būs sakārtotas attiecības, bērni un ideālā ģimene. Taču realitāte mēdz būt krietni sarežģītāka.
Nopietnas attiecības – nesasniedzams sapnis?
Pie LA.LV vērsās sieviete, kura vēlējās palikt anonīma, ar savu jautājumu. Viņa raksta: “Man vēl nav 30 gadu, esmu viena, bez bērniem, un esmu ļoti vīlusies dažādos vīriešos, kas gadījušies manā ceļā. Varētu teikt, ka ne ar vienu man nav izveidojušās nopietnas attiecības. Sākumā viss šķiet skaisti, bet viss pēc neilga laika sabrūk – gluži kā sapņu pils.
Atteikuma iemesli ir dažādi, visbiežāk – neesmu gatavs nopietnām attiecībām, man sākumā jāsakārto sava galva, nebija klikšķa. Bet es nesaprotu, kāpēc vīrieši izvēlas turpināt tikties vairāku mēnešu garumā, ja nav klikšķa? Reiz kāds minēja, ka vīriešiem nepatīkot sievietes, kuras esot pašpietiekamas, kuras varot visu pašas, jo tad vīrietis jūtas nevajadzīgs. Klusībā sāku vainot sevi, domāju, vai man kaut kas nav kārtībā, bet, parunājot ar citām sievietēm sev apkārt, saprotu, ka tā ir izplatīta problēma ne tikai manā vecumā.
Es vēlos stabilitāti, nopietnas attiecības, kopīgu ģimeni, bet tas šobrīd šķiet kā nesasniedzams sapnis. Kāpēc, kas notiek?”
Geštaltpraktiķe Inese Šuļžanoka uzsver: “Lai sniegtu precīzāku atbildi, būtu vērtīgi zināt vairāk par lasītājas pieredzi, izglītību un partneriem, kurus viņa bija izvēlējusies attiecību veidošanai. Taču, pat bez šīs informācijas, ir daži svarīgi punkti, par kuriem vēlos runāt.”
Ja partneris paziņo: “Neesmu gatavs nopietnām attiecībām”
Šeit ir divi galvenie aspekti. Pirmais – par iemesliem. Jautājums ir: vai šīs atbildes lasītājai ir pieņemamas? Viņas neizpratne par to, kāpēc vīrieši turpina attiecības vairāku mēnešu garumā, ja nav “klikšķa”, liecina, ka, visdrīzāk, viņa meklē skaidrojumu.
Šķiršanās ir zaudējums, un prāts instinktīvi cenšas to racionalizēt. Tomēr jautājums “kāpēc?” var kļūt par bēgšanu no realitātes, jo dažreiz atbilde nekad netiks atrasta. Psihologi norāda, ka mēģinājumi rekonstruēt pagātni var aizkavēt emocionālo dziedināšanos un radīt ilūziju, ka lietas varētu būt bijušas citādākas.
Protams, lauzta sirds sāp. Izrādās – smadzenes šo pārdzīvojumu uztver kā fiziskas sāpes. 2011. gadā tika Mičiganas universitātē psihologi veica kādu eksperimentu – ar magnētisko rezonansi tika skenētas to cilvēku smadzenes, kuri nesen bija izšķīrušies no saviem romantiskajiem partneriem. Kad viņiem tika rādītas viņu bijušo fotogrāfijas, rezonansē bija redzams, ka iemirdzas tās smadzeņu zonas, kas ir saistītas ar fiziskām sāpēm. Un smadzenes mēģina rast izeju ar “kas būtu, ja būtu” scenāriju radīšanu. Tas var novest līdz kompleksiem un sevis vainošanas. Skarbā patiesība ir tāda, ka – pat, ja izdotos atrast atbildi, tas īsti nemainītu notikušo. Attiecības beidzās kāda iemesla dēļ, un turēšanās pie “kas būtu, ja būtu” tikai paildzina ciešanas.
Taču vērts sev pajautāt: vai vaina patiešām ir tevī? Sevis izzināšana ir vērtīga, taču sevis vainošana ir kognitīvās uztveres deformācija. Smadzenes var radīt maldinošus stāstus, kas novirza uzmanību no realitātes. Terapija var palīdzēt atšķirt, kur patiešām bija tava atbildība un kur vienkārši sakrita apstākļi.
Vērts apzināties, ka lielā mērā atbilde ir partnera vajadzībās un preferencēs, jo attiecību dejas horeogrāfiju veido divi partneri. Kā laba metafora attiecību jomā varētu kalpot ziedu veikals – tas ir pilns ar dažādiem smaržīgiem ziediem. Un katrs pircējs dodas mājās ar ko savu – viens grib iegādāties lilijas, cits – rozes, kāds – krizantēmas. Bet kāds mājās pārnes nelielu podiņu ar kaktusiņu vai pat pūpoliņu buntīti. Kaktuss tika iegādāts ne tāpēc, ka rozēs ir kāda vaina. Cilvēks vienkārši gribēja kaktusiņu.
Ja vīrietis sākumā saka, ka nevēlas nopietnas attiecības
Šāds paziņojums daudzu sieviešu uztverē tiek interpretēts kā izaicinājums: “Es viņam parādīšu, cik forši ar mani, un viņš mani izvēlēsies.” Diemžēl tas reti strādā.
Britu attiecību eksperts Metjū Hasijs bieži uzsver: “Ja vīrietis saka, ka viņš nav gatavs attiecībām, labāk uztver šos vārdus nopietni.”
Mēģinājumi mainīt viņa nostāju parasti beidzas ar vilšanos.
Ja kāds saka “negribu” vai “neesmu gatavs” – tici!
Veselīgās attiecībās abi partneri iegulda sevi vienlīdzīgi – emocionāli, finansiāli un laika ziņā.
Ja partneris apgalvo, ka nav gatavs, visdrīzāk, tas nozīmē, ka viņš meklē kaut ko citu vai vienkārši nevēlas ieguldīt attiecībās.
Kāpēc viņš tomēr palika attiecībās?
Lasītāja pauž neizpratni – ja jau nebija “klikšķa”, kāpēc attiecības turpinājās vairākus mēnešus? Cilvēki var palikt attiecībās dažādu iemeslu dēļ: fiziskā pievilcība, seksuālais apmierinājums, emocionālais komforts, praktiski apsvērumi vai bailes no vientulības. Ir gadījumi, kad cilvēki uzturas attiecībās tikai tāpēc, ka nav atraduši labāku alternatīvu.
Vērts sev pajautāt – vai es patiešām gribu būt ar kādu, kurš neizvēlas mani ar visu sirdi? Dzīve ir pārāk īsa, lai mēģinātu pierādīt savu vērtību kādam, kurš jau no sākuma nav bijis gatavs ieguldīties attiecībās. Meklē partneri, kurš ar prieku un patiesu interesi vēlēsies būt kopā ar tevi. Attiecības, kas sākas ar skaidri noteiktām robežām un savstarpēju cieņu, vienmēr būs piepildītākas nekā tās, kurās viens partneris cer, ka otrs mainīsies.
Vai tiešām vīriešiem nepatīk pašpietiekamas sievietes?
Te man gribas uzdot pretjautājumu – kas tiek saprasts ar jēdzienu “pašpietiekams”? Vienam tas nozīmēs neatkarību, emocionālo stabilitāti un veiksmīgu karjeru, citam – sievišķības trūkumu un attieksmi “man neviens nav vajadzīgs”. Mēs katrs redzam šo jēdzienu caur savas pieredzes un vajadzību prizmu.
Sāksim ar pirmo. Pirms 10 gadiem amerikāņu antropoloģe Helēna Fišera aprakstīja fenomenu, kuru nosauca par “Džorža Klūnija efekts. Tas apraksta tendenci – mūsdienu vīrieši arvien biežāk izvēlas partneres, kas ir gudras, izglītotas un finansiāli neatkarīgas. Šis nosaukums radies, atsaucoties uz aktieri Džordža Klūnija stāstu. Viņš (līdz šim tur pat vai zvērināts vecpuisis) 53 gadu vecumā apprecējās ar Amālu Alamuddinu — skaistuli, veiksmīgu juristi un pasaulslavenu cilvēktiesību aktīvisti.
Arī citi pētījumi apliecina, ka vīrieši arvien biežāk novērtē sievietes ar augstu intelektu un neatkarību. Piemēram, iepazīšanās servisa Match.com veiktā pētījumā ASV atklāja, ka 87% vīriešu neiebilst pret attiecībām ar sievieti, kura ir gudrāka, labāk izglītota vai pelna vairāk nekā viņi paši. Tas norāda uz pieaugošu gatavību veidot attiecības, kas balstītas uz vienlīdzību un savstarpēju cieņu. Tādiem partneriem biežāk ir lielāki ienākumi, labāka humora izjūta, radošums un attīstīta sociālā inteliģence.
Kāpēc daži vīrieši tomēr izvairās no spēcīgām sievietēm?
Tomēr ne visi vīrieši jūtas ērti attiecībās ar veiksmīgām un pašpietiekamām sievietēm. Pētījumi liecina, ka vīrieši ar zemāku pašvērtējumu var justies apdraudēti, kas var novest pie konfliktiem vai attiecību izjukšanas. Daži šādos gadījumos cenšas kompensēt savu nedrošības sajūtu, kontrolējot vai noniecinot partneri.
Vēl viens iemesls ir bailes no noraidījuma. Neatkarīgām sievietēm parasti ir augstāki standarti un lielākas prasības pret partneri. Daži vīrieši var vilcināties tuvoties, baidoties, ka neatbildīs šiem standartiem vai cerībām. Jautājums nav par to, vai vīriešiem patīk pašpietiekamas sievietes, bet gan – vai vīrietis pats jūtas pietiekami stabils un nobriedis, lai būtu attiecībās ar šādu sievieti.
Pašpietiekamība kā aizsargmehānisms
Pašpietiekamība ir vērtīga īpašība, tomēr dažos gadījumos tā var kalpot kā aizsargmehānisms, kas apgrūtina tuvības veidošanu. Šī spēja bieži rodas bērnībā, kad vecāki nebija emocionāli pieejami un bērnam nācās pašam rūpēties gan par savām emocionālajām, gan praktiskajām vajadzībām. Pieaugot, šādi cilvēki kļūst patstāvīgi līdz galējībai, nevēlas “apgrūtināt” citus ar savām problēmām un viegli pielāgojas jebkurai situācijai.
No vienas puses, tā ir vērtīga prasme, kas palīdz dzīvē, bet no otras – attiecībās šāds modelis var radīt distanci. Ja viens no partneriem demonstrē pilnīgu pašpietiekamību, otrs var justies nevajadzīgs un attālināties, jo attiecībās neatrod savu vietu. Rezultātā attiecības beidzas vēl pirms tās pat īsti ir sākušās.
Ievainojamība ir būtisks elements veselīgās attiecībās, jo tā veicina emocionālo tuvību un savstarpēju uzticēšanos. Atklāti daloties ar savām domām, jūtām un pieredzi, partneri spēj dziļāk izprast viens otru un stiprināt saikni. Šāda atklātība ne tikai veicina empātiju, bet arī palīdz partneriem efektīvāk reaģēt uz otra vajadzībām un sniegt nepieciešamo atbalstu. Lai gan atklātība var būt biedējoša, tā ir būtiska, lai attiecības kļūtu dziļākas un nozīmīgākas.
Turklāt ievainojamības pieņemšana palīdz veidot autentiskumu un patiesu tuvības saikni starp partneriem, jo tā veicina uzticēšanos, emocionālo tuvību un īstu saikni, kas ir stabilu un ilgstošu attiecību pamats.
Spēja būt patstāvīgam ir vērtīga, taču attiecībās nepieciešama arī prasme pieņemt otra klātbūtni un atvērties tuvībai. Tuvība nenozīmē vājumu – tā ir drosme uzticēties.
Lai saprastu, kā pašpietiekamība ietekmē tavas attiecības, pajautā sev: “Vai es savās attiecībās ļauju sev būt patiesi pieejamam otram?” Ja atbilde ir nē, varbūt ir vērts padomāt, kā soli pa solim trenēt spēju pieņemt atbalstu un atvērties tuvībai.
Ja arī jums ir jautājumi par attiecībām, rakstiet uz e-pastu [email protected] vai dalieties ar tiem sadaļā “ZIŅO”. Varbūt nākamais stāsts būs tieši jūsu.
