Agris Liepiņš: Klibais likums 2
Ieviešot dzīvē grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pieņēmis lēmumu finansēt no valsts budžeta, tātad no nodokļu maksātāju naudas, desmit partijas.
Turpmākos četrus gadus valsts atbalstīs tās partijas, par kurām Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā divi procenti iedzīvotāju. Naudiņa tiks sadalīta šādi – 4,5 eiro par katru iegūto balsi pēdējās Saeimas vēlēšanās, puse eiro par katru iegūto balsi Eiropas Parlamenta vēlēšanās un papildu simts tūkstoši tām partijām, par kurām nobalsojuši vairāk nekā pieci procenti vēlētāju.
Kuras partijas tad būs lielākās naudas balvas saņēmējas? Pirmajā vietā “Saskaņa”, tā saņems 800 tūkstošus eiro gadā. Otrie – politiskā partija “KPV LV”. Kaimiņa partijai tiks 643 tūkstoši un 369 eiro. Latvijas valsts ir gatava maksāt arī Latvijas Krievu savienībai 136 tūkstošus un 336 eiro gadā, vienīgā problēma, ka nav kur naudiņu ieskaitīt, jo partijai nav konta Latvijā reģistrētā kredītiestādē.
Raugoties uz šo, rodas sajūta, ka klibāku likumdošanas pīli grūti iedomāties. Kaut kādu matemātisku formulu rezultātā pie lielākās naudas tikusi Putina satelītpartija, kas nekad nav atzinusi Latvijas okupācijas faktu, kuras līderis faktiski vadīja referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu, kuras politiķi iestājās pret valsts valodas kā vienīgās mācību valodas lietošanu Latvijas valsts skolās un kuras valdīšanas laikā Rīgas domē ir notikusi virkne apšaubāmu darījumu, kas šobrīd kalpo par pamatu ierosinājumam atlaist galvaspilsētas domi.
Otro lielāko naudas žūksni saņems tukšu salmu kūlēju partija, kura jau paspējusi savā starpā sakauties un kuras dibinātāji tagad kļuvuši par niknākajiem ienaidniekiem.
Abi zicdibinātāji nepaguruši rūpējas par atraktīviem, cirka klaunu cienīgiem šoviem televīzijas ekrānos un neļauj mums aizmigt pie televizoru ekrāniem, raugoties Saeimas sēžu atreferējumos. Tomēr vislielāko neizpratni rada vēlme piešķirt naudu Latvijas Krievu savienībai, kas visos savos pasākumos atklāti gāna Latvijas Republiku.
Cik noprotu, tad partiju finansēšana no valsts budžeta iecerēta kā brīnumlīdzeklis partiju neatkarības nodrošināšanai. Ja partijām būs nauda, atkritīs vajadzība meklēt sponsorus un mazināsies iespēja kļūt atkarīgiem no sponsoru naudas un vēlmēm. Skaisti vārdi, tikpat skaisti, cik atrauti no reālās dzīves. Strēlnieku pulkveža Jukuma Vācieša tēvs bija muižas kalps. Kādu laiku viņam bija uzticēta muižas klēts pārraudzība. Vakarā, ejot ārā no klēts, Jukuma tēvs noāva pastalas un izkratīja tur sabirušos graudus, jo tā nebija viņa, bet kungu manta. Nabadzīgs, bet izcili godīgs darba vīrs.
Savukārt plašsaziņas līdzekļos lasām par lielu korporāciju vadītājiem, kurus tiesā par naudas piesavināšanos, kukuļu došanu, izvairīšanos no nodokļu nomaksas un līdzīgiem finanšu pārkāpumiem. Šie kungi ir labi nodrošināti un saņem ļoti pieklājīgas algas. No tā secinu, ka labs atalgojums nav panaceja pret alkatību.
Tāpat tika pausts, ka šāds partiju finansēšanas modelis liecina par demokrātiskas sabiedrības attīstības pakāpi. Pirmos savas dzīves trīsdesmit gadus nodzīvoju izcili nedemokrātiskā sabiedrībā – Padomju Savienībā, tāpēc piekrītu, ka demokrātiju man mācīties un mācīties. Bet lai man kāds paskaidro – kas tā par demokrātiju ar mazohisma piegaršu, ja Latvijas valsts dod naudu partijai, kura savos izteikumos atklāti nostājas pret Latvijas valsts Satversmē nostiprinātajām pamatvērtībām?
Drīzāk sliecos piekrist intelektuāļu paustajam, ka demokrātija nav visatļautība un atsevišķos gadījumos valstij ir tiesības daļēji ierobežot demokrātiju, lai sevi aizstāvētu. Manuprāt, tieši šādas prātīgi izvērtētas atrunas trūkums, kuros gadījumos valsts finansējums partijai netiek piešķirts, ir klibās pīles redzamākā vaina.
