Klinšu ģimenes spēks un misija 0
Pirms nedēļas Dziesmu svētku noslēguma koncertā pāri Mežaparka estrādei aizskanēja arī dobjš un varens trīsbalsīgs āža ragu sveiciens… Viens no trim ragu pūtējiem bija EDUARDS KLINTS, tuvākā un tālākā apkārtnē pazīstams kā izcils tautas mūzikas instrumentu meistars.
Dziesmu svētkos piedalījās visa ģimene: vecākais dēls AUDARS pūtēju orķestra “Cēsis” sastāvā, meita AGUTE – Rīgas Skolēnu pils folkloras ansambļa “Kokle” dalībniece, bet dzīvesbiedre DAINA KLINTS kopā ar pastarīti VIESTARDU pārstāvēja Siguldas folkloras kopu “Senleja”.
Taureņi vēderā
Daina un Eduards viens otru satikuši pirms astoņpadsmit gadiem, dejojot LU deju folkloras kopā “Dandari”. Atmodas laikā abi muzicējuši folkloras kopās “Vilki” un “Vilcenes”. Runājot par cilvēkiem, kuri visvairāk ietekmējuši Dainas un Eduarda pasaules uzskata veidošanos, abi min Daini un Helmī Staltus.
– Kopā ar “Skandiniekiem” esmu piedzīvojusi visskaistākos Jāņus savā mūžā. Klusas lauku mājas, visapkārt lauki, mežs… Kamēr izpildījām visus senos rituālus, nemanot pienāca rīts. Man vienmēr tuvāki bijuši svētki šaurā draugu vai radu lokā, kur viss notiek pa īstam. Lielās ļaužu masas mani nevilina, – atzīst Daina.
Un piebilst: – Izņēmums ir Dziesmu svētku lielais kopkoris Mežaparka estrādē, svētku gājiens un dziedošie tramvaji… Tad gan “taureņi” iet pa vēderu – tik iespaidīgi un pacilājoši tas ir!
Mīlestība uz mūziku un seno tautas kultūras mantojumu vieno ģimeni arī ikdienā. Dainu un Eduardu bieži aicina vadīt izrīkojumus, kur galveno lomu ieņem senās rotaļas, dziesmas, dejas un rituāli.
Viņu mājās joprojām nav datora, un bērni jau no mazām dienām mācījušies savu laiku aizpildīt paši, palīdzot vecākiem lauku darbos, rotaļājoties, vizinoties ar velosipēdiem, lasot un muzicējot. Četrpadsmitgadīgā Agute spēlē kokli, vijoli un čellu, sešpadsmitgadīgais Audars – dūdas un mežragu, bet mazais Viestards labi dzied un šad tad pierībina bungas.
Izauguši laukos, Daina un Eduards arī savus bērnus vēlējušies audzināt saskaņā ar dabas ritmiem. – Lauku vide, dabas klātbūtne dod līdzsvarotību. Tas ir pamatu pamats, – ir pārliecināta Daina.
Sākumā ģimene dzīvojusi Rīgā, bet kad Audaram palika trīs gadi, pārcēlušies uz Līgatnes novada “Alksnājiem”.
Dūdas, ģīgas, vijoles…
Mūzikas instrumentu gatavošanu Eduards apguvis pašmācības ceļā. Atmodas sākumā, kad tautā radās pastiprināta interese par visu latvisko, arī viņš vairāk pievērsies senajai autentiskajai mūzikai, gribējis iemācīties spēlēt kokli, bet to nekur nav varējis iegādāties. Tad arī nolēmis ķerties pie darba pats. Pirmais mēģinājums izrādījies veiksmīgs, radusies interese arī par citiem tautas mūzikas instrumentiem. Tagad mazajā mājas darbnīciņā top ne vien kokles, bet arī dūdas, ģīgas, pūšļa vijoles, bungas, stabules, taures, vēl šaujamloki… – Laikam jau esmu uzņēmies mazliet par daudz, – secina meistars. – Taču, ja uzrodas kas jauns, ko agrāk neesmu darījis, patīk pamēģināt kaut vai intereses pēc. Parasti sanāk. Tie visi taču ir tautas gatavoti instrumenti, autori bija lauku cilvēki, tie paši zemnieki, kuri mācēja darīt visu. Mūsdienās izgatavoto mūzikas instrumentu kvalitāte gan mazliet atšķiras no senos laikos tapušajiem. Jaunie ir gludāki, perfektāki.
Jautāts par to, kādas īpašības vajadzīgas mūzikas instrumentu izgatavotājam, Eduards kā pirmo min pacietību: – Agrāk man tās pietrūka. Ne viena vien stabule, kura nav gribējusi skanēt, lūzusi pret galdu… Taču darbs audzina meistaru. Tagad mēģinu, kamēr sanāk. Galvenais, jābūt mērķim, kura dēļ to dari.
Visus paša gatavotos mūzikas instrumentus Eduards prot arī spēlēt. Grūtāk ejot ar ģīgām. – Izmānīt no mūzikas instrumenta vienu skaņu jau nav māksla, bet, lai to spēlētu, ir jātiecas pēc zināmas kvalitātes, – uzskata meistars. Mīlestību uz muzicēšanu Eduards mantojis no vectētiņa, kurš bijis tautas muzikants un spēlējis vijoli. Tiesa, mazdēlam viņa spēlēšanā daudz klausīties nav iznācis, jo izsūtījums Sibīrijā salauza vectēva veselību…
Arī Eduards dzimis un līdz piecpadsmit gadu vecumam dzīvojis Sibīrijā, uz Latviju atbraucis vien pāris reižu vasaras brīvlaikā. Tad iestājies Rīgas Industriālajā politehnikumā, izmācījies par mehāniķi. Līdz Atmodas sākumam daudzus gadus strādājis par tālbraucēju šoferi. Pievēršanās tautas tradīcijām mainījusi viņa dzīvi. Tagad citam nemaz vairs neatliek laika. Darbs dzen darbu, pasūtījums seko pasūtījumam, viens klients iesaka nākamajam…
Sētā visās iespējamās vietās žūst lietaskoki. Pārsvarā izmanto egli un liepu. Taču iegādāties labus izejmateriālus mūzikas instrumentiem nav nemaz tik vienkārši: – Reizēm no lielas dēļu kaudzes var atlasīt tikai pāris dēlīšu. Vislabāk būtu pašam nocirst, sagatavot un izžāvēt, bet tas aizņemtu pārāk daudz laika – piecus sešus gadus. Reizēm materiālus piegādā kaimiņi – zāģē vecās ābeles un stumbrus atved mums. Tāpat piedāvā dzīvnieku ādas bungām, dūdām vai kādam citam instrumentam.
Sirdsdarbiņi
Nu jau gandrīz gadu līgatniešiem ir pašiem savs Amatu centrs, ko vada Daina Klints. Viņa ir Latvijas Amatniecības kameras tautas amata meistare mīksto rotaļlietu izgatavošanā. Pirmās spēļmantiņas tapušas dēliņam Audaram, kad viņš vēl gulējis šūpulī. Tagad viņas darinātās rotaļlietas var iegādāties Līgatnes Amatu centrā un veikalā “Lins un pērles” Rīgā. Paretam, ja iznāk laiks, aizbraucot arī uz kādu gadatirgu.
– Leļļu šūšana man vienmēr vairāk bijusi kā vaļasprieks. Par laimi, nekad nav vajadzējis ar to nopelnīt ģimenei iztiku, – saka Daina.
Nepieciešamos materiālus šai nodarbei viņa pārsvarā pērk, taču tautu meitu apģērbs bieži vien darināts no draugu atdāvinātiem tautisko brunču audumu atgriezumiem. Agrāk rotaļlietas šuvusi ar rokām, tagad gan izmantojot šujmašīnu. – Diendienā nodarboties ar to vien, es nespētu. Lai neieslīgtu rutīnā, man vajag atpūsties, Vislabprātāk rotaļlietas gatavoju, kad mājās esmu viena. Tad pa visām telpām varu brīvi izklāt audumus un tos kombinēt, – teic Daina. – Sākumā lelles izskatās stipri līdzīgas, bet kādā mirklī it kā atdzīvojas. Katrai parādās savs raksturs, nianses, kas prasa atbilstošu tērpu.
Tautu meitas vairāk domātas kā suvenīrlelles, bet pārējās paredzētas bērnu rotaļām. Viņas šūdinātās mantas ir pieprasītas, tāpēc mājās palikušas vien dažas – omulīga miega pele, filcēts kaķītis, jauks auduma zirdziņš un pāris tautu meitu. Miega pele amatniecei kļuvusi tik mīļa, ka to laikam vairs nepārdošot, nu jau tā esot kā talismans, ziemas mēnešos braukusi līdzi arī uz Amatu centru.
Tam, ka pašu gatavotās rotaļlietas ir daudz mīļākas un labākas, piekrīt arī meita Agute, kura mammai nereti piepalīdz. Arī Eduards uzmeistarojis koka automobili pēc sava bērnības auto parauga. Amatnieki ir pārliecināti – ja strādāts no sirds, ja darbiņš ir skaists un kvalitatīvs, tam agri vai vēlu atradīsies pircējs.
Daina to vienmēr atgādina ļaudīm, kuri nāk apgūt dažādas prasmes Līgatnes Amatu centrā: – Arī pārējiem, kuriem pašlaik varbūt neklājas tik viegli, iesaku: galvu augšā, mācieties un strādājiet! Labs amatnieks būs paēdis vienmēr.
Tradīcijas un turpinājums
Darboties tautas kultūras mantojuma apzināšanā un tālāk nodošanā Dainu un Eduardu rosina misijas apziņa.
– Mūsu senči dzīvojuši pēc dabas ritmiem un viņos bijusi tāda sakārtotība! Kaut kas pilnīgi pretējs mūsdienu steigai un haosam. Senie ļaudis zināja, kuri svētki jāsvin, kādi rituāli veicami, un šajos rituālos bija spēks un dziļums… Agrāk cilvēki dzīvoja mierīgāk, tāpēc arī varēja vairāk padarīt, – ir pārliecināta Līgatnes Amatu centra vadītāja. Viņai patīk apgūt senos amatus, jo tajos ir kaut kas meditatīvs. Izkāpjot no stellēm, arī pati jūtoties daudz harmoniskāka un sakārtotāka.
– Ja mums nebūtu šo latvisko lietu un tradīciju, mēs drīz vien kļūtu par tautu bez kultūras. Kā amerikāņi, kuri vairs īsti nesaprot, kas viņi ir, kādas ir viņu saknes…
Daina priecājas, ka Amatu centrā nāk aizvien vairāk jauniešu, kuri vēlas apgūt tāšu pīšanu, zedeņu žogu veidošanu, doņu cepuru pīšanu, adīšanu, šūšanu, izšūšanu, aušanu… Tur darbojas arī dienas interešu centrs, kur savu brīvo laiku pavada bērni, strādājot dažādās radošajās darbnīcās.
Senos amatus saviem novadniekiem palīdz apgūt vietējie līgatnieši. Skaistākos darbiņus izliek prezentāciju telpā izstādei – pārdošanai. Pārsvarā Amatu centru apmeklē vietējie ļaudis, taču amata meistari gatavi dalīties savās zināšanās arī ar tūristiem.
Daina vairākkārt pārliecinājusies: ja kaut ko no sirds vēlies, atliek tikai ļauties, un dzīve pati paver ceļu. Tā bijis arī, kad meklējusi izdevēju savai grāmatai: – Pēkšņi vienā naktī nosapņoju, ka man jāiet uz izdevniecību “Zvaigzne ABC”. Aizbraucu un satiku ļoti laipnus, atsaucīgus cilvēkus. Drīz vien iznāca grāmata.
Runa ir par 2005. gadā izdoto, bagātīgi ilustrēto svētku grāmatu visai ģimenei “Saules grieži”, kurā Daina Klints saistoši stāsta par latviešu gadskārtu svētkiem visa gada garumā, to svinēšanas tradīcijām un dod daudz labu ideju praktiskiem darbiņiem.
Arī savos bērnos, kuriem Daina un Eduards devuši senus un stiprus vārdus, vissvarīgāk šķitis ieaudzināt darba tikumu un labestību. – Iespējams, tagad viņi to vēl neapzinās, bet, domāju, vēlāk mūsu bērni būs laimīgi, ka auguši vidē, kurā godātas un uzturētas dzīvas senās tradīcijas. Reizēm, pārbraucot mājās no kārtējo svētku vai godu svinēšanas, jūtamies noguruši, rituāliem pašu mājās, šķiet, vairs nav spēka. Bet bērni uzreiz klāt un atgādina: “Vai tad paši savai mājai bluķi apkārt nevilksim?!”
