5
Cietīs arī dzeramais ūdens
Klimata mainība ietekmē arī saldūdeņus. Paredzams, ka šajā gadsimtā nokrišņi pieaugs par 10 – 20%. Ziemām kļūstot īsākām un siltākām, samazināsies ledstāves periods upēs un ezeros. Tādējādi būtiski palielināsies vielu izskalošana no augsnes un virszemes ūdeņos nonāks vairāk neorganisko barības vielu. Pārmaiņas ūdens vidē nākotnē ietekmēs dzeramā ūdens kvalitāti.
Klimata pārmaiņas ietekmē arī virszemes un pazemes ūdeņu hidroloģisko režīmu. Pieaugot nokrišņu daudzumam, palielinās upju notece – ūdens daudzums, kas plūst pa zemes virsmu, kā arī pa augsni un iežu slāņiem. Savukārt temperatūras paaugstināšanās sekmē noteces samazināšanos. Pēdējos 20 gados notece pieaugusi ziemā vidēji par 11%, bet pavasarī samazinājusies vidēji par 8%. Zinātnieki uzskata, ka kopumā upēs gada vidējā notece samazināsies.
Klimata pasiltināšanās dēļ notiek upju un ezeru aizaugšana. Upēs un ezeros palielinās krāsainība, tas kļūst tumšāks, samazinās ūdens piesātinājums ar skābekli. Ūdensaugu masveida savairošanās un atmiršanas dēļ Latvijas upēs veidojas biezs dūņu slānis. Tas negatīvi ietekmē tādu īpaši aizsargājamu sugu kā ziemeļu upespērlenes un zaļās upju spāres eksistences apstākļus. Upespērlenes kāpuri parazitē lašveidīgajās zivīs, kuru trūkums nozīmē populācijas iznīkšanu. Ja kāpurs sastop lašveidīgo zivi, tad pēc parazītiskās stadijas tas ierokas upes gultnē, taču, ja upes dibenu sedz dūņu slānis, kāpuram nepiekļūst skābeklis un tā eksistence ir apdraudēta. Tāpat arī zaļā upju spāre apdzīvo tikai upes ar neaizaugušu gultni.
Zilaļģu toksīni uzkrājas zivīs
Klimata pārmaiņas mijiedarbībā ar ūdens piesārņojumu ietekmē arī Latvijas ezerus. Samazinoties ūdens dzidrībai, pirmie cieš ūdensaugi, kuru augšanai nepieciešams labs apgaismojums. Ūdens dzidrības samazināšanās dēļ izzūd tāda reta, īpaši aizsargājama suga kā Dortmaņa lobēlija. Pēdējo 100 gadu laikā ūdens aizaugšanas un piesārņotības dēļ augs ir izzudis jau vismaz 25 Latvijas ezeros.
Visbiežāk novērojamās izmaiņas ezeros ir toksisko zilaļģu savairošanās. Toksīni, ko izdala zilaļģes, spēj degradēt visu barības ķēdi. Tās traucē augt citām aļģēm, kuras uzturā lieto zooplanktona vēzīši. Toksīni nomāc lielo zooplanktona organismu, piemēram, ūdens blusu attīstību, kas ir efektīvi aļģu ēdāji. Pēc aļģu ziedēšanas toksīni akumulējas nākamajos barības ķēdes posmos – planktona vēzīšos, gliemenēs un tārpos. Caur šiem organismiem toksīni nokļūst zivīs, ko patērē arī cilvēks. Latvijas Vides risinājumu institūta un Hidrobioloģijas institūta speciālisti ir pētījuši klimata pārmaiņu ietekmi uz Alauksta un Burtnieku ezeru, īpašu uzmanību pievēršot zilaļģu ziedēšanas izraisītajām sekām un to ietekmei uz ezera zivīm. Pētnieki secinājuši, ka zilaļģu izdalītie kaitīgie toksīni zivīs uzkrājas, taču nopietnus draudus cilvēka veselībai pagaidām nerada. Lai zivīs uzkrājušies toksīni nodarītu kaitējumu cilvēka veselībai, tās būtu jāēd katru dienu un lielos daudzumos. Tomēr klimata pārmaiņas turpinās un stimulē toksisko zilaļģu ziedēšanu, tāpēc nākotnē toksīnu koncentrācija zivīs būs daudz lielāka un draudi cilvēka veselībai nopietnāki. Tomēr zilaļģes var nodarīt mūsu veselībai tiešu kaitējumu. Toksīni, kas izdalās zilaļģu ziedēšanas laikā, var izraisīt nervu sistēmas, gremošanas orgānu, aknu un ādas bojājumus. Saindēšanos ar zilaļģēm var izraisīt piesārņota ūdens iedzeršana, kā arī saskare ar gļotādu un vaļējām brūcēm. Zilaļģu toksīni var izraisīt, piemēram, ādas un gļotādas kairinājumu, krampjus, sliktu dūšu, caureju, drudzi, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes, aknu bojājumus. Zilaļģēm labvēlīgu vidi rada klimata pārmaiņas un vielas, kas ieplūst ūdenī no lauku mēslojuma un sadzīves notekūdeņiem. Lai samazinātu zilaļģu izplatīšanos, ir svarīgi samazināt tās barojošo vielu ieplūdi Latvijas ezeros.
Vēl nav par vēlu
Ūdens temperatūras paaugstināšanās ietekmē Latvijas saldūdens zivis. Paredzams, ka nākotnē varētu samazināties lašu, strauta foreļu, repšu, sīgu, salaku un vēdzeļu izplatība un daudzums. Tām nepieciešams vēsāks, ar skābekli bagāts ūdens. Vasarās, kad ūdens temperatūra sasilst virs 20 grādiem, šīs zivis paslēpjas vēsākās vietās un pārstāj baroties. Vasarām kļūstot garākām un siltākām, šo zivju eksistence ir apdraudēta. To vietā ienāks siltummīlošākas sugas. Savukārt pret skābekļa samazināšanos un ūdens temperatūras izmaiņām izturīgākas ir, piemēram, karpas, karūsas un līņi. Šīs zivis ir neaktīvas, ja ūdens temperatūra ir zemāka par 12…15 °C. Klimatam pasiltinoties, to barošanās periods pagarināsies, tās augs ātrāk un sasniegs lielākus izmērus. Klimata pasiltināšanās ir izraisījusi Dienvideiropai un Viduseiropai raksturīgo zivju barbes un apakšmutes izplatības robežas paplašināšanos.
Klimata pasiltināšanās var ietekmēt arī tos dzīvniekus, kas mīt upju krastos un barojas ar ūdens organismiem. Viena no šādām sugām ir zivju dzenītis, kas ligzdo stāvos upju krastos un pārtiek no zivīm. Šī putna eksistenci apdraud plūdi, kas pat vasarās izskalo upju krastus, tādējādi iznīcinot zivju dzenīša ligzdas. Tāpat plūdu laikā ūdens kļūst duļķains, apgrūtinot putna medīšanas iespējas.
Lai gan klimata pārmaiņas nav jauna parādība, cilvēka darbība tās veicina vairāk nekā iepriekšējos laika periodos. Zinātnieki secinājuši – lai apturētu straujās klimata pārmaiņas un to izraisītās sekas, pasaules vidējā temperatūra nedrīkst pārsniegt 2 °C virs līmeņa, kāds bija pirms rūpnieciskā laikmeta. Tāpēc svarīgi, lai cilvēks mazinātu savu postošo ietekmi uz dabu. Ja mēs neko nedarīsim, globālās sasilšanas sekas liks mums atteikties no dzīvesveida, pie kāda esam pieraduši. Siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju var mazināt izmaiņas mūsu ikdienas paradumos. Zinātnieki saka – lai gan klimata pārmaiņu radītais domino efekts ir sācies, vēl nav par vēlu mazināt ekoloģisko pārmaiņu radītās sekas.
