Abavas “Kliblapsu” ķirbji – gan našķiem, gan Helovīnam 0
Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem, 2018. gadā platībmaksājumiem tika pieteikti gandrīz 260 ha visu veidu ķirbju, kabaču un patisonu, šogad – pēc provizoriskiem datiem – ap 380 ha. Vislielākais ķirbju audzētājs Latvijā ir zemnieku saimniecība “Kliblapsas” Pūres pagastā, ko vada Ilze un Dzintars Venterzuši.
Saimniecības izaugsme
Saimniecība ir dibināta pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un sākumā nodarbojās ar dažādu kultūru audzēšanu, pārdodot daļu ražas Tukuma tirgū. Saimniecība nav liela, tās platība ir aptuveni 80 ha, ap 50 ha ir atvēlēts ķirbjiem. Audzē arī graudaugus augusekai, jo no tik nelielas platības nekāda nopietna graudu raža nav iespējama, kā arī nedaudz ķiplokus un agros redīsus. Ražu pārdod lielveikalu ķēdēm ar ražotāju organizācijas Mūsmāju dārzeņi starpniecību, kuras biedri ir kopš 2009. gada. Nopirka sēklas, ko vien varēja dabūt – Halloween un Atlantic Giant tipa šķirnes. Protams, giganti izauga lielveikaliem par lielu, kaut gan rekordlielumu nesasniedza. Tad Ilze un Dzintars sāka meklēt lielveikaliem piemērotākas šķirnes internetā, skatīties, ko audzē un tirgo Vācijā. Izmēģināja ‘Rouge d`Etamp’, bet arī šai šķirnei ir gana lieli augļi. Ilzei gribējas atrast Hokaido tipa šķirnes, un tā tika izmēģināta Japānas šķirne ‘Uchiki Kuri’. Noskaidrojās, ka ‘Hokaido’ un ‘Uchiki Kuri’ tas pats vien ir.
Sākumā audzēja nedaudz, iesēja vien pa 300 sēklām no katras šķirnes. Pirmajā gadā visa raža aizgāja kā parastie ķirbji. Ilzei vajadzēja daudz darba un pūļu, lai pierādītu tirgotājiem, ka visi ķirbji nav vienādi un par īpašajām šķirnēm jāmaksā atbilstoša cena. Pagāja divi gadi, līdz izdevās panākt, lai Helloween tipa šķirnes Rimi veikalos tirgotu tikai rudenī. Jā, protams, arī šos ķirbjus var ēst, bet citām šķirnēm ēdamā daļa ir lielāka, vairāk mīkstuma, bet helovīni ir labāk piemēroti izgrebšanai un telpu rotāšanai. Ilze priecājas, ka Rimi speciālisti ir atsaucīgi pret jaunumiem.
Šogad Kliblapsās aug ap 50 dažādu ķirbju šķirņu visām gaumēm un visdažādākajai izmantošanai. Laika gaitā ķirbju platības palielinājās diezgan straujiem tempiem – no 1 ha uzreiz līdz 7 ha pēc gada. Nākamais lēciens jau bija līdz 15 ha, tad līdz 30 ha.
Kubos vai podos?
Liela loma bija agrotehnikas maiņai. Sākumā ķirbju dēstus audzēja lecektīs, bet sēklas mēdza izēst ciršļi. Mēģināja sēt tieši augsnē, bet dīgtspēja bija kā kuru reizi atkarībā no laika apstākļiem. Tad izmēģināja audzēt dēstus podos pašu būvētajos plēves tuneļos. Protams, zem plēves siltumā un pietiekamā mitrumā sadīga faktiski visas sēklas un dēstu skaits krietni pārsniedza gaidīto. Nebija citu variantu, nācās meklēt papildu laukus, kur visus dēstus izstādīt, tā sanāca 30 ha. Vēlāk piebūvēja papildu tuneļus.
Nākamais solis bija pāreja uz dēstu audzēšanu kūdras kubos. Vienu gadu nopirka kūdras podiņu presi un sāka sēt ķirbjus 8 x 8 x 10 cm lielos podos. Pēc Ilzes domām, ja vaicātu ķirbjiem, tie droši vien izvēlētos kubus, nevis podus, jo presētā kūdra ir vienmērīgi blīva un saknes tajā attīstās labāk nekā podos. Savukārt no darba organizācijas un izmaksu viedokļa kubi ir ērtāki un lētāki. Gan podu piepildīšana ar kūdras substrātu, gan dēstu izņemšana stādīšanas brīdī, gan tukšu podu savākšana, mazgāšana, uzglabāšana prasa darbu un laiku. Kubu presēšana notiek ievērojami ātrāk, nekādi podi nav vajadzīgi. Dienā var sapresēt un iesēt 20 tūkstošus kubu. Ja pavisam jāiesēj 130 tūkstoši, tas ir nedēļas darbs. Vienīgi pirms stādīšanas kubi jānogriež cits no cita, tas prasa darbu.
Protams, visus darbus nav iespējams padarīt vienlaikus, tāpēc sēju un stādīšanu saplāno tā, lai visus darbus varētu izdarīt pakāpeniski un arī ražas novākšanas laiku izstiept iespējami garāku. Agrīnās šķirnes sāk vākt jau augustā vairākos paņēmienos, pēdējos vēlīnos ķirbjus novāc septembra beigās, oktobra sākumā. Šogad tuneļus izmantoja pat divas reizes. Sēj ne jau visu pēc kārtas, bet ar starplaikiem, lai dēstus varētu arī laikus iestādīt un tie nepāraugtu. No uzdīgšanas līdz stādīšanai paiet vien 12–15 dienas. Dažādas šķirnes arī dīgst un aug atšķirīgi. Šogad ķirbjus sāka sēt tikai maija sākumā, tas ir vēlāk nekā parasti (ap 20. aprīli), tomēr daļa stādījumu tāpat bija stipri cietusi no salnas. Labi vēl, ka ķirbji ir izturīgi un dzīvelīgi, arī apsaluši ar laiku atkopās. Tiesa, tie pirms izstādīšanas bija apstrādāti ar līdzekli GreenStim, iespējams, tas palīdzēja. Droši apgalvot nevar, jo neapstrādāto ķirbju nebija. Pēdējos iestādīja jūnija vidū.
Attēlā – Riekstu ķirbis
Audzēšanas agrotehnika
Lauki ir nelieli, izvietoti vairākās vietās gan Abavas palienē, kas regulāri mēdz applūst, gan nogāzēs. Arī augsne ir dažāda – gan vieglāka, gan smagāka, bet visur neparasti akmeņaina. Tas ļoti apgrūtina cīņu ar nezālēm, jo nekādu plēves mulču uz šiem akmeņiem uzklāt nav iespējams. Atliek vien rušināt rindstarpas, kamēr ķirbji vēl jauni un to var izdarīt. Agri stādītos ķirbjus pērn nācās rušināt līdz pat augustam. Stādot ķirbjus vēlāk, ir iespējams labāk sagatavot augsni un daļu sadīgušo nezāļu nokultivēt pirms stādīšanas.
Ķirbjus audzē četru rindu slejās ar rindstarpām 240 cm. Starp slejām vienu rindu izlaiž, atstājot ceļus smidzinātājam un ražas izvešanai. Stīgojošās ķirbju šķirnes līdz ražas novākšanai izaudzē tik garas vasas, ka aizņem ne tikai visas rindstarpas, bet izlien arī uz ceļa. Strādniekiem nākas pārstaigāt ceļa malas, pavirzot vasas un pašus ķirbjus tā, lai traktora vai piekabes riteņi neuzbrauc virsū. Katrai šķirnei ir sava optimālā augu biezība, to nodrošina, variējot attālumu starp augiem rindā (no 90 līdz 170 cm šķirnēm ar garām vasām). Dzintars ir uztaisījis ļoti interesantu stādāmo mašīnu, kas vispirms izveido bedrītes rindā un pēc tam, kad stādītājs ieliek dēstu, aizspiež vadziņu ciet. Pēc Ilzes un Dzintara novērojumiem, ja ķirbjus iestāda par biezu, izaug biezoknis bez augļiem.
Pamatmēslojumā iestrādā lēnas iedarbības komplekso mēslojumu NovaTec Classic (12–8–16) ap 300 kg/ha, berot to nevis pa visu lauku, bet rindās blakus dēstiem. To dara vienlaikus ar stādīšanu. Ilze cenšas nepārmēslot ķirbjus ar slāpekli, jo, pēc viņas novērojumiem, tas pasliktina ķirbju garšu. Savukārt pirms redīsu sējas iestrādā mēslojumu Blaukorn bez nitrifikācijas inhibitora ap 250 kg/ha. Redīsi aug strauji un visus iedotos barības elementus nepatērē, pārpalikumu izmanto ķirbji.
Daļu lauku laista ar ūdeni no dīķa, izmantojot sprinklerus. Augu aizsardzības līdzekļus lieto ļoti maz, tikai pēc nepieciešamības. Herbicīdi tiem Latvijā nav reģistrēti, kaitēkļu faktiski nav. Jācīnās tikai ar slimībām – īsto (Erysiphe cichorocearum un Sphaerotheca fuliginea) miltrasu un pelēko puvi (Botrytis cinerea), pret tām ir reģistrēts Amistar 250 SC un Switch 62,5 WG.
Šķirnes
Pirms 20 gadiem patērētāji pazina divus ķirbju tipus – parasto lielaugļu ķirbi un dekoratīvo, bet pēdējos gados situācija ir mainījusies. Piedāvājums veikalos kļūst arvien plašāks, un arī patērētāji arvien vairāk un vairāk iepazīst ķirbju formu, krāsu un, galvenais, garšu dažādību. Pēdējos gados palielinās arī dekoratīvo ķirbju popularitāte, tos izmanto ne tikai bērnu rokdarbiem, arī telpu dekorēšanai un floristikas kompozīcijās.
Latvijas patērētāji ir jau iepazinuši koši sarkanos ķīniešu laternām līdzīgos Uchiki Kuri tipa ķirbjus .
Attēlā – dekoratīvie ķirbji uz vasas izvietojas līdzīgi Ķīnas laterniņām.
Šogad tiem pievienojas zaļie radi, kurus Rimi veikalos tirgos ar nosaukumu Japānas cepamie ķirbji. Arī šie ķirbji ir ap 1–1,5 kg smagi ar zaļu mizu un oranžu mīkstumu. Mūsdienās ne patērētāji, ne veikali vairs negrib lielus ķirbjus, ejošāki ir ne vairāk kā 10 kg smagi, bet labāk vēl mazāki. Populārie sviesta (jeb Butternut) tipa ķirbji mēdz izaugt arī 4–5 kg smagi, bet tas ir par daudz, patērētāji labāk pērk ap 1,5–2 kg smagus.
Šogad lielveikalos ir jaunums – četru krāsu Japānas (Hokaido) tipa miniatūrie ķirbji tumši un gaiši zaļā, pelēkā un koši sarkanā krāsā. Hokaido tipa šķirnes vāc vairākas (4–5) reizes. Pirms dažiem gadiem gaidīja, kamēr nogatavojas visi aizmetušies augļi, bet, kā saka Ilze – ķirbis ir kā dzeguze, ja nevar izbarot bērnu, to nomet.
Attēlā – Miniatūrie Hokaido tipa ķirbji lielveikalā
Savukārt, laikus noņemot pirmos augļus, tiek veicināta nākamo augļu augšana un nobriešana. Tas palielina ražu un nodrošina pakāpenisku piedāvājumu.
Ražas vākšana un uzglabāšana
Ķirbjus vāc ar rokām. Cik vien iespējams, cenšas darīt to sausā laikā, lai paši augļi ir tīri un ar sausu mizu. Protams, tik slapjā rudenī kā 2017. gadā pēdējie ķirbji tika novākti, lai vienkārši būtu novākti. Vispirms tirgo parastos ķirbjus, tiem seko Butternut tipa, tad visi pārējie. Ilzei patīk, ka Rimi cenšas piedāvāt ķirbjus nevis pēc šķirņu vārdiem, bet pēc lietojuma – cepamais ķirbis, sviesta ķirbis, spageti ķirbis utt.
Kliblapsas ir ģimenes saimniecība, kur lielāko daļu darbu veic paši ģimenes locekļi un tikai daži strādnieki. Visvairāk cilvēku ir nepieciešams ražas vākšanas laikā. Ilze vairāk dara agronoma darbu – izvēlas šķirnes, plāno ražas apjomu, šķirņu izvietojumu pa laukiem, darbu secību, bet Dzintars nodrošina visa tehnikas parka darbu. Tehnika ir ļoti interesanta, katram mehānismam vai agregātam viņš ir pielicis savu roku un izdomu. Saimniecībā ir ne tikai ļoti interesants kultivators speciāli ķirbju aprušināšanai, ir iegādāts arī transportieris mazāko ķirbju novākšanai, daudzrindu redīsu sējmašīna un pat redīsu vākšanas kombains.
Ražas uzglabāšanai ir uzbūvēta silta glabātava. Atšķirībā no citiem lauka dārzeņiem ķirbji jāuzglabā siltumā, vislabāk 12–15oC temperatūrā. Glabātava sastāv no vairākām telpām, lielākajā ķirbjus ieved no lauka un uzglabā līdz gadumijai. Mazākajos nodalījumos ķirbjus iespējams uzglabāt līdz maija beigām, bet tas ne vienmēr ir izdevīgi. Piemēram, šopavasar ķirbju cena bija zemāka nekā pirms Ziemassvētkiem, toties izmaksas krietni augstākas. Tiesa, ķirbju glabātava faktiski netiek apsildīta, jākurina tikai ļoti lielā salā. Glabājoties siltumā, ķirbji elpo, izdala siltumu, un labi izolētās sienas to vienkārši nelaiž projām. Lai ķirbji mazāk bojātos, gaiss telpā ne tikai cirkulē, tas arī tiek apstrādāts ar ozonu un bipolārās jonizācijas metodi, tādējādi tiek iznīcinātas gaisā un uz ķirbju virsmas esošās patogēnu sporas.
Ne tikai audzē, arī popularizē
Ķirbji ir ļoti skaisti un daudzveidīgi, it sevišķi rudenī, vākšanas laikā (attēlā).
Sākumā apbrīnot tos brauca radi un draugi, vēlāk, stāstu un foto iedvesmoti, – draugu draugi, un beigu beigās ģimene ir nonākusi pie idejas pieņemt savā saimniecībā ekskursijas. Protams, par maksu un iepriekš saskaņojot. Vienā dienā ne vairāk par divām grupām, jo tas ir gana smags darbs. Dažreiz ekskursantu vidū gadās citi ķirbju audzētāji un izvirzās visiem noderīgas diskusijas. Katrs apmeklējums beidzas ar degustāciju, un ļoti bieži cilvēki ir pārsteigti par to, ko tik var pagatavot no ķirbjiem. Nelielos apjomos ķirbji tiek arī pārstrādāti, no kailsēklu ķirbjiem iegūst ļoti garšīgas un veselīgas sēkliņas, kuras piedāvā nelielos fasējumos.
Ziemassvētku laikā pie noliktavas esošo eglīti saimnieki nereti izrotā ar dekoratīvajiem ķirbīšiem. Bet ar to Ilzes izdomu lidojums nebeidzas. Nesen Facebook bija sludinājums, ka Kliblapsas meklē … skulptoru. Un atrada. Argentīnā. Ilze gribēja izveidot no ķirbjiem kaut ko interesantu, lai ekskursantiem būtu labs fons fotogrāfijām. Ārzemju skulptors ierosināja izveidot no ķirbjiem atrakciju laukumu, kur būtu jāveic piecu sarežģītības pakāpju uzdevumi. Ļoti iespējams, ka jau drīz Pūre būs slavena ne tikai ar Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu staciju un saviem dārziem, bet arī ar ķirbju karaļvalsti.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
