Klusējot noberzt sapni no sejas 0
Jānis Vādons, “Klusuma forma” “Pētergailis”, 2019.
Poētiskās domas dzīles, Josifs Brodskis, arī varbūt nedaudz ķecerīga ideja par to, “cik labi tas vai cits teksts skanētu, arīdzan atdzejots krievu valodā”. Konceptuālisms. Cik labi viens otrs teksts būtu izgaršojams, skandēts spēcīgā, tomēr apvaldītā balsī, kurā jaušams arī apspiests kaismīgums – daži pieturas punkti, kas uznirst prātā, lapojot Jāņa Vādona jaunāko dzejas krājumu “Klusuma forma”.
Šī grāmata, iespējams, ne katru nejaušu lasītāju aizsauks sev līdzi, tomēr tos, kuri to baudīs noteiktos apstākļos, vai arī vienkārši zvaigznes būs noteiktā konstelācijā, dziļi valdzinās kontemplatīvi meditatīvās, reizēm smeldzīgās dzejas dzīles.
Jāņa Vādona teksti, kuros reizēm intelektuālais, analītiskais pakļāvis emocionālo, sensoro, ir dzeja, kas sarunājas ar lasītāju: lasījuma gaitā prātā uznirst asociācijas; dzejoļi rosina sarunu ar sevi, liek apziņā iluminēt poētiskām impresijām. Tas īpaši raksturo, piemēram, dzejprozas tipa tekstus. Lasot neviļus rodas vēlme kādus elementus skatīt kā pārkodētas, pārkaltas atblāzmas no J. Brodska poētikas.
Individuālais, subjektīvais Vādona liriskais “es” bieži izšķīdis, un viņa vietā stājas visuredzošais autors. Lasītājam sniegtas dramaturģiskas pasāžas, dažādu tēlu dialogi – kā miniatūras, teatrālas etīdes, precīzs kādas epizodes iemūžinājums un atsegums. (Līdzīgu pieeju īstenojis, piemēram, jau akcentētais J. Brodskis – tekstos “Sarunas kopkajītē”, “Sarunas uz klāja”.)
Viena no krājuma atslēgām un arī pirmavots nosaukumam atrodama dzejoļu cikla III sadaļā “Polam Sezānam”: “klusuma ideālā/ forma, kuras atdarinājumiem nenogurstoši esmu pakļāvis savus stāstus par lietu/ un cilvēku likteņiem” (22. lpp.).
Iespējams, ar šīm rindām autors netieši ļāvis ieskatīties arī savas poētikas laboratorijā.
Būtiska arī atziņa, ka “valoda ir (..) nepastāvīga/ (..) reizēm cieta un mūžīga” (8. lpp.).
Vārsmošanas sistēma, forma, kurā strādājis Vādons, ir verlibrs, dzejproza. Dominē vērojums – nereti šķiet, ka dzejolis pierakstīts nevis emociju apogejā, bet tverot kādu jūtu niansi jau ar laika distanci – kā pētniekam, cilājot un aplūkojot artefaktu un pēcāk dokumentējot. Daudzi teksti pamatīgi piesātināti, pieblīvēti, un smagnējība reizēm nomāc domas precizitāti (“VIII mājas. telpa un laiks”). Dažviet novērojama ainu sadrumstalotība, ļoti blīva tēlainība. Nereti Vādona poētika ir aizšifrēta, šķietami pieejama nelielam “iesvaidīto lokam” – tie ir kādi patiesības/ticības meklējumi, kas nav universāli katram. Raksturīga atsacīšanās no pieturzīmēm, kas pieļauj dažādus teksta lasījumus, atšķirīgu uzsvaru rašanu.
Liriskais “es” krājumā virzās pa dažādiem poliem – no veselā saprāta uz apspiestu izmisumu; līdzās mīlestībai pavīd ironisks tonēts skats uz kaislībām – tāds, kas spējis stāties tām pāri. Dzejnieks nav tiecies tapt pretenciozs/ambiciozs, bet ir arīdzan tādi teksti, kas rada iespaidu, ka vārdu virknēšana bijusi augsta pašvērtība, daudzkārt nozīmīgāka par pārliecību, ideju.
Ja arī reizēm tekstos var sazīmēt autora dzimtās Kurzemes vidi, tad pamatā dzejas laiktelpa ir nosacītības ietonēta.
Tās nav tiešas ainas no 21. gadsimta laiktelpas, bet gan ārpuslaicīga esamība; mistisks teātris, pieputējušas mākslinieku darbnīcas, ēnainas guļamtelpas ar saburzītiem aizgājušās nakts palagiem, īpatnas ainavas. Vairums tekstu atgādina sastindzinātas, noputējušas klusās dabas vai istabas, kurās neviens nav ienācis gadiem, bet reizēm tās rādās sapņos. (“tur vairs neesmu iegājis/ tomēr ja vēlies varu izstāstīt dažas atmiņas/ par šīm nelielajām telpām/ kuras tāpat kā pagātni nepazīstu”, 47. lpp.)
Viens no Vādona jaunā krājuma tematiskajiem lokiem ir dažādās pieredžu cirstās rētas, kas vēl sūrst, bet tās gribas atmest, aizzieģelēt, aizmirst, un tomēr reizēm sapņos vai vīzijās šīs pagātnes pēdas par sevi intensīvi atgādina, pārtopot tekstā. Nepieskaroties cieši, sidrabaina aizmirstības kārta noputējušajiem reliktiem, senajām relikvijām liek mistiski starot.
Viena no Vādona dzejas zīmēm – apzināts teatrālisms (dzejoļu cikls “izrāžu mēģinājumos” u. c.), eksaltācija: “starp citu dārgā – mazliet taču apvaldiet sevi šos zemos vējus ikdienā citādi pat/ visdramatiskākā loma jūs garlaiko un jūsu augumā nepietiek tintes ar kuru iezīmēt/ robežu starp burtu un patiesību un tas valstās uz skatuves kā tukšs vraks.” (16. lpp.) Dzīve tiek tverta kā izrāde, un liriskais “es” nereti ir cilvēks, kurš arī izdzīvo ikdienas esamību, tomēr biežāk sevi izjūt kā neiederīgu, nepiederīgu.
Spilgti izteikta ir attiecību tematika. Visbiežāk – sliekšņa situācijā vai tuvojošās šķiršanās apjausmā. Melodramatiska šķiršanās pieredze, attiecību stāsti, smeldze, ietverta lirikā, gūst mākslinieciski pārkausētu formu.
Jūtams, ka izbristi sāpīgi cilvēcisko attiecību biezokņi un tos sanācis pārradīt literāros impulsos.
Dzejolis “apsēdīsimies tepat smiltīs…” – precīzs sajūtu zīmējums, smeldze bez lieka sentimenta. Ar aprautām, bet ietilpīgām frāzēm precīzi iezīmēts dziļums. “sen domāju kā tu skaties uz citiem” (38. lpp.) – beigu sākums. Viens šajā stāstā paliek, otrs ir aizejošs: “tu apgulies gultā kopā ar dziestošo gaismu/ un vēl tikai brīdi es tevi neturu steidzies”. Klātesoši erotiskie motīvi (“pieskārieni kā nevaldāmi pajūgi apceļojuši jaunavīgo augumu”; “stāstīju dieviem par to, kā smaržo tavas krūtis” u. c.).
Rinda krājumu noslēdzošajā dzejolī – “(..) rūpīgi noberzīs sapni no savas sejas” – pastarpinātā veidā atsauc atmiņā Klāva Elsberga radošā rokraksta izteiksmi (Elsberga “kāpi vai nekāpi sapnim uz rīkles atkal sapnis kā jorģīne zied”). Kā Raiņa “Kalnā kāpēja” motīva variācijas izskan “kalnā kāpējs atskatās savā ceļā” (32. lpp.). Tie ir teksti, ko varētu būt grūti pakļaut kādai tradicionālajai analīzei – pašpietiekami, piesātināti, neatkarīgi, tādi, kas rada vēlmi reflektēt. Jāņa Vādona dzejai piemīt īpašs asociatīvais spēks. Vienlaikus tā ir it kā sava noslēgta sistēma, tomēr paradoksālā kārtā arī – ģenerējošs virzītājs, kas aktivizē iztēli.
