Ingmars Zemzaris: Kļūdas aiz pārgudrības 7
“Mōzus”
Kopš kāda laika latviešu teologiem ir uznācis nelāga niķis. Kaut cik apmācījušies senebrēju valodas elementus, tie uzreiz sāk pravieša Mozus vārdu runāt ar ō skaņu – laikam taču domādami, ka tā tas skan līdzīgāk ebrēju izrunai Mōšē. Šo slimību savulaik esmu izslimojis arī pats un joprojām jūtos pateicīgs savai skolotājai, izcilajai valodniecei Rasmai Grīslei, kas mani no tās izdziedināja ar īsu, lietpratīgu paskaidrojumu.
Lieta tā, ka senos aizguvumos oriģinālvalodas resp. starpniekvalodas ō mums ir likumiski pārvērties par divskani uo: ruoze, luoze, kruonis, Ruoma, Muozus.
Arī mantotos indoeiropiešu radu vārdos mums ir radies uo citu valodu ō vietā, piem., vārdos uolekts (sal. grieķu ōlenē ‘elkonis’), duot (sal. grieķu dōsō ‘došu’, latīņu dōnum ‘dāvana’).
Tikai jaunākos aizguvumos paturam ō skaņu, piem., ōda, ozōns, jōds, kōls, Mōzele.
Lai cik labi domāta, švītīgā izruna “Mōzus” ir un paliek tikai kļūda – tāda pati, kā kad kāds runātu: “rōze”, “Rōma” vai apustuļa Pāvila vēstule “rōmiešiem”.
Tāpēc ņemsim vērā gudro novēlējumu, ko lasām kādā šam tematam veltītā Rasmas Grīsles rakstiņā: “Neklupsim aiz pārgudrības un liksim miera divskanim uo jau tēvtēvu latviskotā izrunā!”
“Filosofija”
Dažs vēl droši vien atceras, ka deviņdesmito gadu vidū kāds filozofs bija nolēmis izmest mazu līkumiņu arī pa latviešu ortografijas novadu, proponējot viedokli, ka filozofijas vārds turpmāk būtu rakstāms ar s. Arguments dziļi personisks: filozofija viņam, lūk, atgādinot kādu viņa paša izgudrotu sliktu vārdu. Proti, philosophia ir grieķu saliktenis ar nozīmi ‘gudrības mīlestība’. Tā otru komponentu sophia grieķiski izrunā ar s skaņu. Bet ja grieķu valodā s skaņu aizstātu ar z, tad “gudrības mīlestības” vietā it kā iznāktu “tumsas mīlestība”, jo grieķu valodā, lūk, ir vārds zophos (‘tumsa’).
Šis arguments, protams, neder, jo īstenībā šāds grieķu saliktenis ar nozīmi ‘tumsas mīlestība’ nepastāv nekur ārpus šā konkrētā filozofa fantazijas. Tāpēc nekādi pārpratumi vēl nekad nav radušies un arī nevar rasties (tāpat kā tie nerodas arī citās valodās, kuŗās filozofijas vārdu runā un raksta ar z: čechu, slovaku, poļu, albāņu, kroātu, slovēņu, maķedoniešu, rumāņu, ungāru, arī esperanto un ido).
Kā jau parasti mēdz notikt, arī toreiz pārgudrai nekompetencei izdevās pārkliegt viedu lietpratību, un tā nu vēl šobaltdien bieži nākas ar riebumu paciest neattaisnojamo formu “filosofija” citādi intelliģentu cilvēku runā vai rakstos.
Tāpēc der īsumā atgādināt argumentus, ko jau toreiz minēja R. Grīsle. Tos īsumā atstāstot, izmantošu viņas dotos piemērus.
Filozofijas vārdu, tāpat kā daudz citus grieķu cilmes svešvārdus neesam aizguvuši vis tieši no grieķu valodas, bet gan ar jaunlatīņu valodas starpniecību. Jaunlatīņu valodā s starp patskaņiem bija kļuvis balsīgs (kā z) gan pašu latīņu, gan no grieķiem pārņemtos vārdos. Balsīga šī skaņa nu paliek arī latviešu izrunā un tāpēc arīdzan rakstībā, piem., kauzāls (lat. causālis), mūzika (gr. mūsikē), pauze (gr. pausis), fizika (gr. physikē), krize (gr. krisis), parazīts (gr. parasītos). Un, kā norāda R. Grīsle, “ortografijas sistēma nepieļauj izņēmumus viena perioda vārdiem iespējamu vai tikai iedomājamu pārpratumu novēršanai”.
Nebalsīgu s starp patskaņiem mēs paturam jaunlaiku terminos, piem., aerosoli, chromosomas, autosuģestija, jo tie, kā rāda Grīsle, ir filoloģiski jaundarinājumi no grieķu un latīņu valodas klasiskā perioda elementiem un nav šais valodās eksistējuši dabiski.
Gudriem lasītājiem, kuŗi vēlētos vairāk iedziļināties šai tematā, der izlasīt R. Grīsles rakstu “Filozofija vai filosofija?” krājumā “Spēkildze I”, kas bez maksas pieejams vietnē eraksti.lv.Bet kas, patiesu lietpratēju argumentus gar ausīm laižot, grib spītīgi palikt pie savas “filosofijas”, lai lūdzams ir vismaz konsekvents: lai tad blakus “filosofijai” stājas arī “mūsika”, “fisika”, “krise”, “parasīts”…
Īsts filozofs nav pesimists,
Bet dzīvi jautri bauda
Un priecājas, cik jauda.
Vēl mieži laukos kupli briest,
Vēl netrūkst daiļas skuķes,
Kam patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs.
(Eduards Veidenbaums)
