Olafs Zvejnieks: ANO Klimata konference Ēģiptē noslēgusies ar neveiksmi 33
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
ANO Klimata konference COP-27 Ēģiptē noslēgusies ar neveiksmi. To gan mēģina maskēt ar to, ka beidzot izveidots fonds klimata pārmaiņu radīto zaudējumu kompensēšanai, bet tā ir tikai fasāde.
Optimisti vienošanos par jauna zaudējumu atlīdzināšanas mehānisma jeb fonda izveidi dēvē par vēsturisku panākumu, jo šis rīks ļaus turīgām valstīm kompensēt nabadzīgām klimata pārmaiņu radītās sekas. Optimisti gan izvēlas ignorēt to faktu, ka visi sarežģītie jautājumi – kas un cik iemaksās šajā fondā un kas, cik un kādos gadījumos drīkstēs no tā pasmelties – atstāti uz nākamo klimata konferenci un pagaidām izveidota tikai fonda čaula.
Pret fondu kā tādu jau atklātu iebildumu nekad nav bijis, bet visi problemātiskie jautājumi atstāti nākotnei. Droši vien, ka konferences aizkulisēs tika mēģināts par to vienoties, taču, kā redzams no rezultāta, nekas nav iznācis.
Visos pārējos jautājumos COP-27 konferencei nav izdevies spert nevienu soli uz priekšu. Vairākums pasaules valstu nav gribējušas uzņemties papildu saistības, lai atteiktos no tādiem fosilajiem kurināmajiem kā ogles, gāze un nafta. Nav arī nekāds brīnums – Krievijas iebrukums Ukrainā un ar to saistītā enerģētiskā krīze Eiropā ir pamatīgi torpedējusi klimata plānus, un valstis šobrīd drudžaini meklē jaunus enerģijas avotus, nevis plāno no kādiem atteikties.
Eiropas Savienības sarunvedēji konferencē pat teikuši, ka viņiem ir nācies cīnīties, lai saglabātu pirms gada konferencē Glāzgovā panākto. Tādēļ Eiropas Parlamenta delegācijas vadītājs Bass Eikhauts šo ir nosaucis par zaudēto gadu.
Arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Franss Timmermanss konferencē atgādināja, ka ar pašreizējiem plāniem klimata pārmaiņu apkarošanai nepietiek – ir aprēķināts, ka pašreizējo plānu īstenošanas gadījumā temperatūra uz pasaules pieaugs par 2,4 grādiem, nevis vēlamajiem 1,5 vai vismaz 2 grādiem, ko ANO uzskata par kritisko robežu, pēc kuras sāksies neatgriezeniskas klimata pārmaiņas.
Arī ANO ģenerālsekretāra Antoniu Gutērreša teiktajā prieks nebija jūtams. “Es gribu teikt, ka mūsu planēta joprojām ir reanimācijā. Mums jau tagad ir krasi jāsamazina izmeši. Šo jautājumu šī konference neatrisināja. Fonds zaudējumu atlīdzināšanai ir ļoti nozīmīgs. Bet tā nav atbilde, ja klimata krīze aizskalos no pasaules kartes mazas salu valstis vai pārvērtīs visu Āfrikas kontinentu par tuksnesi.
Pasaulei joprojām ir nepieciešams milzīgs lēciens klimata ambīciju jomā. Mēs nedrīkstam pārkāpt sarkano līniju, kas ved pāri pusotram grādam. Lai mums būtu jebkādas cerības to saglabāt, ir nepieciešamas milzīgas investīcijas atjaunojamajos resursos, un mums ir jāizbeidz mūsu atkarība no fosilajiem kurināmajiem.”
Domāju, ka pasaule tuvojas brīdim, kad tai būs jāizšķiras – vai nu ieguldīt nozīmīgus resursus tagad, lai novērstu klimata pārmaiņas, ja tas vēl ir izdarāms, vai arī turpināt darīt pa roku galam kā līdz šim un pēc vairākiem desmitiem gadu ieguldīt jau daudz lielākus resursus klimata pārmaiņu seku novēršanai. Jāatzīst, ka es neesmu optimists un uzskatu, ka pasaules valstīm vienoties un saskaņoti darboties neizdosies.
Noticēt tam, ka tas varētu notikt, traucē virkne faktoru. Piemēram, nevaru atcerēties nevienu gadījumu cilvēces vēsturē, kad visiem būtu izdevies saskaņoti kaut ko darīt. Ir veidojušās valstu apvienības cīņā pret tiešām un labi redzamām briesmām, piemēram, Otrā pasaules kara laikā, taču arī tās apvienoja vien daļu pasaules valstu.
Pēdējais gadījums, kad visa pasaule ir kaut ko darījusi nosacīti kopīgi, manuprāt, ir t. s. Neolītiskā revolūcija, kas bija saistīta ar pāreju no klejotāju un vācēju dzīvesveida uz dzīvi stacionārās nometnēs un pārtikas ieguvi ar lauksaimniecības palīdzību. Taču tas notika apmēram pirms 12 tūkstošiem gadu un aizņēma vairākus gadu tūkstošus, kas lielu optimismu nerada.
Vienošanos par darbību, kas vērsta uz vairākus desmitus gadu tālu nākotni, traucē arī cilvēces politiskās sistēmas, kurās vēlētāji prasa darbības, kas orientētas uz dzīves līmeņa celšanu šeit un tagad, un politiķi atbild uz šīm prasībām. Jā, nenoliedzami, attīstītajās valstīs ir radies pieprasījums pēc ilgtermiņa darbības klimata pārmaiņu novēršanā un kaut kas šajā jomā arī tiek darīts, tikai nelaime tā, ka šis “kaut kas” ir nepietiekams.
Savukārt aktīva un enerģiska rīcība novestu pie dzīves līmeņa samazināšanās īstermiņā un vidējā termiņā, iespējams, nodrošinot labāku dzīves kvalitāti tālākā nākotnē. Bet politisko sistēmu, kas labi risinātu ilgtermiņa problēmas, īsti nav. Ar šo ir saistīta arī trešā fundamentālā problēma – klimata politikai traģiski trūkst “burkāna”, tā rīkojas tikai ar nākotnes draudiem un “pātagu”.
Vienīgā joma, kurā, pateicoties pēdējās desmitgades straujajai attīstībai, šis “burkāns” parādījies, ir enerģētika – proti, saules un vēja enerģija ir kļuvusi ekonomiski izdevīgāka nekā no fosilajiem resursiem iegūtā. Bet tas arī šobrīd vienīgais piemērs, ko varu iedomāties, kad pāreja uz zaļumu ir ekonomiski izdevīga.
Šādos apstākļos Latvijai vajadzētu sākt apcerēt, kā būvēsim dambjus ap Rīgu un Jelgavu un kā pielāgosim mājokļus dzīvei krietni karstākā un mainīgākā klimatā.
