Monika Zīle: Pietiek šķībi nodziedāt “pandēmija neeksistē” un publikas aplausi nodrošināti 41
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Atsevišķās situācijās politiskajā vidē iegūst vērtību šķietami neizmantojamas lietas.” Pjērs Buasts
Jau kopš valsts neatkarības atjaunošanas komunikācija ar sabiedrību bijusi mūsu valdību Ahilleja papēdis. No amata aizgājušo premjeru portretu galerijai papildinoties, nemainās noklusējumu, pusvārdu un vienkāršos vārdos pasakāmā samudžinātu paudumu tradīcija, kuru kāds tīmekļa komentators jau pirms vairākiem gadiem trāpīgi nosauca par saziņas klibo zirgu.
Tēlainību attīstot, jāteic, tagadējais Ministru kabinets acīmredzot piešķīris kleperim mūža maizi, un šo lēmumu grozīt nav spējusi pat pandēmijas skarbā balss, pieprasīdama bez vilcināšanās atbildēt uz ikdienā cilvēkus satraucošiem jautājumiem.
No valdības mītnes galvenokārt dzirdams tikai darbošanās fona troksnis.
Sabiedrība joprojām maldās neziņas miglā par valdības stratēģiju vistuvākajai nākotnei, un joprojām ikviens pats pēc saprašanas mēģina tulkot cauri mūsu turpmākās dzīves virzienu izlēmēju kabinetu durvjapakšu izsprukušās aptuvenības. Bet no saziņas ādinieka arī neko dižu nevar gaidīt, – teiksiet.
Nav taisnība – izrādās, uz trijām kājām steberējošajam komunikācijas lopiņam šībrīža politiskajā situācijā ir liela vērtība.
Šķiet, pirmie to atskārta potēšanās pretinieku karognesēji un sāka dancināt sociālajos tīklos, kur, izmantojot savlaicīgu informācijas trūkumu par skaidri saprotamiem Covid-19 apkarošanas vakcīnu plusiem un iespējamiem mīnusiem, bagātīgi piedāvā savas puslīdz ticamas un absolūti murgainas versijas.
Klibiķi apseglot steidzās arī uz 14. Saeimas krēsliem mērķējošo jauno politisko veidojumu līderi, ar klepera kritizēšanas pasākumiem pulcēdami sev atbalstītājus vēlēšanām.
Vērojot šos Alda Gobzema (“Likums un kārtība”) un Aināra Šlesera (“Latvija pirmajā vietā”) režisētos priekšnesumus, ir jāsecina: abiem kungiem pandēmija nudien ir gatavā medusmaize.
Nebijis Covid-19, tagad vajadzētu stipri piepūlēties elektorāta pulcināšanai, iedziļinoties ekonomikas situācijā un izpētot, piemēram, daudzsološi pieteiktā OIK problēmas risinājuma buksēšanas iemeslus.
Bet koronavīrusa klātesamība ir labulabais plosts, ar ko šobrīd veikli lavierēt starp biedīgajām krācēm tautsaimniecības nākotnes okeānā: pietiek šķībi nodziedāt “pandēmija neeksistē” un publikas aplausi nodrošināti.
Tiesa, vēlēšanas pēc gada un var gadīties, ka nākamruden A. Gobzemam un A. Šleseram izjādēm steidzīgi vajadzēs meklēt citu rumaku – ja piepildīsies prognoze par Covid-19 atslābšanu un valdība labos komunikācijas stilu.
Diemžēl ar pēdējo saistītās cerības izčākst, vērojot iekšlietu ministres Marijas Golubevas (“Attīstībai/Par”) darbības Latvijas–Baltkrievijas robežas nožogojuma pasūtīšanā un citu valdības locekļu izlikšanos, ka riņķadancis ap iepirkuma procedūru ir pareiza lietu kārtība, nevis acīmredzams “velkamistu” programmas īstenojuma aizsegs.
