“No labas ģimenes skaitījās, uzņēmēji, kā nu pret viņiem tagad sacelties.” Laura patvērumu no vīra vardarbības meklē Vācijā 47
Ieva Alberta, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Laidies lapās! Šie vārdi Laurai (vārds mainīts) zumēja galvā ik reizi, kad viņas bērna tēvs grasījās sist. Šā gada pavasarī viņa aizlidoja uz Vāciju ar sešgadīgo dēlu, jo visu Latvijas tieslietu un sociālās sistēmas iespējamo palīdzību bija izsmēlusi. Lauras stāsts decembra sākumā bija manāms arī Vācijas sabiedriskajā televīzijā ZDF, tāpēc dodos pie viņas ciemos.
Lai pasargātu sevi un bērnus, dzīvesvietu un īsto vārdu viņa man atklāt nevēlas. Sociālā māja, kurā latviete mīt, lielākoties ir arābu zemju iemītnieku apdzīvota, taču uz pastkastes var manīt arī latvisku uzvārdu. Tas ir dēla. Tiekamies pusdienlaikā, kad septiņus mēnešus vecā meita guļ, bet dēls ir skolā. Mājoklis ir omulīgs, silts, Ziemassvētku noskaņās. ZDF pārraidē viņa teica, ka “dzīvoklis mums nozīmē labāku nākotni un daudz cerību”.
“Es nebiju nekas”
Laura ir sīka auguma, draudzīga, taču maz smaida. “Tas jāiemācās no jauna. Gadiem ilgi nebija pozitīvu emociju.” Viņai ir pāri 30 gadiem, uzaugusi mazpilsētā, studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā. Kad Laurai vēl nebija 30, viņa iepazinās ar dēla tēvu. Nekas neliecināja, ka viņš ir greizsirdīgs vai valdonīgs. Pirmās izpausmes parādījās, kad piedzima bērniņš.
“Aizvien vairāk izjutu, ka man nav nekādas vērtības,” viņa atceras.
Sekoja pārmetumi, izsmiešana. Laura dzīvoja viņa ģimenes mājā, tāpēc bija jāpieņem noteikumi. Visvairāk sāpēja brīži, kad ģimene svētku reizēs pie galda sarunājās, taču viņas viedokli neviens neklausījās, runāja tam virsū. “Es nebiju nekas.”
Kad bērna tēvs bija nodzēris savu naudu un skārās klāt bērnu naudai, Laura aizrādīja – un dabūja pirmo sitienu. Vērsās policijā, uzrakstīja iesniegumu. Reakcija nesekoja. “No labas ģimenes skaitījās, uzņēmēji, kā nu pret viņiem tagad sacelties.” Lauras pašapziņa bija noplicināta un aplis savilcies tik ciešs, ka pieņēma pašu par sevi saprotamu – ciest.
Draudzene iedrošināja meklēt dzīvokli Rīgā. Izdevās atrast ar malku kurināmu. Devās uz sociālo dienestu, pieteicās pārtikas pakām. Vērsās resursu centrā sievietēm “Marta”, kas palīdz vardarbībā cietušajiem. Apmeklēja kursus “Dardedzē” un stiprinājās mentāli aiziet no varmākas. “Ja man nebūtu šīs divus gadus ilgās gatavošanās, es nespētu aiziet,” saka Laura.
Palikt uz dzīvi Rīgā viņa nespēja, jo nevarēja iegūt bērnam dārziņu, lai pati varētu strādāt.
Bija spiediens no Nodarbinātības valsts aģentūras atrast darbu. Nācās atgriezties mazpilsētā. Dēla tēvs joprojām lietoja alkoholu, draudēja, ka atradīs, ja atkal pārcelsies uz Rīgu. Kādu reizi, kad viņš grasījās uzbrukt, Laura ar dēlu skrēja uz automašīnu, vīrietis atrāva durvis un iesita. “Puika to redzēja.” Tas bija pēdējais piliens.
Prom braukšanai viņa gatavojās klusām – pastāstīja, ka abi aizbrauks īsās brīvdienās uz Lielbritāniju. Laura atcerējās, ka Vācijā viņai ir paziņa. Sazinājās. Liels pluss bija tas, ka viņa zināja vācu valodu. Viņš apsolīja, ka dos naktsmājas, jo, pirms kāpt lidmašīnā, vajadzēja uzrādīt uzturēšanās adresi – kovidlaikā citādi nedrīkst.
Kad Laura piezemējās lidostā, paziņa necēla klausuli un nevēra vaļā durvis. “Es paliku uz ielas. Viesnīcās kovida dēļ nelaida. Apsēdos uz soliņa parkā ar dēlu.” Kāds bija izsaucis policiju, jo pamanījis sēdētājus. Policija uzreiz nogādāja viesnīcā, un pāris dienu laikā sociālais dienests atrada dzīvokli ar vannu un balkonu, kur uz laiku uzturēties. “Pavaicāja, kad pēdējo reizi esam ēduši. Visi dienesti bija atsaucīgi un sirsnīgi,” atceras Laura. Kad piedzima meita, bija jau atrasts dzīvoklis, kur visiem trim dzīvot. Par to gan jāmaksā pašai.
Desmit dienu sods
Kamēr pasaulē nāca meita, par dēlu rūpējās auklīte, ko piešķīra sociālais dienests. Viņa bija iemācījusi puikam valodas pamatus, un skolā 1. klasē viņš jutās droši. Joprojām skola patīk, padodas matemātika. Līdzko būs pirmā iespēja, viņa meklēs darbu. Latvijā atgriezties nozīmētu tapt bērna tēva vajātai. Līdz šim tēvs nav izrādījis vēlmi satikt dēlu. Meitiņa ir no cita tēva, kurš ar bērnu kontaktēties nevēlas.
Resursu centra “Marta” pārstāve Irina Mazurika saprot Lauras lēmumu. Esot gadījumi, kad ar visiem valsts pieejamiem resursiem nepietiek. Piemēram, tiesa var lemt pēc mātes lūguma par pagaidu aizsardzības ievērošanu arī bērnam, taču, “kamēr pienāk tiesas diena, vīrietis vajā, aizbildinoties, ka vēlas satikt bērnu.
Diemžēl Latvijā tēva tiesības tikties ar bērnu tiek vērtētas augstu, lai arī dažkārt nodara lielu postu.”
Vācijā ar likumu noteikts, ka sieviete ar bērniem paliek dzīvesvietā un varmāka nedrīkst desmit dienas tuvoties. Piemēram, Ziemeļreinā–Vestfālenē policisti atņem varmākam dzīvokļa atslēgu. Līdzko vīrietis mēģina fiziski kontaktēties ar ģimeni, jāmaksā soda nauda. Kur desmit dienas nakšņot, varmākam jāsarūpē pašam.
Sieviete nekļūdās
Latvijā vidēji katra trešā sieviete dzīves laikā cietusi no vardarbības ģimenē. Tie ir Centrālās statistikas pārvaldes dati. Policija atsevišķi nefiksē, cik sieviešu mirušas no partnera rokas.
Vācijā katru dienu vismaz viens vīrietis mēģina nogalināt savu esošo vai bijušo partneri. Katru trešo dienu no vardarbības mājās mirst sieviete. 2018. gadā tā mira 122, bet pērn 139 sievietes un 30 vīrieši. Tikai 20% no cietušajām meklē palīdzību.
“Sieviešu pašvērtība ir tā izdemolēta, ka viņas to neuzdrošinās. Viņas mēģina sevi mierināt, ka no 30 dienām 27 ir labas,” saka Eva Inderfurta, sociālā darbiniece, kura konsultē vardarbībā cietušās sievietes Diseldorfā, sazvanīta savā darbavietā vēlu vakarā, jo visu dienu konsultējusi dažāda vecuma un statusa sievietes. “Nav tādas pieturas, kur vardarbība nepiestātu – neviena sieviete nevar justies droši. Nevienā valstī. Jā, arī Vācijā.” Atšķirīga esot tikai sociālās palīdzības sistēma un politiskais redzējums uz vardarbību kā problēmu.
Lielākoties riskam esot pakļautas tās, kuras no partnera ir finansiāli atkarīgas, jo tad vīrietis varot vairāk izrādīt varu un kontroli.
Inderfurta stāsta, ka aptuveni divas no trim sievietēm, kuras pie viņas vēršas, nevēlas rakstīt policijā iesniegumu. “Pastāstu tiesības, iespējas, iezīmējam kopīgi dzīves plānu. Es neko neiesaku. Tikai sieviete pati zina, kas un kad viņai jādara.”
Bet cik reižu Vācijā sieviete kļūdās piedodot, lai beidzot pieliktu punktu? “Sievietes nepieļauj kļūdas! Tās pieļauj vīrieši. Nedrīkst domāt, ka sieviete savos lēmumos kļūdās – viņa visu dara pareizi, arī tad, ja dod trešo iespēju. Aiziešana prasa laiku.” Kā piemēru Inderfurta min attiecību sarežģījumus, kādi mums ikvienam ir ar vecākiem – cik laika būtu vajadzīgs, lai jau gados esošo mammu vai tēti dabūtu pie ārsta, lai viņi piedotu kādu senu pārmetumu. Tas nenotiek vienā dienā.
