Klusējošā infekcija – HIV. Ārstēšanās kļuvusi pieejamāka 0
Šogad finansējums valsts kompensējamo zāļu apmaksai HIV pacientiem tika ievērojami palielināts, bet no 1. oktobra atcelti arī ierobežojumi ārstēšanas sākšanai. Tagad to var saņemt uzreiz pēc diagnozes noteikšanas. Tas vieš cerības, ka Latvijai izdosies ierobežot šīs slimības izplatību, jo jau otro gadu pēc kārtas mūsu valsts ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā HIV pacientu skaita ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem. Ar šo vīrusu inficēti 7343 Latvijas iedzīvotāji – tas ir par 5,5% vairāk nekā pērn, no tiem 1921 slimība ir vēlīnā – AIDS – stadijā.
Atklāj pārāk vēlu
Rīdzinieks Jānis (55), šķīries, trīs jau pieaugušu bērnu tēvs, vairākus gadus nostrādāja ārzemēs. Atgriezies Latvijā, iekārtojās darbā un centās ievērot veselīgu dzīvesveidu – ēst vairāk augļu un dārzeņu, auto vietā izmantot velosipēdu, regulāri apmeklēt Anonīmo alkoholiķu sanāksmes, lai neatgrieztos pie šīs atkarības, sekot līdzi holesterīna un asinsspiediena rādītājiem, kuri arvien bija normas robežās. Par veselību nekad nebija sūdzējies, ja nu vienīgi par saaukstēšanos vai tamlīdzīgiem niekiem.
Pilnīgi negaidot sāka tirpt rokas un kājas. Ģimenes ārste vīrieti nosūtīja pie neirologa, bet tas savukārt pie fizioterapeita – lai vingrojot, un viss atkal būšot kārtībā. Taču tā nenotika. Tirpšanai pievienojās nespēks, vājums locekļos, runas un domāšanas traucējumi.
Kad pēc dažām nedēļām Jānis nonāca slimnīcas neiroloģijas nodaļā, viņš spēja pārvietoties tikai ar staigāšanas rāmi. Ilgu laiku diagnozi noteikt neizdevās, līdz tika veikta punkcija, paņemts paraugs no centrālā muguras smadzeņu kanāla un veikta tā laboratoriska analīze, kas liecināja par HIV infekciju.
Atlika tikai minēt, kas bija noticis pirms pieciem vai pat desmit gadiem, kad Jānis bija nonācis saskarē ar šo vīrusu. Bija jau par vēlu nožēlot iedzeršanu kopā ar gadījuma paziņām, mošanos no rītiem svešā vietā, neatceroties iepriekšējās nakts notikumus, nespēju daudz agrāk pārtraukt alkohola lietošanu. Diemžēl nepalīdzēja arī valsts apmaksātā terapija – slimība bija aizgājusi pārāk tālu.
Mudina veikt pārbaudes testu
“Agrāk riska grupā bija narkomāni, homoseksuāli vīrieši vai seksuālo pakalpojumu sniedzējas, turpretī tagad inficēties ar HIV var jebkurš cilvēks neatkarīgi no dzimuma, vecuma vai dzīvesveida, kuram kaut reizi bijis sekss bez prezervatīva,” uzsver Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Latvijas Infektololoģijas centrs” galvenā ārste, profesore Baiba Rozentāle.
Cilvēka imūndeficīta vīrusi pieder retrovīrusu dzimtai. Tie no inficētā uz veselo tiek pārnesti ar asinīm, spermu, maksts izdalījumiem un citiem ķermeņa šķidrumiem.
Vienu divas nedēļas pēc inficēšanās vīruss sāk strauji vairoties. Šajā laikā var parādīties drudzis, sāpes kaklā un citi simptomi, kuri atgādina augšējo elpceļu infekcijas, tādēļ parasti tiem nepievērš vērību. Pēc tam seko HIV infekcijas slēptais periods, kas var ilgt mēnešiem vai pat gadiem (līdz pat 10–12). Slimības pēdējā stadijā, kad inficētais sāk izjust dažādus simptomus, jo imūnā sistēma ir tā novājināta, ka nespēj cīnīties ar mikroorganismu izraisītām saslimšanām, piemēram, pneimoniju vai ļaundabīgiem audzējiem, neiroloģiskiem bojājumiem.
“HIV infekciju atklāt nav sarežģīti – vajag tikai veikt bezmaksas eksprestestu. Ja tas izrādījies pozitīvs, otrs asiņu paraugs jānodod izmeklēšanai Latvijas Infektoloģijas centra Nacionālajā mikrobioloģijas references laboratorijā. Ja arī tas bijis pozitīvs, tiek sasaukts ārstu konsilijs, kas lemj par valsts apmaksātas ārstēšanas sākšanu un sastāda zāļu lietošanas shēmu. Taču var būt arī tā, ka eksprestests uzrādījis viltus rezultātu un HIV infekcijas nav. Pats galvenais, lai cilvēkiem būtu motivācija veikt šīs analīzes un par to pārliecināties,” norāda B. Rozentāle.
Piemēram, ASV tiek veikta skrīninga diagnostika, tas ir, vēršoties pie ģimenes ārsta vai nonākot slimnīcā kopā ar citiem izmeklējumiem, automātiski tiek veikts arī HIV tests. Eiropas Savienībā šāda pieeja netiek atbalstīta, uzskatot, ka ārstam šis izmeklējums pacientam jāpiedāvā, pirms tam izskaidrojot, kādēļ tas nepieciešams. Turklāt daudzi maldīgi iedomājas, ka, nododot analīzi pilnai asinsainai, tās tiks pārbaudītas arī infekciju noteikšanai.
Ārstēšana pieejama visiem
“Ar infektologa izrakstīto recepti medikamentus pilnā apmērā kompensē valsts. Lai gan ambulatori ārstēties var arī reģionos, lielākā daļa pacientu tomēr to dara Rīgā. Kāpēc? Pirmkārt, nav pārliecības, ka vietējā ārstniecības iestādē vai aptiekā tiks ievērota konfidencialitāte, jo attiecībā pret HIV inficētajiem sabiedrībā valda ļoti spēcīga stigmatizācija.
Otrkārt, Rīgas ārstiem ir lielāka pieredze HIV infekcijas ārstēšanā,” stāsta B. Rozentāle. Par to liecina arī Latvijas Infektoloģijas centra dati. Šeit uzskaitē ir gandrīz 6000 HIV pozitīvu cilvēku, no tiem mazāk par pusi (2600) saņem ārstēšanu.
Kāpēc netiek ārstēti visi? Profesore teic, ka daļa pacientu neizprot, kādēļ jālieto zāles, ja pašsajūta ir laba, un no ārstēšanas atsakās vai vienkārši pazūd no ārstu redzesloka.
Lai gan viņi var inficēt savu seksuālo partneri vai, piemēram, mediķi, kas viņus operē vai veic injekciju un nejauši savainojies ar adatu vai skalpeli, piespiedu ārstēšana Latvijā tiek piemērota tikai dažu gaisa pilienu infekcijas slimību, piemēram, difterijas vai tuberkulozes, gadījumā. Tādēļ liela nozīme ir pacientu līdzestības veicināšanai.
“Uzzinot savu diagnozi un to, ka visu atlikušo mūžu būs jālieto medikamenti, cilvēks izjūt gan šoku, gan neziņu, kā slimība ietekmēs turpmāko dzīvi. Tādēļ Latvijas Infektoloģijas centrā jau vairāk nekā gadu darbojas Līdzestības kabinets, kurā HIV pacientiem pieejama psihologa un psihoterapeita konsultācija, lai viņi par savu saslimšanu varētu uzzināt vairāk, noskaidrotu visus tos jautājumus, kuri viņus satrauc. Mērķis ir viens – motivēt šos cilvēkus ārstēties,” viņa stāsta. Viņasprāt, šādus kabinetus vajadzētu izveidot visās pilsētās ar lielāku HIV inficēto skaitu.
Pasaules veselības organizācija 2015. gadā izstrādāja jaunu pieeju infekcijas slimības apkarošanai, kas radījusi cerību tuvākajos gados mazināt jaunu vīrusa skarto pacientu skaitu, pagarināt ar HIV inficēto pacientu mūžu un uzlabot dzīves kvalitāti. Tika izvirzīts uzdevums “90–90–90”. Tas nozīmē, ka 90% visu ar HIV inficēto pacientu zina, ka ir inficēti. 90% no tiem, kas zina, ka ir inficēti, lieto kombinēto antiretrovirālo terapiju – ART. Savukārt 90% no tiem, kas lieto terapiju, ārstēšana ir efektīva – vīrusu skaits samazinās, tie kļūst neaktīvi, un, kamēr vien inficētais cilvēks lieto zāles, tie turpmāk neapdraud ne viņa, ne līdzcilvēku veselību, ļauj izvairīties no AIDS stadijas un nodzīvot garu, pilnvērtīgu mūžu, nezaudējot darbspējas.
Ar šīm radikālajām metodēm jau 2020. gadā plānots panākt ievērojamu saslimšanas kritumu – epidēmija apstāsies, jaunatklāto gadījumu skaits būs neliels, bet tie, kuriem jau diagnosticēta šī slimība, visu atlikušo mūžu lietos medikamentus tāpat kā daudzi citi hroniski slimnieki.
