Desmit kļūdas pusaudža audzināšanā 0
Jūsu acu priekšā mazulis kļūst par pieaugušu cilvēku, kuram vienlaikus ir vajadzīgs atbalsts, un kurš ne vienmēr gatavs to pieņemt. Kā iemācīties būt pacietīgiem un saprotošiem vecākiem, portālā Goodhouse.ru stāsta psiholoģiskā centra konsultante Marija Zavališina.
Pusaudža pretrunīgā uzvedība un attieksme pret vecākiem kļūst par izaicinājumu daudziem. Pieaugšanas periodā vecāki pieņem gan veiksmīgus, gan neveiksmīgus lēmumus par sava bērna audzināšanu. Svarīgi saprast, ka kļūdas gadīsies vienmēr – tas ir normāli, tās nav fatālas un nesabojās jūsu attiecības ar bērnu. Tās vienkārši rada jaunas situācijas, ar kurām kopā būs jātiek galā.
1. Jūs uzstājat būt atklātam
Kā tas izskatās? Jūs pamanāt, ka bērns noslēdzas sevī, parādījušies noslēpumi: dažas lietas viņš stāsta draugiem, bet jums nē. Jūtat, ka attālināties, zaudējat kontroli un tuvību ar bērnu – un sākat uzstāt, lai pusaudzis ir atklātāks, vairāk uzticētos, prasītu padomus un savas problēmas apspriestu ar jums. Jūs vēlaties būt tuvākais un svarīgākais cilvēks, dēla vai meitas draugs.
Jāņem vērā, ka situācija un visa pusaudža dzīve ir mainījusies: vecāki tajā palikuši kā ļoti svarīgi cilvēki, bet tajā pašā laikā rodas nepieciešamība veidot ciešas attiecības ar vienaudžiem.
Pusaudzim svarīgi sajust savu neatkarību, paļauties uz savu viedokli.
Sekas. Jo vairāk jūs izdarīt spiedienu uz pusaudzi, pieprasāt atklātību vai pārliecināt būt par jūsu labāko draugu, jo vairāk viņš noslēdzas sevī un aizsargā savu personīgo telpu. Viņš atrod dažādus veidus, kā izvairīties no atklātības, saglabāt savus noslēpumus un distanci. Dažreiz ņem palīgos melus. Tas jūs satrauc vēl vairāk, spiediens no jūsu puses palielinās, kas savukārt noved pie nopietnākas pusaudža pretestības. Aplis noslēdzies.
Cits iespējamais scenārijs: reaģējot uz pusaudža noslēgšanos, vecāki sāk uzvesties līdzīgi – cenšas to neņemt vērā. Pusaudzis, redzēdams vecāku uzsvērti vienaldzīgo attieksmi, jūtas lieks, ģimenei nesvarīgs.
Mūsu padoms. Radiet atmosfēru, kas palīdzēs pusaudzim pārliecināties – vecāki ir blakus un gatavi uzklausīt viņu, kad viņš būs tam gatavs. Sakiet viņam, ka neuzstājat būt atklātam, bet vienmēr esat tuvumā un gatavi uzklausīt. Bet tas ir divvirzienu process: uzticēšanās vecākiem prasa arī lielu uzticēšanos no vecāku puses.
2. Jūs ignorējat pusaudža viedokli.
Kā tas izskatās? Jūs bieži kaut ko piedāvājat bērnam, bet tas izskatās tā, it kā jūs iepriekš zinātu, ko viņš vēlas: piemēram, zupu, siltu cepuri vai labu padomu. Ja viņš atsakās, vienkārši ignorējiet viņa atteikumu. Jūs taču labāk zināt un esat pārliecināts – ja viņš pagaršos zupu, noteikti sapratīs, mainīs savas domas un vēl paldies pateiks.
Sekas. Bērns uzvedas agresīvi, var reaģēt rupji. Vecāks apvainojas, izvēršas konflikts. Vai arī bērns padodas pierunāšanai un jūsu neatlaidībai, līdz kādā brīdī zaudē spēju pats pieņemt lēmumus, gaidot no citiem, ka viņi to izdarīs viņa vietā.
Mūsu padoms. Atbalstiet pusaudža iniciatīvu un patstāvību, uzmanīgi izturieties pret viņa vēlmēm, bet nemēģiniet tās uzminēt.
Dažreiz vecākiem vajadzētu atkāpties un uzticēties pusaudža viedoklim: ja viņš saka, ka negrib, visticamāk, patiešām negrib.
Svarīgi dot bērnam iespēju gūt savu pieredzi: pat ja viņš atsakās no kā acīmredzami laba vai noderīga, viņam tas jāatklāj pašam!
3. Jūs pārkāpjat personisko telpu
Kā tas izskatās? Vēlmes aizsargāt bērnu no iespējamām briesmām mudināti vecāki var sākt pārbaudīt viņa kabatas, somu, sarakstes. Var šķist, ka tas ir vienīgais pieejamais veids, kā kaut ko uzzināt par bērnu, jo īpaši kādos satraucošos vai riskantos apstākļos.
Sekas. Tādā veidā jūs devalvējat pusaudža personisko telpu, bet viņš tikai sāk mēģināt to apgūt. Tas ievērojami grauj viņa uzticību gan vecākiem, gan sev pašam.
Mūsu padoms. Iztēlojieties pretējo situāciju: pusaudzis slepeni vai atklāti ielaužas vecāku personiskajā telpā vai noslēpumos. Protams, tas ir nepatīkami! Neapšaubāmi, kontrole ir nepieciešama, tā ir svarīga vecāku funkcija, un bērns pārņems attiecības, kas pieņemtas ģimenē.
Labi, ja tāda kontrole ir atvērta un godīga vienošanās vecākiem ar bērnu.
4. Jūs ne vienmēr esat konsekventi
Kā tas izskatās? Gadās, ka mēģinot panākt vēlamo (sakārto istabu, labāk mācies), vecāki izmanto nereālus solījumus vai draudus. Piemēram, apsola pusaudzi pārvest mājās no nometnes pēc pirmā pieprasījuma, ja viņam tur nepatiks, vai draud sūtīt viņu uz internātskolu, ja atklāj, ka viņš sācis smēķēt.
Sekas. Pusaudži ļoti kategoriski uztver visus solījumus, patīkamus vai nē, un paļaujas uz to izpildi. Ja viņi sastopas ar neizpildītiem solījumiem, viņi pakāpeniski vienkārši vispār pārstāj tiem ticēt. Ja vecāki kļūst pusaudzim par cilvēkiem, kuri runā tukšus vārdus, kuros nav vērts pat klausīties, no attiecībām pazūd uzticēšanās, kas apgrūtina jebkādu vienošanās ar pusaudzi iespējamību nākotnē.
Mūsu padoms. Svarīgi atturēties no skaidri neizpildāmiem draudiem, piemēram, “izdzīšu no mājām”. Tas nav viegli: parasti tādas lietas sakām, ja pārdzīvojam lielas dusmas un jūtamies bezspēcīgi. Nereāli solījumi parasti tiek doti, ja svarīgi saņemt bērna tūlītēju piekrišanu, neņemot vērā iespējamo notikumu attīstību nākotnē.
Uzmanīgi pārdomājiet, ko pusaudzim solāt, un esiet gatavi to izpildīt.
5. Jūsu laipnības un dusmu izpausmes ir neprognozējamas
Kā tas izskatās? Gadās, ka mūsu emocijas izpaužas novēloti. Mēs varam ilgstoši paciest tuva cilvēka nepatīkamo vai kaitinošo uzvedību, jo nevēlamies būt skarbi pret viņu. Kādā brīdī uzkrātais aizkaitinājums var izpausties kā asa un pusaudzim negaidīta rīcība: skarbi vārdi, bargs sods.
Līdzīgs ir stāsts par vainas izjūtas uzkrāšanos. Visi cilvēki dažreiz izdara ko tādu, ko vēlāk nožēlo. Vecāki parasti ļoti nožēlo, ja aizskāruši vai dvēseliski ievainojuši bērnu. Piemēram, ilgstoši iegrimstot darba pienākumos vai citu objektīvu iemeslu dēļ liedzot bērnam savu uzmanību, vecākos krājas neizpausta vainas sajūta, kas kādā brīdī noteikti atrod izeju – dāvanu, lutināšanas, sodu vai pienākumu atcelšanas veidos.
Sekas. Vecāki bērnam sāk šķist neuzticami un neprognozējami. Bērnam rodas bailes no nesaprotamiem sodiem, kad nebūtiskām kļūdām pēkšņi seko nopietnas sekas vai, gluži pretēji, visatļautības sajūta.
Mūsu padoms. Vajadzīga drosme, lai atzītu savu vainu, spētu patiesi atvainoties – bērni to mācās, pirmkārt, ģimenē, no saviem vecākiem. Šīs prasmes dzīvē ir ļoti noderīgas!
6. Jūsu prasības ir nenoteiktas, neskaidras
Kā tas izskatās? Vecāki parasti vēl bērniem to labāko: lai viņi labi mācītos un komunicētu ar citiem. Bieži vien šī vēlme izpaužas ne pārāk skaidri, piemēram, “uzvedies kā pienākas”, “mācies labāk”, “lai tavi draugi būtu normāli”, “esi labs cilvēks”. Svarīgi apzināties: lai gan veselā saprāta līmenī pusaudži var saprast tādas prasības, ieviešanas līmenī viņiem ir ļoti grūti tās izpildīt, jo kritēriji ir diezgan neskaidri.
Sekas. Pusaudzim nav skaidrs, ko no viņa grib, uz ko jātiecas. Tas noved pie pusaudža un vecāku uzskatu atšķirības: pirmie uzskata, ka viņi jau pilnībā atbilst prasībām, otrie – ka vienmēr ir uz ko tiekties. Konflikti par to var būt ilgstoši.
Mūsu padoms. Lai vienotos ar bērnu, vecākiem svarīgi būt ļoti precīziem, sīki izklāstīt, ko viņi vēlas, un iemācīties runāt par to tieši un detalizēti. Piemēram, “uzvedies kā pienākas” var nozīmēt gan “uzkop savu istabu”, “neved savus draugus mājās bez brīdinājuma”, gan “nesāc smēķēt pirms neesi sasniedzis astoņpadsmit gadus”. Un “mācies labāk” – “pabeidz šo ceturksni ar teicamām atzīmēm”, “mēģini pabeigt šo ceturksni bez divniekiem” vai “šonedēļ izlabo atzīmi matemātikā”.
7. Jūs cerat uz sapratni un empātiju
Kā tas izskatās? Jūs ticat, ka pusaudzim “pašam viss jāsaprot”, tāpēc nenosakāt noteikumus. Jā, pusaudži patiešām labi saprot daudzas lietas, taču – savā veidā. Grūtības rodas brīdī, kad parādās viedokļu atšķirības. Pusaudža priekšstati var būt ļoti atšķirīgi no vecākiem, jo tie atkarīgi no viņa unikālās personīgās pieredzes, vecuma uzdevumiem un sociālās situācijas, kurā viņš atrodas.
Bieži vien tiek pieņemts, ka pusaudzim vajadzētu just līdzi vecākiem, kuri saskaras ar grūtībām viņa audzināšanā. Taču pusaudži parasti nespēj sniegt tāda veida atbalstu, šajā vecumā viņiem tas vēl nav pa spēkam un nav arī vajadzīgs. Dažreiz, izmantojot lūgumu iejusties vecāku situācijā, just līdzi, vecāki cenšas sasniegt vēlamo: bērnam jāmācās labi, lai nesarūgtinātu vecākus.
Sekas. Rodas liels aizkaitinājums vienam uz otru, attiecības kļūst saspringtas. Bieži vien pusaudzis ir vairāk sašutis nevis par jūsu izteiktajām cerībām, bet par to formu, pašu ideju par bērna tāda veida pienākumiem.
Bērns, kuram tiek uzlikts sarežģītais vecāku “izpratnes” uzdevums, sāk justies vainīgs un bezspēcīgs, noslēdzas, atsvešinās.
Mūsu padoms. Šos sarežģījumus var pārvarēt, izmantojot dialogu un skaidru vienošanos. Vecāki var mazliet mazāk cerēt uz beznosacījuma izpratni no bērna puses un nedaudz vairāk paļauties uz savu vēlmju godīgumu un atklātību attiecībās.
Lietderīgi visas domas, idejas, vēlmes izteikt skaļi un apspriest, lai pārliecinātos, ka gan pusaudzis, gan vecāks saprot tos vienādi. Pēc emocionālā atbalsta labāk vērsties pie citiem pieaugušajiem. Turklāt, lai iegūtu no bērna vēlamo, skaidri jānorāda kaitējums vai sekas, kas radušās nevēlamas uzvedības rezultātā. “Mani kaitina tavi netīrie apavi” vietā teiksim: “No jūsu apaviem satecēja peļķe, satīri to.”
8. Jūs noniecināt pusaudža jūtas
Kā tas izskatās? Bērns stāsta par viņam svarīgo, par saviem pārdzīvojumiem, iespējams, saistītiem ar attiecībām. Vecāki apgalvo, ka šī problēma nav uzmanības vērta vai vispār izvairās no sarunas, aizbildinoties, ka ir noguruši. Tāpat jūs varat nepievērst uzmanību bērna bailēm vai bažām, brīžos, kad nepieciešams atbalsts, atgrūžat vai izsmejat viņu. Dažreiz vecāki samazina pusaudža jūtu nozīmi, tā vēloties viņu atbalstīt: pusaudžu mīlestību nosauc par nenopietnu un īslaicīgu, bet pusaudzim šīs jūtas ir patiesas un ļoti spēcīgas.
Sekas. Bērns jūtas atraidīts un norobežojas, noslēdzas vēl vairāk. Vai arī sāk protestēt pret vecākiem un uzvedas agresīvi.
Mūsu padoms. Pusaudžiem piemīt tendence visu dramatizēt, un reizēm vecākiem vajadzētu samazināt kaislību izvirdumus. Taču svarīgi to darīt, respektējot jūtas, kuras bērns pārdzīvo.
Mēģiniet nopietni uztvert viņa pārdzīvojumus, darīt zināmu bērnam, ka viņš ir saprasts un pieņemts, ka viņa jūtas ir svarīgas, ka varētu aplūkot šo situāciju no citas puses. Tas jādara delikāti un neuzbāzīgi un palielinās uzticību un atklātību starp jums.
9. Jūs dzīvojat bērna dzīvi
Kā tas izskatās? Protams, bērns vienmēr ieņem galveno vietu vecāku dzīvē, bet gadās, ka mātes un tēva dzīve pilnībā koncentrējas uz bērnu, viņa problēmām un vajadzībām.
Sekas. Vecāks tā nododas bērna problēmu risināšanai, ka paša dzīves vairs nemaz nav. Bērns, vērojot tādu vecāku nevērīgo attieksmi pašiem pret sevi, pakāpeniski zaudē interesi par viņiem. Tāda situācija ir bīstama arī tāpēc, ka noved pie pakāpeniska spēku izsīkuma: ja visa enerģija iztērēta, turklāt nav nekāda atbalsta no ārpuses, vecāki var palikt bez spēkiem, kas nepieciešami, lai veidotu attiecības ar bērnu.
Mūsu padoms. Neatstājiet novārtā savu dzīvi. Komunicējiet ar draugiem, atrodiet vaļaspriekus un citus resursus, lai atgūtu spēkus un baudītu dzīvi. Tā vecāki kļūst tikai pievilcīgāki pusaudzim: redzams, ka viņš ir dzīvs cilvēks, ar kuru gribas parunāt un atrasties blakus.
10. Jūs sakāt: “Mēs tādi nebijām”
Kā tas izskatās? Jums ir grūti pieņemt pusaudžu krīzes sākumu. Bērni demonstrē protesta uzvedību, agresiju, vēlmi norobežoties un jūs nevarat pielāgoties jaunajiem apstākļiem, noticēt, ka tas ir normāli, un kādreiz ar jums notika kaut kas līdzīgs.
Sekas. Jums ir grūti pieņemt savu bērnu, jo jūs patiesi ticat, ka viņam vajadzētu attīstīties tādā pašā veidā, kā attīstījāties jūs, reaģēt uz notikumiem tādā pašā veidā.
Mūsu padoms. Svarīgi norobežoties no savas pieredzes. Pasaule ir stipri mainījusies, un arī pusaudžu krīzes gaita ir mainījusies. Mēģiniet iemācīties uztvert savu bērnu kā atsevišķu neatkarīgu personību.
