Olafs Zvejnieks: Klimata jautājumos pārsvaru gūst reālisti 7
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir grūti iedomāties vēl neveiksmīgāku laiku, kad varēja sarīkot globālo klimata pārmaiņu ierobežošanas konferenci, kas pagājušajā nedēļā beidzās Skotijas pilsētā Glāzgovā. Būtībā pasaules valstu valdības nonākušas starp laktu un veseri. No vienas puses – valstu valdības uzņēmušās saistības videi draudzīgu enerģijas avotu attīstībā un nepārtrauktu spiedienu uz tām izdara ekoloģisko aktīvistu organizācijas un vismaz rietumvalstīs – arī sabiedrība.
No otras – nepietiekamais investīciju apjoms šo pašu videi draudzīgo enerģijas avotu attīstībā – pēc Pasaules enerģētikas aģentūras aprēķiniem, klimata pārmaiņu ierobežošanai līdz 1,5 0C, salīdzinot ar pirmsindustriālo periodu, katru gadu tajos būtu jāinvestē četri triljoni ASV dolāru, bet pagaidām tiek ieguldīti tikai divi triljoni – vienlaikus ar politiskās retorikas dēļ krasi samazinātajām investīcijām tradicionālo ogļūdeņraža energoresursu ieguvē izraisījis globālu enerģētikas krīzi.
Tās dēļ valdības un uzņēmumi rīkojas tieši pretēji klimata solījumiem – paniski uzpērk naftu, gāzi, ogles un visu citu, ko var dedzināt, baidoties no tā, ka ziemā nebūs ar ko apkurināt mājokļus un nāksies apturēt uzņēmumu darbību, kā arī meklē veidus, kā kompensēt iedzīvotājiem energoresursu cenu pieauguma sekas.
Vēl jo vairāk – biznesa portāla “Bloomberg” kādā nesenā komentārā teikts, ka Covid-19 pandēmijas pirmā fāze nospēlējusi ar valdībām un politiķiem ļaunu joku – pēdējo dažu gadu zemās energoresursu cenas iemidzinājušas gan valdību, gan patērētāju modrību un ļāvušas noticēt, ka klimata pārmaiņu nobremzēšanu iespējams panākt relatīvi nesāpīgi, kas nu galīgi neatbilst patiesībai.
Pašreizējā energopanika var likt politiķiem domāt, ka patērētāji un vēlētāji nespēs paciest klimata pārmaiņu ierobežošanas cenu, kas neapšaubāmi ietver arī daudz dārgākus energoresursus. Ja tā notiks, tad virzība uz klimata pārmaiņu ierobežošanu var tikt torpedēta un nobremzēta visā pasaulē, un tās būs vispaliekošākās Covid-19 krīzes sekas.
Katrā ziņā Glāzgovas konferences rezultāti vedina domāt, ka klimata kaujās virsroku gūst reālisti, nevis ideālisti. Konferences gala dokumentos vispār nav pieminēta nafta un gāze – pēdējo tur vispār nevajadzētu pieminēt, jo tai tiek piešķirta pārejas energoresursa loma, kas ļaus gan atteikties no ogļu izmantošanas, gan arī varētu būt būtiskākais ūdeņraža ieguves resurss, kamēr nav atrastas citas, efektīvākas metodes. Tas gan neliedz ekoaktīvistu organizācijām pieprasīt arī gāzes izmantošanas aizliegumu.
Ogļu izmantošanas izbeigšanas formulējums tika būtiski mīkstināts – no “izmantošanas izbeigšanas” tas pārvērtās par “pakāpenisku izmantošanas izbeigšanu” pēc Indijas un Ķīnas protestiem. Šī attīstība liecina, ka pamazām virsroku gūst klimata reālisti, tie, kas saka, ka nepieciešamajā tempā uz videi draudzīgajām tehnoloģijām pāriet vienkārši nav iespējams, ka tas prasīs vairāk laika, kā arī norāda, ka daudzu vajadzīgo tehnoloģiju vienkārši vēl nav.
Tas vienlaikus nozīmē arī to, ka, ja neizdosies šo nostāju mainīt, tad ne tikai klimata pārmaiņas netiks ierobežotas pie 2015. gada Parīzes klimata konferences izvirzītās, politiski noteiktās 1,5 0C robežas, bet arī pie zinātniski pamatotās 2 0C robežas – to pārsniedzot, zinātnieki brīdina par neatgriezenisku klimata pārmaiņu sākumu.
Pašreiz valstu uzņemtās saistības siltumnīcefekta gāzu emisijas ierobežošanā nozīmē klimata sasilšanu par 2,4 0C XXI gadsimta beigās, un tas nav optimāls rezultāts. Tādēļ globālā tirgošanās, patiesā vai teatrālā roku lauzīšana un aktīvistu demonstrācijas turpināsies 2022. gada Ēģiptes klimata konferencē, un arī ar to diez vai process beigsies.
Neatkarīgi no katra personiskās nostājas klimata problēmu jautājumos neizbēgamas ir ļoti nozīmīgas pārmaiņas gan Eiropas, gan pasaules dzīvē. Šķiet pilnīgi skaidrs, ka lētu aviopārlidojumu ēra ir beigusies – šī tiek nosaukta par vienu no nepieciešamajām cilvēces uzvedības pārmaiņām.
Arī automašīnām ar iekšdedzes dzinēju jau ir saskatāmas mūža beigas. Būs nepieciešama mājokļu siltināšana un ļoti iespējamas ir nodokļu politikas pārmaiņas, kas ziemeļvalstīs neļaus sildīt mājokļus vairāk par 19–20 0C, bet dienvidu valstīs neļaus tos dzesēt vairāk par 25 0C. Un vēl daudzas citas…
