Anda Līce: Latvijā ir jāveicina iekšējā emigrācija uz laukiem 35
Cilvēku dzīves stāsti liecina, cerība mirst pēdējā – pat uz nošaušanu vestie līdz pēdējam brīdim cerēja, varbūt notiks brīnums, un ar daudziem tas arī notika. Jau divus gadu tūkstošus Jaunā Derība un paaudžu pieredze atgādina – ar dzīvības sulām mūs baro trīs lietas: ticība, cerība un mīlestība. Tas ir spēkā arī mūsdienās, kaut gan dažādu draudu līmenis, pateicoties tehnoloģiskajām iespējām, ir neticami augsts. Informācijas līdzekļi mūs ik dienu apgādā ar tādu pa visu pasauli salasītu baiļu daudzumu, kas sen pārsniedz cilvēkam panesamu devu. Nav brīnums, ka amatpersonu oficiālais optimisms ir tikai vēja ziedi.
Tie, kuriem nākas lauzties cauri valsts birokrātijas džungļiem, pārliecinās – Latvija diemžēl ir kļuvusi par cilvēkam visai nedraudzīgu valsti, un velti cerēt, ka no tās aizbraukušie bariem vien atgriezīsies. Tam par iemeslu nebūs daži simti eiro, bet gan kāds iekšējais prombūtnes laikā no prāta un sirds vēl neizvējojis pamudinājums. Tā kā ar lielu troksni pieņemtais reemigrācijas plāns redzamus augļus nedod, ir pēdējais laiks (vispirms morāli) atbalstīt tos, kuri vēl te palikuši un godprātīgi dara savu darbu. Pašreiz Latvijā valdošais psiholoģiskais klimats nekādu ekonomisko brīnumu nevar radīt. Gaismā nāk aizvien jauni korupcijas skandāli, no vienas puses, tas liecina, cik dziļā morālā bedrē esam, no otras – lēna attīrīšanās tomēr notiek. Pretēji tam, ko augstprātīgi sludina dažādi dzīves viltus eksperti, proti, ka panākumu pamatā ir aizvien lielāka centralizācija visās jomās un laukiem nav nākotnes, Latvijā ir jāveicina iekšējā emigrācija pretējā virzienā. Ir prātam neaptverami, kā augsti attīstītu tehnoloģiju laikmetā teritoriāli tik mazas valsts vadītāji var atstāt novārtā un iztirgot savu zemi ar tās bagātībām un līdz ar to arī valsts nākotni. Mums pašiem, kas šeit esam, ir jāpiepilda mūsu zeme, jo tā sāk atgādināt tādu, par kuru Rakstos sacīts: “Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem…”
Par nelabvēlīgām klimata pārmaiņām dabā ir jāuztraucas mazāk nekā par morālā klimata pārmaiņām, jo izmaiņām dabā cilvēki spēj pielāgoties. Par laimi, mūsos ir kāds svērtenis, kas lielākajai daļai neļauj iestrēgt tumsā un izmisumā, bet velk atpakaļ uz gaismu. Komponists Pēteris Vasks intervijā saka: “Mūzikai ir jāizsit no ikdienas. Galvenais – lai pēc tam nesabruktu.” Māksla (tāpat kā to dara daba) dod cilvēkam cerību. Šķiet, nu kā gan garu var pacelt, piemēram, Baha pasija, kura taču runā par nāvi. Tomēr tā mūs dziedina un neatstāj pie pīšļiem, bet atjauno brīnumaino trīsvienību: Cerību, Ticību un Mīlestību.
