Anna Žīgure: Piemirsies lepnums par valodas referenduma iznākumu, muguras atkal saliecas 90
Pirms četriem gadiem, 2012. gada 18. februārī, mūsu tiesiskajā un demokrātiskajā valstī ar uzvaru beidzās cīņa par valsts valodu. Toreiz latviešu valodas aizstāvji saliedēja spēkus, atlieca muguras un latviešu valoda oficiāli palika savā vietā kā vienīgā valsts valoda.
Kamēr sabiedrībā un arī politiķu vidū valdīja zināma eiforija, norūpējies par balsošanas rezultātiem bija premjerministrs Valdis Dombrovskis. 273 tūkstoši vēlētāju jeb gandrīz 25% no visiem, kas piedalījās balsošanā, pastāvēja uz otru valsts valodu – krievu valodu, un Dombrovskis vērsās pie savas valdības ministriem pēc ierosinājumiem: kā rīkoties, lai veicinātu piederību Latvijai un stiprinātu latviešu valodas lomu sabiedrības vienošanā.
Jau sen aizmirsies, ko ministri toreiz ieteica, bet šķiet, ka nekādi īpašie rezultāti šajā jomā nav sasniegti. Visvairāk žēl, ka piemirsies lepnums par referenduma iznākumu un valsts valodas lietotāju muguras bieži atkal saliecas. Tieši tāpēc joprojām aktuāla ir doma par 18. februāra izsludināšanu par Valsts valodas dienu, piepildot to ar nozīmīgu saturu, turklāt tai vajadzētu būt karogotai dienai. Arī tas palīdzētu pilsoņiem turēt godā savas valsts valodu, jo, neraugoties uz likumiem, tās situācija ir visai trausla. Samierināmies pat ar to, ka latviešu jauniešiem bez krievu valodas prasmes arvien grūtāk atrast darbu savā dzimtenē. To visi apzinās, bet par to cenšas nedomāt, jo kaut kā taču ir jāsadzīvo (ar valsts valodā nerunājošajiem).
Mūsdienu pasaules notikumi aizrāvuši līdzi arī Latvijas raibo sabiedrību, kuras viena daļa barojas no demokrātisko Rietumu, bet otra – no Krievijas kanālos sniegtajām ziņām, kas savstarpēji ir lielā pretrunā. Ko vieni raksturo kā patiesību, tas otriem ir skaidri meli – un otrādi. Šīs raibās sabiedrības grupas savā starpā par “politiku” nerunā, jo kaut kā taču jāsatiek (ar Krievijas TV skatītājiem).
Pēdējo dienu lielais strīda objekts bija BBC filma “Trešais pasaules karš”, kurā ir runa par Krievijas agresiju pret vienu no NATO dalībvalstīm Latviju un citas NATO dalībvalsts, galvenokārt Anglijas, reakciju uz to. Latvijas Televīzija šo filmu parādīja 19. februārī. Starp citu, Latgales reģionā, kur nosacīti risinās darbība, savulaik 62 tūkstoši pilsoņu nobalsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un 78 tūkstoši pilsoņu par krievu valodu kā otru valsts valodu. Protams, ne visi, kas balsoja par krievu valodu Latvijā, ir etniskie krievi. Tie ir arī valsts valodā nerunājoši pārkrievoti ukraiņi, baltkrievi, azerbaidžāni, armēņi un pat latvieši, kuri pazaudējuši saikni ar savu dzimto valodu, un tas ir ļoti žēl. Jāatzīst – tā ir PSRS minoritāšu politikas uzvara. Līdz ar svešo valodu šiem cilvēkiem uzspiests zināms domāšanas veids arī tajā gadījumā, ja viņi paši to neaptver.
Pēc Otrā pasaules kara Latvijā izveidojās vēsturiski priekšnoteikumi tam, ka mūsdienās valsts valodā nerunājošo cilvēku lielākā daļa pēc savas nākotnes vīzijas neraugās Rietumu, bet gan Austrumu virzienā. Ar šādu nostāju dzīve Eiropas Savienības un NATO dalībvalstī ir ļoti sarežģīta, lai neteiktu vairāk, jo visu laiku jāpierāda tāda patiesība, kas stāv uz ļodzīgiem pamatiem.
Par to, ka domāšana ir cieši saistīta ar pagātnē palikušu mākslīgas draudzības veidojumu, liecina arī uz ilūzijām balstītā ticība, ka, aizliedzot LTV1 parādīt BBC filmu, sabiedrība varbūt neuzzinātu par mūsdienu Krievijas agresīvo būtību.
Līdzīgi notiek mūsdienu Krievijā. Pirms pāris gadiem tur bija vēlēšanās aizliegt (taču laikam aiz bailēm) Andreja Zvjaginceva filmu “Leviatāns”, kas plūkusi starptautiskus laurus. Tā stāsta par izkurtējušu pašvaldību vadību kādā no ziemeļu apgabaliem jūras krastā Arhangeļskas tuvumā. Starp citu, Latvijas skatītājiem derētu noskatīties arī to – lai saprastu, cik relatīvi mazu ceļa gabalu Rietumu demokrātijas virzienā mēs paši esam nogājuši.
Kādreiz Latvijā darbojās ievērojams politiķis, arī visā Eiropā pazīstams minoritāšu aizstāvis Pauls Šīmans (1876 – 1944). Viņš vairākos Saeimas sasaukumos vadīja vācu partiju frakciju. Pauls Šīmanis bija stingru principu cilvēks, kurš mūsu valsts pirmajos gados ne tikai aizstāvēja latviešu tiesības uz savu valsti, bet arī Latvijas baltvācu un citu minoritāšu tiesības uz kultūras autonomiju. No otras puses, viņš uzsvēra: “Liktenis ir lēmis Latvijas minoritātēm būt labiem eiropiešiem.”
