Māris Antonevičs: “Air Baltic” runasvīrs turpina “dzīt muļķi” 36
Par jaunu skandālu ar pazīstamā Saeimas deputāta Kaimiņa līdzdalību nesen steidza ziņot sensāciju kārie plašsaziņas līdzekļi. Šķetinot notikušo, atklājās, ka iemesls parlamentārieša konfliktam ar nacionālo aviokompāniju “Air Baltic” ir valoda, jo Kaimiņš esot interesējies, kāpēc lidmašīnā informācija tiek sniegta angļu un krievu valodā, bet ne valsts valodā. Deputāts pieprasījis paskaidrojumus stjuartei, kas, protams, bija bezjēdzīgi, jo ne jau viņa atbild par aviokompānijas politiku. Skaidrošanās beigusies policijā.
Šis “incidents” diez vai būtu pelnījis publicitāti, ja nesekotu interesanta reakcija no aviokompānijas runasvīra Jāņa Vanaga (un viņš gan pauž uzņēmuma oficiālo viedokli), kurš paziņoja, ka kompānijas prioritāte ir “darbs klienta valodā”, un ironiski “atvainojās” Kaimiņam par šo “Air Baltic” nostāju. Bet jautājums jau bija nevis par to, kāpēc runā angliski, krieviski vai kādā citā svešvalodā, bet kāpēc nerunā latviski? No “Air Baltic” pārstāvja pļāpāšanas izriet, ka latviešu valoda nav “klientu valoda” vai arī ir kāda zemākas kategorijas klientu valoda. Tā ir ļoti slikta attieksme aviokompānijai, kuras uzturēšanai Latvijas valsts tērē milzīgas summas (kopš 2011. gada “Air Baltic” glābšanai ieguldīti 100 miljoni eiro) – jā, to pašu tik bieži piesaukto nodokļu maksātāju naudu. Protams, paši nodokļu maksātāji šajā naudas došanā tiešā veidā nav iesaistīti, tāpēc viņu pielabināšanai pūles nav jāpieliek, toties, ja ir runa par jaunu pasažieru piesaistīšanu, tad saprotams, ka varētu būt lielāka vēlme izpatikt ārzemju klientiem, mēģinot pārvilināt viņus no citām aviokompānijām. Pašmāju pasažieriem lielas izvēles nav – pat ja kaut kas neapmierina, nekur neliksies, pakurnēs un lidos.
[wrapintext][/wrapintext]
Tendence gan nav raksturīga tikai vienam uzņēmumam, bet kopumā Latvijas pakalpojumu sfērai. Staigājot pa Rīgu, nebūs grūti ievērot, ka arvien vairāk parādās iestādes, kuru nosaukumā ir vārdi “shop”, “coffe”, “outlet” un citi līdzīgi. Lietot latviskus nosaukumus laikam nav stilīgi. Un ko gan var gaidīt no starptautiskiem gigantiem, kas, pārpirkuši kādu Latvijas uzņēmu, steidz pārtaisīt to pēc sava ģīmja un līdzības, nevis izkopt kādu latvisku oriģinalitāti? (Piemērs – par “Benu” aptiekām pārtapušās “Ģimenes aptiekas”.)
Bet, runājot par “Air Baltic”, gribētos jau cerēt, ka notikušais ir tikai pārpratums un nejēdzības tiks labotas, tomēr J. Vanaga iecienītais paņēmiens “dzīt muļķi” un izlikties nesaprotam, par ko tiek izteikta kritika, rada šaubas. Pirms dažiem gadiem viņš “nesaprata” sabiedrības sašutumu par to, ka nacionālā aviokompānija nolēmusi atzīmēt 23. februāri, pasludinot to par “vīriešu dienu” (pareizāk sakot, sarkanās armijas dienu). Pat tad, kad šo mārketinga pasākumu bija asi kritizējis tā laika satiksmes ministrs Aivis Ronis, “Air Baltic” runasvīrs turpināja naivā balsī apgalvot, ka kompānija vienkārši izmanto dažādus datumus, lai aicinātu ceļot un, “ja kādam šie aicinājumi ceļot ir aizvainojoši, mēs no sirds atvainojamies”. Viņa tagadējie izteikumi liecina, ka uzņēmums no kļūdām nemācās.
