Klipveida domāšanas epidēmija. Skan trauksmes zvani par cilvēku spriestspēju notrulināšanos 72
Agita Pelce, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Patlaban daudzviet pasaulē profesionāli mediķi, psihologi un citi speciālisti aizvien nopietnāk pauž bažas par epidēmiju, kas caur apziņu ar jaunmodīgajām viedierīcēm, tālrādi un citām prāta kontroles un apstrādāšanas tehnoloģijām jau pamatīgi novājinājusi cilvēku dabiskās spējas domāt patstāvīgi, produktīvi risināt sarežģītas problēmas un domāt loģiski.
Jo sevišķi tas izpaužas nomācoši vienveidīgās propagandas un patērniecības ideoloģijas ofensīvas apstrādātajā Rietumu sabiedrībā. Zinātnes ļaudis rībina ļoti nopietnas trauksmes bungas, brīdinot, ka šī sabiedrība jau pārliecinoši iegājusi vispārējas degradācijas stāvoklī, kas tai draud ar drīzu bojāeju.Mūzikas un reklāmas uznāciens
Vārds ‘klips’ cēlies no angļu valodas (clip), un ar to apzīmē teksta fragmentu, avīzes izgriezumu, kinofilmas gabaliņu. Savukārt terminu “klipu kultūra” pirmais sāka lietot amerikāņu filozofs, žurnālists, fantasts un futurologs Elvins Toflers (1928–2016), ar to raksturojot vētrainas kultūras attīstības stadijā nonākušās rūpnieciski attīstītās valstis.
Proti, šajā gadījumā runa ir par ļoti īpašu informācijas pasniegšanas un uztveršanas veidu. Savos agrīnajos darbos Toflers pauda pareģojumu, ka 20. un 21. gadsimta griežos cilvēce būs attīstījusies līdz jaunai tehnoloģiskajai revolūcijai, un, ja 20. gadsimtā agrāro sabiedrību nomainīja industriālā sabiedrība, tad tagad to neizbēgami nomainīs postindustriālā jeb faktiski informatīvā sabiedrība.
Līdztekus neapšaubāmi pozitīvām informatīvās sabiedrības iezīmēm, proti, iespējām piekļūt patiešām gigantiski lieliem informatīvajiem resursiem, tā sev līdzi nes arī virkni smagu un bīstamu problēmu. Un viens no šiem sabiedriskajiem apdraudējumiem ir jau pietiekami plaši izplatītā klipu kultūra, kas praktiski pilnībā pārņēmusi jauno paaudžu prātu.
Tā izplatījusies vienlaikus uzreiz vairākos virzienos, bet vispirms iesākās pagājušā gadsimta 90. gadu vidū ar to, ka tālrādes ekrānus masveidā okupēja totāli bezsaturīgu muzikālo klipu epidēmija.
Tajos nedabiskā ātrumā zibēja ne savstarpēji, ne ar muzikālās kompozīcijas tekstu absolūti nekādi nesaistīti videokadri. Lai gan var piebilst, ka lielākoties šo kompozīciju teksti jau arī nepauda praktiski nekādu sakarīgu jēgu, jo pamatā veidoti no ķēmīgi izkliegtiem dažādiem absurdiem saukļiem.
Un aptuveni tajā pašā laikā tālrādes ekrānus neglābjami un visaptveroši okupēja uzbāzīgā reklāma, kurā arī kaleidoskopiskā ātrumā cits citu nomainīja apžilbinoši kadri, kuru vienīgais uzdevums bija sabāzt skatītāju galvās zobu birstes, biksīšu ieliktnīšus, čipsus un daudz citu draņķību, ko, šķiet, citādi patstāvīgi domātspējīgs cilvēks laikam jau labprātīgi nekad neiegādātos. Turklāt tikai vienā nolūkā: nopērc, palieto, izmet laukā un pērc atkal!
Bija konstatēts, ka šie zibošie fragmenti nevainojami iemājo potenciālo pircēju jeb vienkārši vajadzīgās informācijas uzņemšanas upuru zemapziņā, lai tad, kad viņi, praktiski bezizvēles spiesti, nonāk kādā no speciālajiem lielveikaliem, nešaubīgi sāktu alkaini iegādāties tieši to produktu, par kuru tik uzbāzīgi un skaļi skandējusi visaptverošā reklāma.
Protams, pamatā viss balstīts vizuālajos efektos, un šajā gadījumā tieši tālrādē un vispār plašsaziņas līdzekļos. Līdz ar PSRS sabrukumu šī sērga strauji pārņēma arī visu tā dēvēto pēcpadomju telpu, turklāt vajadzīgās informācijas izplatītāji lieliski saprata, ka attiecīgā informācijas plūsma jaunajam patērētājam jāpasniedz īpaši efektīgi, uzkrītoši, skaļi un neatvairāmi.
Un kopš tā momenta pašmāju plašsaziņas līdzekļu dzeltenais segments sāka nežēlīgu savstarpējo sāncensību par to, kurš savu līdzpilsoņu galvās iedzīs maksimāli vairāk vajadzīgās informācijas par katastrofām, protestu demonstrācijām, revolūcijām, militārajiem konfliktiem, pārtikušu bagātnieku liekēdīgās dzīves skandalozajiem aspektiem, dažādiem tā dēvētajiem skaistumkonkursiem, kailuma un praktiski nepiesegtu ģenitāliju atrādīšanu, publisku kratīšanu un pašapčamdīšanu, cīņām bez noteikumiem un visu tamlīdzīgo.
90. gados apritē parādījās peidžeri un pirmo mobilo tālruņu paraugi, paralēli ļoti straujā tempā attīstoties tīmeklim, un tas vēl vairāk nostiprināja cilvēku galvās klipveida domāšanu, praktiski izraisot īstenu psihisko inflāciju un bezpersoniskuma uzvaras gājienu. Jaunās paaudzes savstarpējā sarakstē un vispār komunikācijā uzradās truli pat visikdienišķāko vārdu saīsinājumi, uzplauka savstarpēja apmainīšanās ar ārēji debiliem “tviteriski īsiem” saukļiem un pseidoprātulām. Ātri vien sarakste virtuālajā vidē sāka atgādināt kaut kādu noslēpumainu spēli ar šifra kodiem, par kuras jēgu un būtību nekas nevienam absolūti nav zināms un saprotams.
Un tieši tāpat strauji mainījās arī plašsaziņas līdzekļu informācijas un jaunumu pasniegšanas veids, proti – jaunumu plūsma arī neglābjami pārvērtās videorullīšu, infografikas, spilgtu ilustrāciju un fotomateriālu skrejošajā lentē.
Mūsdienās izaugusī visjaunākā paaudze jau tagad apkārtējo pasauli spēj uztvert vairs tikai kā savdabīgu mozaīku, tā dēvēto puzli jeb tātad vienkārši nebeidzamu un lielā mērā absolūti nesistemātisku klipu pārraidi. Tai vairs nav dabiskās nepieciešamības pašai domāt loģiski un vispārināt visu uztverto.
Rietumu sabiedrības pedagogi jau sen vēstījuši, ka skolēni vairs tikai ar lielām grūtībām spēj iemācīties un pārstāstīt garākas mācību grāmatu nodaļas vai rakstiski savstarpēji saprotami sasaistīt vairākus paplašinātus teikumus savos domrakstos. Viņu apziņa jau tagad kļuvusi neglābjami fragmentāra: tur viens tēls bez liekas kavēšanās vienkārši pilnībā nomaina nākamo tēlu, absolūti iztiekot bez savstarpējas sasaistes, bez notiekošā dziļākas apjēgšanas un tā analītiskas izlaišanas cauri savas domāšanas procesam.
Un fragmenta jeb klipa galvenās īpašības ir spilgtums, īslaicīgums, aloģisms un absolūta atrautība, totāls nodalījums no jebkāda konteksta. Turklāt pamatā attiecīgās klipveida domāšanas nesēji paši par sevi ir absolūti bez jebkādām emocijām, pilnībā no visa atsvešināti.
Spēles un animācija pašiem mazākajiem
Speciālisti apkopojuši priekšnosacījumus, kas izraisa klipveida domāšanu. Vispirms tā ir ļoti krasa ar mūsdienu tehnoloģiju straujo attīstību saistīta informācijas plūsmas palielināšanās, kas attiecīgi izraisa neglābjamu atkarību no aizvien jaunas, aktuālas informācijas un maksimāli strauju tās saņemšanas ātrumu.
Un tā ir ienākošās informācijas nenormāli lielā daudzveidība, kas gan ir saskaņā ar demokrātisko sociālo sistēmu un tās brīvo pašizpaušanās principu, gan arī vienlaikus ir ar to totālā pretrunā tieši savas pārliekās neierobežotības un jau krietni vien bezjēdzīgās daudzveidības dēļ. Proti, personīgajai izvēlei praktiski vairs nav vietas, ir tikai tas, ko uzbāzīgi un skaļi iesaka vai noklusē, savukārt visā pārējā vienkārši var noslīkt.
Arī mūsu ikdienā aizvien biežāk var pat pie automašīnas stūres redzēt jaunus ļaudis, kuri, turot stūri vienā rokā, šaudīgu skatienu un drudžainām kustībām ar otru azartiski spaida viedierīci vai pat mēģina uzrakstīt vairāk vai mazāk saprotamu elektronisko vēstījumu.
Un vēl viņiem tur no jaudīgiem skaļruņiem dārdina modernās rokmūzikas surogāts, kā arī nereti vēl arī zib navigatora nelielais krāsainais un katrā ziņā maksimāli raibais ekrāns un no tā nākošie bezkaislīgie rīkojumi, kur jāpagriež pa labi, kur pa kreisi, bet kur var droši “maukt taisni”. Un, lai arī vairākumā valstu par tādu bezatbildīgu rīcību noteikti vērā ņemami sodi, praktiski tas nevienu no šādas rīcības nespēj atturēt.
Un tagad dzīvē jau iekārtojušies jaunie vecāki, kuri paši un bez liekas šaubīšanās kopš mazotnes pieradina savas mazās atvasītes tieši pie klipveida domāšanas, nereti jau teju piecgadīgam bērnam uzdāvinot viedierīci, sak, “tas jau tikai spēlītēm un animācijas filmiņu aplūkošanai”. Tāds bērns saviem jaunajiem vecākiem tādējādi vienkārši vairs nesagādā liekas raizes, neuzmācas ar saviem nebeidzamajiem jautājumiem, nepieprasa veltīt nepārejošu uzmanību.
Savukārt apgrūtināt savu atvasi ar saistošu lasīšanu vai citām tāda līmeņa nodarbēm šie vecāki jau praktiski paši vairs nav spējīgi, jo lielākā daļa no viņiem pašiem grāmatas nav lasījuši. Un tādā atmosfērā uzaudzis jaunais cilvēks dabiskas nobriešanas un pieaugšanas vietā var ļoti ātri neglābjami sasirgt ar nepārtrauktu uzturēšanos elektronisko spēlīšu pasaulē un faktiski pārvērsties sabiedrībai praktiski nederīgā un no spēles kā tādas atkarīgā bezgalīgas patērniecības un bezgribas būtnē.
Klipveida domāšanas paradigma jau tik visaptveroši ielauzusies tieši skolās, ka, piemēram, tīmeklī var viegli uzmeklēt dažādus mūsdienu skolēnu “labākos draugus”. Piemēram, elektroniskās it kā grāmatas, kurās dažu desmitu lapaspušu apjomā “īsi un saprotami” izklāstīti dažādu pasaules literatūras klasikas darbu sižeti – “Karš un miers”, “Brāļi Karamazovi”, “Nožēlojamie” un tamlīdzīgi. Lūk, cik vienkārši: izrādās, “tas taču ir stulbi” – tik ilgi mocīties ar to biezo grāmatu izlasīšanu, iedziļināties to varoņu garīgās dzīves peripetijās, kas turklāt vēl var likt sākt domāt arī pašam par savējām, un tamlīdzīgi. Bet te, skat: burtiski dažās minūtēs tu gūsti viegli saprotamu ieskatu, par ko tad īsti vēstī šis sacerējums un ar ko tas beidzas. Ar to būs pilnībā pietiekami, lai varētu puslīdz sekmīgi pabeigt mācības mūsdienu skolā.
Noskatoties kādu materiālu, klipveida domāšanu iemantojušais cilvēks var acumirklī noteikt, cik lielā mērā tas ir vai nav sižetiski ieinteresējošs, savukārt praktiski nav spējīgs novērtēt tajā pausto galveno domu vai nojaust atbilstošo zemtekstu (ja tāds tur vispār ir, protams). Katrā ziņā viņa rīcībā diemžēl vairs nav spēju veikt tādas operācijas kā, piemēram, analīze, sintēze, vispārinājums, salīdzinājums un tamlīdzīgi.
Vaļasprieks un paštīksmināšanās fotosesijas
Pētnieki apgalvojuši, ka esot ievērojami pieaudzis tādu zēnu un meiteņu kopējais skaits, kuri tā dēvēto bēdīgi slaveno “patīk” klikšķu vārdā ir gatavi veikt praktiski jebkādas darbības: viņi paši filmē un atrāda to, ko savā prātā uzskata par klipiem, kameras priekšā detalizēti atrāda savus vaļaspriekus, bez vismazākās kautrēšanās izliek vispārējai apskatei tīmeklī arī pietiekami intīmas fotogrāfijas, turklāt pat tajā gadījumā, ja to autoriem, godīgi sakot, gluži objektīvi tur nemaz nav nekā īpaša, ar ko varētu palielīties. Šiem jaunajiem ļaudīm nedod miera fakts, ka tieši tādā veidā daži viņu vienaudži neticami ātri kļūst ne tikai atpazīstami un slaveni, bet pat sapelna miljonus – ar šajās viņu uzturētajās vietnēs izvietoto reklāmu.
Mūsdienu skolās veiktie jaunākie zinātniskie pētījumi esot apliecinājuši, ka ar katru gadu sajūtami pazeminās mūsdienu skolēnu vielas apgūšanas spēju koeficients, viņu runa būtiski noplicinās un kļūst trūcīga, dažādi parazītvārdi un slengs kļūst par normu. Tostarp pārlieku bieži tālrādē un tīmeklī redzamās vardarbības un cietsirdības ainas nemanāmi tādus padara arī pašus jaunos ļaudis. Rietumu sabiedrībā ar katru gadu nepielūdzami pieaug jauniešu pastrādāto smago noziegumu rādītāju līkne.
Psihologi izmisīgi aicina pedagogus un vecākus nopietni ierobežot bērnu rīkošanos ar viedierīcēm, bet tā vietā papūlēties viņus novirzīt uz tradicionālo pasaku lasīšanu, kas arī mūsdienu pasaulē faktiski ir vienīgais avots cilvēces attīstības gaitā uzkrāto vispārcilvēcisko vērtību smelšanai. Savukārt jau mazliet lielākiem bērniem un jauniešiem piedāvāts ieteikt vairāk lasīt klasiskās literatūras šedevrus un pēc izlasītā kopīgi tos apspriest.
Tostarp mūsdienās tajā pašā Rietumu sabiedrībā risinās nopietnas zinātniskas diskusijas par to, kas īsti ir klipveida domāšanas kā fenomena saknes. Viena daļa pētnieku pauduši uzskatu, ka tas ir vistiešākais rezultāts mūsdienu straujajai informācijas tehnoloģiju attīstībai, savukārt citi ir pārliecināti, ka vispār jau klipveida domāšana nemaz nav tik ļoti globāls jaunums, jo tā faktiski pastāvējusi jau tā dēvētajos pirmstekstu laikos. Turklāt vispār cilvēkiem esot gluži raksturīgi pasauli tvert galvenokārt fragmentāri, un patiesībā allaž tikai ļoti neliela cilvēces daļa spējusi to tvert maksimālās un dziļās likumsakarībās…
Ar loģiku uz harmoniju
Nav iespējams noliegt acīmredzamo faktu: dzīves intensitāte megapolēs krasi pieaugusi burtiski dažu aizvadīto gadu desmitu laikā. Katrā ziņā simtkārtīgi palielinājies privāto automašīnu daudzums, kas gluži automātiski paredz arī to īpašnieku dinamikas pieaugumu. Mūžīgā laika trūkuma dēļ cilvēks ātri iemācās informāciju tvert fragmentāri, tādējādi kļūstot par klipu patērētāju. Megapoles iedzīvotājs jau sen pieradis pie tā, ka informācijai jābūt ļoti daudz un tai jābūt ļoti daudzveidīgai, tādai, kas aptver praktiski visas sfēras. Un tā jau atkal ir viena ļoti liela problēma…
Mūsdienu pētnieku aprindās par klipu masveida patērniecības galvenajām blaknēm pieņemts uzskatīt vispirms jau neizbēgami lielo informatīvo troksni, proti – cilvēks vārda vistiešākajā nozīmē burtiski piedzen pilnu galvu ar “dajebko”, kā arī viņš kļūst ļoti viegli manipulējams, jo kaut vai, piemēram, caur neskaitāmajiem tā dēvētajiem “sarunu šoviem”, “viedokļu līderu” pausto un virkni citu manipulatīvo pliekanību cilvēkā sastūķē iekšā noteiktus kaut kam vajadzīgos un izdevīgos stereotipus un standartus, kuriem viņš sāk praktiski bezierunu kārtā sekot, pieņemot tos tā, it kā tas jau būtu “mans personīgais viedoklis”. Un katrā ziņā tas ir kvalitatīva līdzpārdzīvojuma vai nu pilnīgs zudums, vai vismaz ļoti nopietns tā samazinājums – traģisko notikumu apkopojumi kļūst par ierastu lietu, pēc kuru rutinētas noklausīšanās cilvēki mierīgi pārslēdzas uz kādu izklaides kanālu.
Tiesa, ir arī tādi pētnieki, kuri uzskata, ka klipveida domāšanā var atrast arī savas pozitīvās iezīmes. Piemēram, pozitīvi esot vērtējams tas, ka skolēni ātri iemācās operatīvi darboties ar nelieliem informācijas apjomiem, regulārā sarakstīšanās neskaitāmajās “pļāpātavās” attīsta viņiem strauju reakciju, kas kopumā dzīvē ir ļoti noderīgas un vajadzīgas lietas. Tādā veidā 21. gadsimta skolēni itin sekmīgi jau tagad spēj vienlaikus pildīt skolā uzdotos mājasdarbus, nepārtraukt darbošanos “pļāpātavā”, klausīties mūziku austiņās un vēl arī uzēst…
Bet, par laimi, ne jau gluži pilnībā visi jaunie ļaudis sasirguši ar šo klipveida domāšanas sērgu. Jaunākie zinātniskie pētījumi esot apliecinājuši: joprojām saglabājas noteikts skaits bērnu ar normālu domāšanas uzbūvi, kuriem nepieciešams krietni lielāks informācijas daudzums, jo viņiem ir iedzimta nosliece uz patstāvīgu domāšanu, kas balstīta pašu loģiskajos secinājumos.
Amerikāņu psihologs Lerijs Rozens cīņai pret nelāgo atkarību no šīs klipu pasaules ieteicis patlabanējai “tīmekļa paaudzei” vairāk lasīt drukātus tekstus, turklāt teju vai obligātā kārtā visu izlasīto pakļaut personīgajai analīzei. Tāpat ļoti neslikta profilakse esot spēt vismaz vienu dienu nedēļā iztikt pilnībā bez jebkādas ārējās informācijas, proti, atslēdzot bez izņēmuma visas viedierīces, televizorus un mobilos tālruņus. Labs līdzeklis cīņai pret atkarību no klipiem ir arī mūzikas (vēlams – klasiskās) klausīšanās, ne tikai izklaidējošas ievirzes kino skatīšanās, seno vecmeistaru glezniecības darbu aplūkošana un katrā ziņā dzīvas diskusijas par redzēto vai dzirdēto ar saviem draugiem. Rozens paudis cerību, ka šie paņēmieni var pietiekami nopietni patraucēt jaunajiem ļaudīm ātri kļūt par klipveida domāšanas upuriem un saglabāt savu vietu īstu un patiesu jūtu un harmonijas pasaulē.
