“Kļūda būtu uzskatīt, ka Krieviju biedē atdalīšana no Rietumiem,” analizē Imants Frederiks Ozols 0
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsu dienu Krievijas, kuras centrā, protams, ir Vladimira Putina varas vertikāle, analīze Rietumos ir cietusi sakāvi vienā setā. Tik traģiska ir šī kļūda, ka, lai to kaut nedaudz slāpētu, Putinu visdažādākajos veidos lamā pat smalkākā analītiķu, diplomātu un politiķu daļa. Sākot no iracionāla marasmātiķa un idiota līdz vīriešu dzimumorgāna apzīmējumam krievu valodā – kā tikai tagad neapsaukā Putinu, sākot no valstu vadītājiem un starptautiskajiem apskatniekiem līdz pašā Ukrainā un ārvalstīs dzīvojošajiem ukraiņiem.
Ļoti lielos vilcienos Rietumu analīzi par tā saucamo Putina Krieviju varēja sadalīt divās daļās. Tie, kas uzskatīja, ka Kremļa domāšana atgādina dzērušu huligānu ielās (jā, tieši tādiem vārdiem runāja arī analītiķi), respektīvi, bravūrīga uzvedība, klaigas un haotiska kulaku mētāšana. Bet, kolīdz tādam huligānam parāda viņa vietu, tā bravūra izčākst un viņš atkāpjas.
Otra puse – skaitliski ievērojami mazāka – savukārt ļoti nopietni attiecās pret Putina nodomiem. Šī puse uzskatīja, ka runa nav par huligānu, bet kultūras ziņā Rietumiem atšķirīgas sabiedrības autoritāru līderi, kurš no tiesas uzskata, ka Krievijai ir jāspēlē lielāka loma starptautiskajos procesos. Turklāt vēsturisku un kultūrspecifisku iemeslu dēļ Kremlis nespēlēs pēc Rietumu ierādītiem starptautisko attiecību un liberālās ekonomikas noteikumiem, ja tam vienlaikus nebūs iespēju šos noteikumus ietekmēt. Šī analītiķu puse kategoriski noraidīja huligāna alegoriju. Ne tādēļ, ka šim tēlam trūkst pievilcības vai zināma seguma sadzīves līmenī, bet tādēļ, ka tas izraisa būtiskas kļūdas analīzē un tālākās rīcības prognozē.
Par vadošo kļuva pirmais analīzes zars – Krievijai jāparāda kulaks un tā laidīsies lapās. Arī Latvijā šī tēze skanēja bieži un bez iebildumiem. To atkārtoja tiklab valdības vadītājs Krišjānis Kariņš, kā arī neskaitāmi apskatnieki un politologi. Taču realitāte izrādījās traģiski atšķirīga. Krievija faktiski uzreiz ieņēma galējo pozīciju, aiz kuras būtu jāseko vienai vai otrai rīcībai. Rietumu aprēķins bija, ka šī rīcība būs “tikai” faktiskā statusa nostiprināšana Donbasā. Turklāt vienīgie strīdi bija, vai Krievija apmierināsies ar pseidovalstisko Doneckas un Luhanskas separātisko reģionu teritoriju uz austrumiem no kontaktlīnijas vai tā (tomēr) ieņems attiecīgos rajonus to administratīvajās teritorijās. Un šī kļūda bija tik liela, ka, pat par spīti vienlaikus skanošiem apgalvojumiem, ka Krievija gatava visaptverošam iebrukumam, pat Baltais nams, nosakot tā brīža sankcijas, nepārprotami norādīja, ka jauna un smagāka pakete būs tad, ja Krievija ies tālāk.
Savukārt Krievijas ārpolitiskā taktika, kā tagad redzams, bija definēta burtiski pāris ļoti stāvos soļos. Noslēdzošajā fāzē Rietumiem bija dota iespēja reaģēt – piedāvājot noregulējumu un vienošanos – vien burtiski pāris dienu un galu galā pat pāris stundu ietvarā. Rietumi līdz pēdējam turpināja runāt par Putinu kā huligānu, tikmēr huligāns neatkāpās, bet noveda sevi galējā punktā, aiz kura vilcināšanās vairs nebija iespējama, jo nozīmētu Rietumu analīzes patiesumu (sak, “mēs taču teicām, ka tas ir prasts dzērājs huligāns!”) un savas varas vertikāles sabrukumu.
Diemžēl tuvākajā laikā var izrādīties, ka tā nav vienīgā kļūda Rietumu analīzē (Krievijai noteikti ir savas kļūdas, bet šobrīd Ukrainā to vairāk virzīs militāri apsvērumi un arvien mazāk – humāni). Kāpēc? Rietumu sabiedrība ar atvieglojumu uztver ziņas par protestiem pašā Krievijā pret Putina iebrukumu Ukrainā. Taču vienlaikus tiek aizmirsts, ka tā dēvētā Putina sistēma ir panākusi vardarbības internalizāciju sabiedrībā. Spilgts piemērs ir Navaļnijs. Lai gan mēs redzam viņa atbalstītājus, tomēr kopumā tikai pieci procenti balsojuši par viņu kā Krievijas gada cilvēku Levadas centra aptaujā. Krievijas prezidentu šajā pašā aptaujā par gada cilvēku uzskatīja 26%.
Lasītājiem vēl šokējošāk būs uzzināt skaitļus, ko šajās dienās demonstrēja Francijas ziņu kanāli. Sabiedrības viedoklis decembrī uzrādīja, ka 50% Krievijas iedzīvotāju par vainīgiem situācijas saasinājumā Ukrainas austrumos uzskata ASV un NATO, bet 16% vaino Ukrainu. Tikai pa trim procentiem tika vainoti paši separātiskie reģioni un vien četriem procentiem – Krievija. Citiem vārdiem sakot, Kremlis demonstrēja to, kas huligāniem nepiemīt, – racionālu aprēķinu, ka lielākā daļa Krievijas sabiedrības militārās darbības Ukrainā uzskatīs par pamatotām.
Protams, Krievijas iedzīvotāju viedoklis var mainīties, redzot postu, kas nodarīts Ukrainai, un ciešanas, kuras piedzīvo tās iedzīvotāji. To noteiks kara ilgums un tas, kā aprit ziņas starp Ukrainu un Krieviju. No Rīgas skatpunkta raugoties, ļoti viegli aloties, iedomājoties, ka Krievijas iedzīvotāji redz tās pašas ainas, ko redzam mēs. Ja ne oficiālajos televīzijas kanālos, tad internetā. Taču tā nav. Diemžēl, eskalējoties Rietumu un Krievijas attiecībām (bet citādi tas pašreizējos apstākļos nav iespējams), tiks militarizēts noskaņojums un radīti arvien jauni ierobežojumi informācijas apritei. Daļējs sociālā tīkla “Facebook” ierobežojums, visticamāk, ir tikai pirmais signāls par šo procesu. Tā galējais iznākums ir slēgta interneta ekosistēma pēc Ķīnas parauga.
Starp tuvākajām kļūdām, kuras var pieļaut analītiķi, ir uzskats, ka oligarhu noskaņojums var ietekmēt Putinu. Jāsaprot, ka Putinam pietuvinātie un sankcijām pakļautie oligarhi tādi ir, pateicoties varai, nevis otrādi. Viņiem tiek doti uzdevumi līdzīgi kā jebkurai valsts pārvaldes iestādei. Protams, Krievijā netrūkst arī citu bagātnieku, taču viņi ļoti labi zina, ko nozīmē runāt pretim Kremļa saimniekam. Sākot no Hodorkovska līdz Deripaskam – katrs savā veidā ir piedzīvojis varas zābaku.
Vēl viena kļūda būtu uzskatīt, ka Krieviju biedē atdalīšana no Rietumiem (simbolisks piemērs bieži minētā SWIFT sistēma banku pārvedumu apritē). Jāpārdomā tomēr arī tāds scenārijs, ka Krievija varbūt tieši vēlas insulāru stāvokli. Tās naftas un gāzes piegādes tādēļ nebeigsies. Ja tās nepirks Eiropas Savienība tiešā veidā, tās pirks starpnieki vai pavisam citas valstis. Toties insulārs stāvoklis ļauj daudz labāk tuvināties PSRS stāvoklim pasaulē. Tas pat veicinās sadarbību ar citām smagām sankcijām pakļautām valstīm, piemēram, Irānu, un netraucē sadarbībai ar vēl citām, piemēram, Indiju, atsevišķām valstīm Āfrikas kontinentā, Latīņamerikā un Āzijā.
No Rietumiem izolēts stāvoklis nozīmētu labākas iespējas Kremlim neierobežoti pieķerties mūsdienu Krievijas iedzīvotāju audzināšanai pēc savām vērtībām, samazinot iekšēju pretestību un demokratizācijas tendences. Turklāt, ja Ukraina paliktu pilnībā okupēta, tas nozīmētu apdraudētas graudu piegādes Tuvajiem Austrumiem. Bet tā ir svarīgākā pārtikas groza sastāvdaļa ģeogrāfiski plašā, turklāt ļoti volatilā reģionā. Laiks jautājumam, vai Krievija arī to ietvērusi savā aprēķinā. Ja tā, tad vārdos mēs varam turpināt to saukt par prastu huligānu, bet vienlaikus jāspēj domāt arī ļoti stratēģiski. Un jāatceras arī tas, ka mūsdienu Rietumu sabiedrība ar tās orientāciju uz patēriņa kultūru līdz šim nav piedzīvojusi eksistenciālus draudus savam modelim, toties tai ir savas ievainojamības, tostarp liela ienākumu nevienlīdzība. Mūsu šīs dienas kļūdas kāds labprāt izmantos rīt.
