Kloda Monē dvēseles atspulgi ūdensrozēs. Ceļojums uz Živernī dārziem 0
Šovasar atceļā no Bordo piestājām Parīzē, mūsu rīcībā bija dažas dienas, kuras nolēmām veltīt ūdensrozēm. Slavenais impresionists Klods Monē divdesmit savus mākslinieka dzīves gadus veltījis tieši šīm ūdenspuķēm gan Živernī dārzā, gan uz audekliem.
“Visa nauda aiziet dārzam”
Iecere doties uz Živernī no rīta pēc iespējas agrāk neizdevās, jo autobusiņa šoferis kavējās – nekas neparasts frančiem. Līdz slavenajam dārzam, kurš atrodas Francijas Normandijas daļā, jāmēro pusotra stunda. Pa ceļam, kas pagāja sarunās ar laipno pavadoni, sabruka viens no mūsu stereotipiem par frančiem kā varžu un gliemežu cienītājiem – jaunais cilvēks šos “mošķus” neēdot. Varbūt tāpēc viņš runāja tik labā angļu valodā…
Ja uz Monē dārzu braucat ar iepriekš pasūtinātu lielāku vai mazāku transportu, varat lepni paiet garām garajai tūristu rindai pie kases – jūs bez kavēšanās slavenā impresionista puķu pasaulē ienirstat pa citiem vārtiem.
“Visa mana nauda aiziet dārzam,” reiz smagi nopūties Klods Monē, taču tūdaļ ar smaidu piebildis, “bet es esmu sajūsmā!” Mākslinieka paradīze patiesībā ir divi dārzi pāris hektāru platībā – viens ierīkots uz sauszemes, otrs, uz kuru jādodas pa pazemes tunelīti, – ūdenī.
Uz Normandiju Monē pārcēlās 43 gadu vecumā – pirms pieciem gadiem pēc smagas slimības aizsaulē bija aizgājusi viņa divu dēlu māte, mīļotā Kamilla. Živernī mākslinieks ieradās kopā ar Alisi, kura spēja mazināt viņa depresiju pēc sievas nāves. Pūrā nāca arī draudzenes seši bērni. Jauno dzīvesvietu Sēnas krastā Monē atzina par ideālu vietu glezniecībai, kurā bija iecerējis radīt “īstus meistardarbus”. Lielajā siena šķūnī viņš ierīkoja darbnīcu, atgādāja uz šejieni arī visas četras laivas un tad ķērās pie sava jaunā iedvesmas avota un modeļa – dārza. Drīz mākslinieks kļuva par īstenu botānikas entuziastu, augi uz Živernī atceļojuši arī no drauga Žorža Klemanso dobēm. Abi dārznieki bija draugi un mainījās ar stādiem, vēl nenojaušot, ka Žoržs, kas 1918. gadā kļūs par Francijas premjerministru, pierunās Klodu gleznot lielizmēra gleznu sēriju ar ūdensrozēm un gādās, lai tās nonāk Parīzē.
Ar ūdenspuķu dārza ierīkošanu saistīts neliels skandāliņš. Monē ar sauszemes puķu simfoniju nebija gana, tāpēc viņš otrpus dzelzceļam nolūkoja kaimiņu zemes gabalu, lai tur ierīkotu ūdensdārzu. Dīķa rakšanas darbi satrauca kaimiņu zemniekus – viņi iedomājās, ka dīvainie stādi ūdenskrātuvē varētu saindēt apkārtnes ūdeni, bet Sēnas krastos taču ganās viņu brangās Normandijas govis! Ar prefektūras atbalstu dīķi tomēr izdevās izrakt. Ūdensdārzu Monē veidoja, Japānas mākslas iedvesmots – par vienu no viņa iecienītiem gleznu motīviem kļuva ūdensrozes un japāņu stilā darinātais tiltiņš.
Mūža nogali Monē pavadīja Živernī mājā kopā ar puķēm un mākslu. Gleznotājs bija pārdzīvojis gan otrās sievas, gan dēla Žana nāvi. Redze kataraktas dēļ pasliktinājās, taču viņš turpināja gleznot savas dvēseles atspulgus – šādu nozīmi ūdensrožu dārzam piedēvējuši japāņi.
