Ļaudis jutās satriekti, jo izrādījās, ka uz kuģa nav nevienas dzīvas dvēseles – tikai kāds mazs šunelis priecīgi sveica visus ar savu vaukšķēšanu. Kambīzē uz plīts atrada tējkannu ar uzvārītu ūdeni, kubrikā bija pamatīgi piesmēķēts, uz pusdienu galda rūpīgi salikti šķīvji. Arī navigācijas ierīces, kartes, locijas un kuģa dokumenti – viss bija savā vietā. No ierakstiem kuģa žurnālā kļuva zināms, ka burinieks kuģojis no Hondurasas uz Ņūportu, vedot kafijas un retas šķirnes kokmateriālu kravu. Kuģi komandējis kapteinis Džons Darems. Visas viņa mantas uz kuģa bija pilnībā neskartas. Pēdējais ieraksts kuģa žurnālā vēstīja: “Izgājām virzienā uz Brentonas rifu.” Šis rifs atrodas tikai dažu jūdžu attālumā no Ņūportas. Tajā pašā dienā no zvejas atgriezušies zvejnieki stāstīja, ka agrā rīta stundā redzējuši jūrā burinieku un tā kapteinis viņus sveicinājis… Policijas izmeklēšana nespēja rast skaidrojumu: kur tik pēkšņi pazuduši visi cilvēki? 3
1872. gada 4. decembrī kravas kuģis Dei Gratia ieraudzīja burinieku Maria Celesta. Pietuvojoties nācās konstatēt, ka ne uz burinieka klāja, ne tā iekšienē nav nevienas dzīvas dvēseles. Savā vietā neskarta atradās arī glābšanas laiva. Īss ieraksts kuģa žurnālā vēstīja, ka kuģis sekmīgi sasniedzis gandrīz tieši to punktu, kurā to ieraudzīja Dei Gratia. Tostarp bija pazudušas visas navigācijas ierīces un kuģa dokumenti, izņemot kuģa žurnālu. Kambīzē atrada lielu krājumu dzeramā ūdens, miltu, sālītas gaļas, kartupeļu, dārzeņu un gluži nesen ceptu maizi. Viss liecināja, ka apkalpes pazušanas brīdī tieši notikusi pusdienu galda nokopšana – uz tā bija palikusi maize, sviests, olas, šķiņķis un krūzītes ar vēl siltu tēju.
1894. gada septembrī Indijas okeānā no tvaikoņa Piccuben ieraudzīja trīsmastu burinieku Abbey Ace Heart, kura mastā bija uzvilkts trauksmes signāla karogs. Kad jūrnieki izkāpa uz burinieka klāja, viņi tur atrada 38 mirušus apkalpes locekļus, bet vienīgais izdzīvojušais bija pilnībā prātu zaudējušais kapteinis. Mirušo sejas rotāja šausmu grimases. Kapteinis neapturami buldurēja par kaut kādiem baltiem mākoņiem un šaušalīgu dunoņu…
1921. gada janvārī kādā sēklī atrada uzsēdušos kuģi ar paceltām burām, uz kura bija tikai kaķi un kambīzē kūpēja tikko sagatavots ēdiens.
1944. gada oktobrī netālu no Bermudu trijstūra atrada burinieku Rubicon, kas kā spoku kuģis dreifēja gar Floridas krastiem – tas bija lieliski saglabājies, pārpilns ar labas kvalitātes dzeramo ūdeni un pārtiku, tikai bez cilvēkiem…
Bet 1948. gada februārī Sumatras salas rajonā esošie tirdzniecības kuģi pa radio saņēma trauksmes signālu ar šādu saturu: “SOS. Tvaikonis Churang Medan. Kuģis turpina savu kursu. Varbūt visi mūsu apkalpes locekļi jau ir miruši. Es nezinu.” Tad sekoja nesakarīgu punktu un daudzpunktu tirāde, kamēr radiogrammas beigās skaidri noformulējās: “Es mirstu.” Drīz tvaikoni Churang Medan atrada kāds angļu kuģis. Visi apkalpes locekļi bija miruši, un jūrnieku sejas izķēmojusi šausmu grimase. Viss uz kuģa bija atbilstošā kārtībā, nebija ne fiziskas cīņas pēdu, nedz arī kuģa bojājumu. Tiesa, nebija atrodami kuģa dokumenti. Kad tvaikoni sāka vilkt uz tuvāko ostu, tā tilpnē pēkšņi izcēlās neizskaidrojams ugunsgrēks, kam drīz sekoja apdullinošs sprādziens, pēc kura Churang Medan nogrima dzelmē…
