Anda Rožukalne: Šoreiz politiķis nevis vērsās pret žurnālistiem, bet viņš aicināja sabiedrību vērsties pret medijiem 37
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Viņi melo! Viņi melo jums katru dienu, mīļie cilvēki!” Aptuveni tādi apgalvojumi, rādot uz konkrētiem cilvēkiem darbā, tika raidīti žurnālistu virzienā.
Tika nosaukti naidīgo, jāsaprot, ka arī iepriekš nepaklausīgo mediju nosaukumi. Tika izteikti draudi, ja pasākums jeb sarīkotie protesti nebūs atspoguļoti tā, kā, stāvot uz “party bus” jumta, 18. augusta vakarā iedomājies Aldis Gobzems, partijas “Likums un kārtība” dibinātājs, pašreizējās Saeimas deputāts.
Kāpēc šis notikums ir kaut kas nopietnāks par kārtējo politiķa izlēcienu, kas dod iespēju uzjautrināties, sašust un radīt asprātīgus mīmus sociālās tīklošanās platformās?
Lai cik pamatots un īstajā laikā tapis ir Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) paziņojums, ka šāda rīcība nav pieļaujama, izskatās, ar paziņojumu nepietiek.
Nopietnas pārmaiņas vai izlēciens?
Mediju profesionāļu organizācijas paziņojums kā daudzu NVO pozīcija veica parasto goda apli pa ziņu formātiem.
Tie lasītāji, kuri gribēja uzzināt, varēja to izlasīt un iepazīties ar organizācijas attieksmi pret to, kas notika 18. augustā, kad žurnālisti neitrāli atspoguļoja politiķu rīkotus protestus.
Ziņu portāls “Delfi” un vēl citi papildināja LŽA paziņojumu ar notikumā iesaistīto iespaidiem, ļaujot izdarīt secinājumu, ka tik apdraudēti un iebiedēti konkrētie žurnālisti vēl nebija jutušies.
Lai gan kopš notikuma pagājušas gandrīz divas nedēļas, tas nav licis mediju profesionāļiem kopā ar savām auditorijām pamatīgi izvērtēt notikušo, lai ieraudzītu, ko tas īsti nozīmē.
Pašlaik ir iestājies it kā padarīta darba piepildītais klusums. Klusums, kas var būt īstermiņā ļoti izdevīgs tādiem politiķiem kā Gobzems, bet ilgtermiņā ļoti neizdevīgs žurnālistiem un profesionāliem medijiem, turklāt – pavisam neizdevīgs Latvijas sabiedrībai.
Kāpēc? Šis notikums iezīmē lielu robežu. Tādu robežu, ka nošķir dažāda līmeņa politiķu pierasto kritiku konkrētiem medijiem un konkrētiem žurnālistiem no darbības, kuras mērķis ir izmainīt sabiedrības un mediju attiecības.
Šoreiz politiķis nevis vērsās pret žurnālistiem, bet viņš aicināja savus sekotājus, tātad sabiedrību, kuru cenšas informēt žurnālisti, vērsties pret medijiem.
Viņš uzrīdīja emocionāli ietekmētos sekotājus, norādot uz, viņaprāt, galveno ienaidnieku, uz pretinieku.
Tātad centās sabiedrību noskaņot nevis par vai pret idejām, rīcību, politiskajiem konkurentiem, bet iedragāt mediju statusu demokrātiskā sabiedrībā.
Ar šo rīcību tika mēģināts izmainīt attiecības starp politiku, medijiem un sabiedrību, cenšoties atņemt medijiem un žurnālistiem to nozīmīgāko funkciju – būt sabiedrības interešu pusē, lai kādas politisko ambīciju vēsmas piepildītu publisko diskusiju gaisu.
Gobzema retorika ir aizgājusi tālāk par to komunikācijas praksi, ko viņš kopā ar savu agrāko politisko partneri Artusu Kaimiņu izkopa, kad tiešajā ēterā verbāli uzbruka LTV žurnālistiem, iejaucās viņu privātumā un centās sociālajos medijos izveidot alternatīvu komunikācijas vidi.
Tagad Gobzems kopā ar saviem atbalstītājiem nevis kritizē, izsmej vai provocē, bet reālajā laikā un vidē aicina sabiedrību uzbrukt medijiem. Ko līdzīgu centās panākt Donalds Tramps un izdomāja, ka meli ir alternatīvie fakti, kas labi der sabiedrības šķelšanai. Tā ir autoritāru un totalitāru režīmu prakse.
Apklusinot, sitot, aizliedzot darboties, smacējot absurdu nosacījumu un sodu mudžeklī, žurnālistus un medijus apklusina Krievijā un Baltkrievijā.
Klusi slēpties vai sarunāties?
Kāpēc žurnālisti klusē? Kāpēc klusē par sliktajiem publiski nosauktie mediji, kuru tiesības darboties, pildīt pienākumus pret sabiedrību tika apšaubītas, noliegtas? Nevis klusē, bet neturpina skaidrot notikušo.
Neuzdod jaunus jautājumus tiem, kas piedalījās, tiem, kas vērsās pret žurnālistiem. Par ko jūs domājat? Ko jūs gribējāt panākt? Ko par to saka citi profesionāļi – juristi, sabiedrības pētnieki, žurnālisti, protestu dalībnieki, to scenārija autori?
Vai verbālais uzbrukums būtu kvalificējams kā žurnālistu darba traucēšana? Vai tā ir neslavas celšana, norādot uz konkrētiem cilvēkiem un viņus apvainojot melos, kaitniecībā viņu darba dienas vidū?
Man šie jautājumi ir svarīgi, tāpēc tos apspriedu Publisko tiesību institūta jeb slavenās “Bīriņu tautas” diskusijā pagājušajā nedēļā.
Eiropas Savienības tiesas tiesnese Ineta Ziemele uzreiz skaidri reaģēja, ka Gobzema izteikumi nav vārda brīvība, ar kuras palīdzību, kā minēja Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) vadītājs Jānis Siksnis, politiķis vēršas pret preses brīvību, bet izskatās pēc huligānisma.
Tie ir jautājumi, kas liek domāt par sabiedrības un mediju attiecībām, kas ir mainīgas un savstarpējās sarunās būtu skaidrojamas atkal un atkal no jauna.
Tikai tā varētu saprast, kā žurnālisti redz savus uzdevumus, un noskaidrot, vai sabiedrība tos saprot tāpat.
Mani ļoti uztrauc LŽA paziņojumā starp rindām uztveramā taisnošanās: kāpēc mums uzbrūk, ja tikai filmējām, īstenībā padarījām politiķa pasākumu daudz zināmāku.
Nē, žurnālistiem ir tiesības darīt savu darbu arī tad, ja viņi analizē, izsaka vērtējumu, ieņem konkrētu pozīciju.
Tā ir ilgstoši uzturēta tradīcija, ko radījusi neitrālas preses, postpadomju apjukuma radītā nedrošības izjūta, ka tik neizmantojam profesionālās privilēģijas, lai stāstītu paši par sevi.
Šai nostājai ir sekas, jo Latvijas medijos trūkst formātu un trūkst kanālu, kā arī darītāju tam, ko sauc arī par mediju žurnālistiku, regulārai diskusijai par mediju darbu.
Tās ir fragmentētas, izskatās nejaušas un nesvarīgas. Tāpēc līdz sabiedrībai nonāk tikai trakas ziņas par žurnālistiem. Tās raisa vienkāršotas par un pret pozīcijas, kuru pamatā ir lozungi par profesionālo, ētisko, nevis apdomāti argumenti un konteksta izpratne.
Tāpēc profesionālā vidē nav pierasts publiski un cieņpilni strīdēties par vērtībām, atzīt kļūdas, maldus, atbildīgi respektēt dažādību mediju vidē. Tāpēc politiķu uzbrukumi konkrētiem žurnālistiem tiek uzskatīti par konkrēto indivīdu personisko attiecību jautājumu, kas risināmi pašu spēkiem, nevis atklātā profesionālā diskusijā.
Tāpēc Latvijā tik reti pieminēti regulārie uzbrukumi un organizēta vajāšana digitālajā vidē, ko pastāvīgi piedzīvo žurnālisti, kuri atspoguļo pretrunīgi vērtētus jautājumus.
Tā tiek palaistas garām iespējas runāt ne vien par medijiem, bet par demokrātijas kvalitāti.
Pamazām ar Latvijas Mediju fonda atbalstu veidojas kvalitatīvi mediju darbam veltīti formāti, tādi kā “Saturs nav semočkas” “Delfos”, “Pilna bilde” “RīgaTV24”, atsevišķas diskusijas LR “Krustpunktā” un “Ir” raidierakstos “Šķiltava”.
Uzticēties vai sist?
Skaidrs, ka Gobzems melo un zina, ka melo, vēršot pret žurnālistiem vispārinātu apgalvojumu, ka mediji katru dienu melo. Tas ir sitiens par pašu būtiskāko – mediju pienākumu tiekties pēc patiesības.
Vienīgo īsto iemeslu, kāpēc nepieciešama preses brīvība. Tie ir centieni samazināt uzticēšanos. Tā ir galvenā saistviela, kas raksturo sabiedrības un mediju attiecības.
Tas ir jautājums nevis par viedokļiem, bet par vērtībām. Vai brīva prese, neatkarīga žurnālistika ir svarīga sabiedrībai? Vai politiķiem tā šķiet daļa no demokrātiskām vērtībām arī viņu politiskās cīņas laukā?
Šiem jautājumiem jābūt ikdienas mediju satura ēdienkartē, jo tie nav pašsaprotami.
Citādi sitieni turpināsies, un arī sabiedrība tiks aicināta sist žurnālistus, kariķēt reportāžas, nevis uzzināt, saprast, domāt, uzticēties.
