Trūkumi “tūrisma tehnikā” 2
Latvijā no 1929. līdz 1932. gadam ārzemnieku ceļotāju kustība bija devusi kopsummā vairāk nekā 72 miljonus latu (aptuveni rēķinot, tā bija sestā daļa no valsts budžeta). Taču paradoksāli, ka visā valstī tolaik varēja atrast labi ja piecpadsmit labas viesnīcas, no kurām vairāk nekā puse atradās Rīgā.
Tomēr īpaši no 1936. gada ārzemnieku apmeklēto vietu vidū izcēlās Ķemeru kūrorts, kura peldviesu vidū varēja atpazīt angļus, frančus, zviedrus un ebrejus. Mēdza pat teikt, ka latvietis tur “paliekot it kā otrajā plānā”. Arī Liepājā vasarniekiem netrūka ne ērtu viesnīcu, ne pansiju, ne kafejnīcu. Komforts valdīja arī “Latgales Ķemeros” – Mežciema kūrortā, kur katrā numurā bija aukstais un karstais ūdens, arī Latvijā tolaik tik reti pieejamais elektriskais apgaismojums. Rīgas jūrmalā bija lepnas viesnīcas un kūrmājas, tomēr, kā vēl 1932. gadā atzina Iekšlietu ministrijas Tūrisma nodaļas vadītājs Kārlis Vanags: “Mūsu dzimtenē ir reti jauki apvidi, mūsu jūrmalu ārzemnieki sauc par jaukāko Eiropā. Tomēr visu šo laiku esam bijuši nevīžīgi nolaidīgi savu kūrortu izveidošanā un labierīcību iekārtošanā.” Rīgas jūrmalas vasarnīcās tolaik un vēl ilgi pēc tam daudzviet trūka elektrības un kanalizācijas, bet kāpas bieži izskatījušās pēc pamesta karalauka. Gadījies arī tik traki kā Vecāķu jūrmalā, kur gar krastu defilējošo peldviesu tuvumā kā negaidīta dāvana nokritis zenītlielgabala lādiņš. Bet Baldones kūrortā atpūtnieki “uzjautrināti” ar karaspēka nakts manevriem. Daudz bija ko darīt, uzlabojot satiksmes apstākļus – vilcieni brauca lēni, otrās klases vagoni bieži bija neērti, bet ceļi – neizbraucami, īpaši sākoties lietus sezonai. Skeptiķi pauda viedokli, ka Latvija vēl nav gatava starptautiskajam tūrismam – “ja nu vienīgi pēc 10 vai 20 gadiem, kad mums būs liels un labs šoseju tīkls, eiropejiskas dzelzceļu līnijas, modernas viesnīcas un pansijas” (“Aizkulises”, 1930. gada 30. maijā).
Spriežot par Latvijas “tūrisma tehniku”, tika atrasti arī citi trūkumi – piemēram, tas, ka, “uzņemot viesus”, “paliekam pār daudz ceremoniāli, aizrauti no reprezentēšanās mānijas”. Sagaidot ekskursantu grupas Rīgas stacijā, tiekot teiktas komiski garas apsveikšanas runas. Vietā un nevietā tiekot spēlētas valstu himnas, radot neērtas situācijas – piemēram, ja no tvaikoņa nokāpušajā grupā ir sešu valstu pārstāvji, bet spēlē tikai franču vai amerikāņu himnu. Tāpat restorānos Mazajā Vērmanes dārzā vai arī pie Švarca orķestris spēlējot viesiem vācu gabalus vai pat krievu dziesmu popūriju un tikai pēc sevišķas vēlēšanās – latviešu dziesmas.
Tāpat kā mūsdienās, tūristiem patika apmeklēt Vecrīgu, tomēr daudzas senās celtnes bija pilnīgi nolaistas. No tūristu organizāciju puses izskanēja vēlme, ka būtu jāizstrādā noteikts plāns iepazīstināšanai ar Rīgu, kā arī jāgādā par tehniskiem līdzekļiem – piemēram, līdzīgi kā citur Eiropā, ieviešot vaļējos tūristu autobusus, kuros apbraukāt pilsētu.
Lai gan cena bija augsta, tūristiem patika kā piemiņas veltes pirkt “Baltara” porcelānu, Kuzņecova fabrikā ražotās lādītes ar Latvijas pilsoņu ģerboņiem, Mērijas Grīnbergas dzintara izstrādājumus un lellītes viņas veikalā Aspazijas bulvārī. Toties nevienā Rīgas kioskā nevarēja atrast vadoņus pa Rīgu vai arī skatu albumus, Siguldas stacijā nebija glītu “Siguldas spieķu” utt.
